Itivuttakapāḷi

2. 1. 3. Tapanīyasuttaṁ (30)

vuttaṁ hetaṁ bhagavatā, vuttam-arahatā ti me sutaṁ:

“dve me bhikkhave tapanīyā. katame dve? idha bhikkhave ekacco akatakalyāṇo hoti akatakusalo akatabhīruttāno, katapāpo kataḷuddo katakibbiso. so “akataṁ me kalyāṇan”-ti pi tappati, “kataṁ me pāpan”-ti pi tappati. ime kho bhikkhave dve dhammā tapanīyā” ti.

etam-atthaṁ bhagavā avoca, tatthetaṁ iti vuccati:

−⏑−⏑¦⏑−−−¦¦⏑−−⏑¦⏑−⏑−
“kāyaduccaritaṁ katvā   vacīduccaritāni ca,

⏑−−⏑¦⏑−−−¦¦−−−−¦⏑−⏑−
manoduccaritaṁ katvā   yañ-caññaṁ dosasañhitaṁ. [1]

⏑−−⏑¦⏑−−−¦¦−−−⏑¦⏑−⏑−
akatvā kusalaṁ kammaṁ   katvānākusalaṁ bahuṁ,

−−⏑−¦−−−−¦¦⏑⏑−−⏑¦⏑−⏑−   mavipulā
kāyassa bhedā duppañño   nirayaṁ so upapajjatī” ti. [2]

ayam-pi attho vutto bhagavatā, iti me sutan-ti.