Ja 27: Abhiṇhajātakavaṇṇanā

Nālaṁ kabaḷaṁ padātave ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ upāsakañca mahallakattherañca ārabbha kathesi {1.189}. Sāvatthiyaṁ kira dve sahāyakā. Tesu eko pabbajitvā devasikaṁ itarassa gharaṁ gacchati. So tassa bhikkhaṁ datvā sayam-pi bhuñjitvā teneva saddhiṁ vihāraṁ gantvā yāva sūriyatthaṅgamanā ālāpasallāpena nisīditvā nagaraṁ pavisati, itaro pi naṁ yāva nagaradvārā anugantvā nivattati. So tesaṁ vissāso bhikkhūnaṁ antare pākaṭo jāto. Athekadivasaṁ bhikkhū tesaṁ vissāsakathaṁ kathentā dhammasabhāyaṁ nisīdiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchi, te: “Imāya nāma, bhante” ti kathayiṁsu. Satthā: “Na, bhikkhave, idāneva ime vissāsikā, pubbe pi vissāsikā yeva ahesun”-ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa amacco ahosi. Tadā eko kukkuro maṅgalahatthisālaṁ gantvā maṅgalahatthissa bhuñjanaṭṭhāne patitāni bhattasitthāni khādati. So teneva bhojanena saṁvaddhamāno maṅgalahatthissa vissāsiko jāto hatthisseva santike bhuñjati, ubho pi vinā vattituṁ na sakkonti. So hatthī naṁ soṇḍāya gahetvā aparāparaṁ karonto kīḷati, ukkhipitvā kumbhe patiṭṭhāpeti. Athekadivasaṁ eko gāmikamanusso hatthigopakassa mūlaṁ datvā taṁ kukkuraṁ ādāya attano gāmaṁ agamāsi. Tato paṭṭhāya so hatthī kukkuraṁ apassanto neva khādati na pivati na nhāyati. Tamatthaṁ rañño ārocesuṁ. Rājā bodhisattaṁ pahiṇi: “Gaccha paṇḍita, jānāhi kiṁkāraṇā hatthī evaṁ karotī” ti.

Bodhisatto hatthisālaṁ gantvā hatthissa dummanabhāvaṁ ñatvā: “Imassa sarīre rogo na paññāyati, kenaci panassa saddhiṁ mittasanthavena bhavitabbaṁ, taṁ apassanto esa maññe sokābhibhūto” ti hatthigopake pucchi: “Atthi nu kho imassa kenaci saddhiṁ vissāso” ti? “Āma, atthi sāmi ekena sunakhena saddhiṁ balavā mettī” ti. “Kahaṁ so etarahī” ti? “Ekena manussena nīto” ti. “Jānātha panassa nivāsanaṭṭhānan”-ti? “Na jānāma, sāmī” ti. Bodhisatto rañño santikaṁ gantvā: “Natthi, deva, hatthissa koci ābādho, ekena panassa sunakhena saddhiṁ balavavissāso {1.190}, taṁ apassanto na bhuñjati maññe” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

1. Nālaṁ kabaḷaṁ padātave, na ca piṇḍaṁ na kuse na ghaṁsituṁ,
Maññāmi abhiṇhadassanā, nāgo snehamakāsi kukkure ti.

Tattha nālan-ti na samattho. Kabaḷan-ti bhojanakāle paṭhamam-eva dinnaṁ kaṭukakabaḷaṁ. Padātave ti paādātave, sandhivasena ākāralopo veditabbo, gahetunti attho. Na ca piṇḍan-ti vaḍḍhetvā dīyamānaṁ bhattapiṇḍam-pi nālaṁ gahetuṁ. Na kuse ti khādanatthāya dinnāni tiṇāni pi nālaṁ gahetuṁ. Na ghaṁsitun-ti nhāpiyamāno sarīram-pi ghaṁsituṁ nālaṁ. Evaṁ yaṁ yaṁ so hatthī kātuṁ na samattho, taṁ taṁ sabbaṁ rañño ārocetvā tassa asamatthabhāve attanā sallakkhitakāraṇaṁ ārocento: “Maññāmī” ti ādimāha.

Rājā tassa vacanaṁ sutvā: “Idāni kiṁ kātabbaṁ paṇḍitā” ti pucchi. “‘Amhākaṁ kira maṅgalahatthissa sahāyaṁ sunakhaṁ eko manusso gahetvā gato, yassa ghare taṁ sunakhaṁ passanti, tassa ayaṁ nāma daṇḍo’ ti bheriṁ carāpetha devā” ti. Rājā tathā kāresi. Taṁ pavattiṁ sutvā so puriso sunakhaṁ vissajjesi, sunakho vegenāgantvā hatthissa santikam-eva agamāsi. Hatthī taṁ soṇḍāya gahetvā kumbhe ṭhapetvā roditvā paridevitvā kumbhā otāretvā tena bhutte pacchā attanā pi bhuñji. “Tiracchānagatassa āsayaṁ jānātī” ti rājā bodhisattassa mahantaṁ yasaṁ adāsi.

Satthā: “Na, bhikkhave, ime idāneva vissāsikā, pubbe pi vissāsikāyevā” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā catusaccakathāya vinivaṭṭetvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi. Idaṁ catusaccakathāya vinivaṭṭanaṁ nāma sabbajātakesu pi atthi yeva. Mayaṁ pana yatthassa ānisaṁso paññāyati, tattheva dassayissāma. Tadā sunakho upāsako ahosi, hatthī mahallakatthero, rājā ānando, amaccapaṇḍito pana aham-eva ahosinti.

Abhiṇhajātakavaṇṇanā sattamā