Ja 33: Sammodamānajātakavaṇṇanā

Sammodamānā ti idaṁ satthā kapilavatthuṁ upanissāya nigrodhārāme viharanto cumbaṭakakalahaṁ ārabbha kathesi. So kuṇālajātake (Ja. 536) āvi bhavissati.

Idaṁ satthā kuṇāladahe viharanto anabhiratipīḷite pañcasate bhikkhū ārabbha kathesi. Tatrāyaṁ anupubbikathā: sākiyakoliyā kira kapilavatthunagarassa ca koliyanagarassa ca antare rohiṇiṁ nāma nadiṁ ekenevāvaraṇena bandhāpetvā sassāni kārenti. Atha jeṭṭhamūlamāse sassesu milāyantesu ubhayanagaravāsīnam-pi kammakārā sannipatiṁsu. Tattha koliyanagaravāsino vadiṁsu: “idaṁ udakaṁ ubhayato nīhariyamānaṁ neva tumhākaṁ, na amhākaṁ pahossati, amhākaṁ pana sassaṁ ekaudakeneva nipphajjissati, idaṁ udakaṁ amhākaṁ dethā” ti. Kapilavatthuvāsino vadiṁsu: “tumhesu koṭṭhe pūretvā ṭhitesu mayaṁ rattasuvaṇṇanīlamaṇikāḷakahāpaṇe gahetvā na sakkhissāma pacchipasibbakādihatthā tumhākaṁ gharadvāre vicarituṁ, amhākam-pi sassaṁ ekeneva udakena nipphajjissati, idaṁ udakaṁ amhākaṁ dethā” ti. “Na mayaṁ dassāmā” ti? “Mayam-pi na dassāmā” ti. Evaṁ kalahaṁ vaḍḍhetvā eko uṭṭhāya ekassa pahāraṁ adāsi, so pi aññassāti evaṁ aññamaññaṁ paharitvā rājakulānaṁ jātiṁ ghaṭṭetvā kalahaṁ pavattesuṁ.

Koliyakammakārā vadanti: “tumhe kapilavatthuvāsike sākiyadārake gahetvā gajjatha [PTS 5.413], ye soṇasiṅgālādayo viya attano bhaginīhi saddhiṁ vasiṁsu, etesaṁ hatthiassādayo vā phalakāvudhāni vā amhākaṁ kiṁ karissantī” ti? Sākiyakammakārā vadanti: “tumhe dāni kuṭṭhino dārake gahetvā gajjatha, ye anāthā niggatikā tiracchānā viya kolarukkhe vasiṁsu, etesaṁ hatthiassādayo vā phalakāvudhāni vā amhākaṁ kiṁ karissantī” ti? Te gantvā tasmiṁ kamme niyuttaamaccānaṁ kathesuṁ, amaccā rājakulānaṁ kathesuṁ. Tato sākiyā: “Bhaginīhi saddhiṁ saṁvāsikānaṁ thāmañca balañca dassessāmā” ti yuddhasajjā nikkhamiṁsu. Koliyāpi: “Kolarukkhavāsīnaṁ thāmañca balañca dassessāmā” ti yuddhasajjā nikkhamiṁsu. Apare panācariyā: “Sākiyakoliyānaṁ dāsīsu udakatthāya nadiṁ gantvā cumbaṭāni bhūmiyaṁ nikkhipitvā sukhakathāya sannisinnāsu ekissā cumbaṭaṁ ekā sakasaññāya gaṇhi, taṁ nissāya ‘mama cumbaṭaṁ, tava cumbaṭan’-ti kalahe pavatte kamena ubhayanagaravāsino dāsakammakārā ceva sevakagāmabhojakāmaccauparājāno cāti sabbe yuddhasajjā nikkhamiṁsū” ti vadanti.

Tadā pana satthā ñātake āmantetvā: “Mahārājā ñātakānaṁ aññamaññaṁ viggaho nāma na yutto, tiracchānagatā pi hi pubbe samaggakāle paccāmitte abhibhavitvā sotthiṁ pattā yadā vivādamāpannā, tadā mahāvināsaṁ pattā” ti vatvā ñātirājakulehi āyācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto vaṭṭakayoniyaṁ nibbattitvā anekavaṭṭakasahassaparivāro araññe paṭivasati. Tadā eko vaṭṭakaluddako tesaṁ vasanaṭṭhānaṁ gantvā vaṭṭakavassitaṁ katvā tesaṁ sannipatitabhāvaṁ ñatvā tesaṁ upari jālaṁ khipitvā pariyantesu maddanto sabbe ekato katvā pacchiṁ pūretvā gharaṁ gantvā te vikkiṇitvā tena mūlena jīvikaṁ kappeti. Athekadivasaṁ bodhisatto te vaṭṭake āha: “ayaṁ sākuṇiko amhākaṁ ñātake vināsaṁ pāpeti, ahaṁ ekaṁ upāyaṁ jānāmi, enesa amhe gaṇhituṁ na sakkhissati, ito dāni paṭṭhāya etena tumhākaṁ upari jāle khittamatte ekeko ekekasmiṁ jālakkhike sīsaṁ ṭhapetvā jālaṁ ukkhipitvā icchitaṭṭhānaṁ haritvā ekasmiṁ kaṇṭakagumbe pakkhipatha, evaṁ sante heṭṭhā tena tena ṭhānena palāyissāmā” ti. Te sabbe: “Sādhū” ti paṭissuṇiṁsu. Dutiyadivase upari jāle khitte te bodhisattena vuttanayeneva jālaṁ ukkhipitvā {1.209} ekasmiṁ kaṇṭakagumbe khipitvā sayaṁ heṭṭhābhāgena tato tato palāyiṁsu. Sākuṇikassa gumbato jālaṁ mocentasseva vikālo jāto, so tucchahattho va agamāsi.

Punadivasato paṭṭhāya pi vaṭṭakā tatheva karonti. So pi yāva sūriyatthaṅgamanā jālam-eva mocento kiñci alabhitvā tucchahattho va gehaṁ gacchati. Athassa bhariyā kujjhitvā: “Tvaṁ divase divase tucchahattho āgacchasi, aññam-pi te bahi positabbaṭṭhānaṁ atthi maññe” ti āha. Sākuṇiko: “Bhadde, mama aññaṁ positabbaṭṭhānaṁ natthi, apica kho pana te vaṭṭakā samaggā hutvā caranti, mayā khittamatte jālaṁ ādāya kaṇṭakagumbe khipitvā gacchanti, na kho panete sabbakālam-eva sammodamānā viharissanti, tvaṁ mā cintayi, yadā te vivādamāpajjissanti, tadā te sabbeva ādāya tava mukhaṁ hāsayamāno āgacchissāmī” ti vatvā bhariyāya imaṁ gāthamāha.

1. Sammodamānā gacchanti, jālamādāya pakkhino,
Yadā te vivadissanti, tadā ehinti me vasan-ti.

Tattha yadā te vivadissantī ti yasmiṁ kāle te vaṭṭakā nānāladdhikā nānāgāhā hutvā vivadissanti, kalahaṁ karissantī ti attho. Tadā ehinti me vasan-ti tasmiṁ kāle sabbe pi te mama vasaṁ āgacchissanti. Athāhaṁ te gahetvā tava mukhaṁ hāsento āgacchissāmīti bhariyaṁ samassāsesi.

Katipāhasseva pana accayena eko vaṭṭako gocarabhūmiṁ otaranto asallakkhetvā aññassa sīsaṁ akkami, itaro: “Ko maṁ sīse akkamī” ti kujjhiṁ. “Ahaṁ asallakkhetvā akkamiṁ, mā kujjhī” ti vutte pi kujjhi yeva. Te punappunaṁ kathentā: “Tvam-eva maññe jālaṁ ukkhipasī” ti aññamaññaṁ vivādaṁ kariṁsu. Tesu vivadantesu bodhisatto cintesi: “Vivādake sotthibhāvo nāma natthi, idāneva te jālaṁ na ukkhipissanti, tato mahantaṁ vināsaṁ pāpuṇissanti, sākuṇiko okāsaṁ labhissati, mayā imasmiṁ ṭhāne na sakkā vasitun”-ti. So attano parisaṁ ādāya aññattha gato. Sākuṇiko pi kho katipāhaccayena {1.210} āgantvā vaṭṭakavassitaṁ vassitvā tesaṁ sannipatitānaṁ upari jālaṁ khi pi. Atheko vaṭṭako: “Tuyhaṁ kira jālaṁ ukkhipantasseva matthake lomāni patitāni, idāni ukkhipā” ti āha. Aparo: “Tuyhaṁ kira jālaṁ ukkhipantasseva dvīsu pakkhesu pattāni patitāni, idāni ukkhipā” ti āha. Iti tesaṁ: “Tvaṁ ukkhipa, tvaṁ ukkhipā” ti vadantānaññeva sākuṇiko jālaṁ ukkhipitvā sabbeva te ekato katvā pacchiṁ pūretvā bhariyaṁ hāsayamāno gehaṁ agamāsi.

Satthā: “Evaṁ mahārājā ñātakānaṁ kalaho nāma na yutto, kalaho vināsamūlam-eva hotī” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā apaṇḍitavaṭṭako devadatto ahosi, paṇḍitavaṭṭako pana aham-eva ahosin”-ti.

Sammodamānajātakavaṇṇanā tatiyā