Ja 46: Ārāmadūsakajātakavaṇṇanā

Na ve anatthakusalenā ti idaṁ satthā aññatarasmiṁ kosalagāmake viharanto uyyānadūsakaṁ ārabbha kathesi. Satthā kira kosalesu cārikaṁ caramāno aññataraṁ gāmakaṁ sampāpuṇi. Tattheko kuṭumbiko tathāgataṁ nimantetvā attano uyyāne nisīdāpetvā buddhappamukhassa saṅghassa mahādānaṁ datvā: “Bhante, yathāruciyā imasmiṁ uyyāne vicarathā” ti āha. Bhikkhū uṭṭhāya uyyānapālaṁ gahetvā uyyāne vicarantā ekaṁ aṅgaṇaṭṭhānaṁ disvā uyyānapālaṁ pucchiṁsu: “Upāsaka, imaṁ uyyānaṁ aññattha sandacchāyaṁ, imasmiṁ pana ṭhāne na koci rukkho vā gaccho vā atthi, kiṁ nu kho kāraṇan”-ti? “Bhante, imassa uyyānassa ropanakāle eko gāmadārako udakaṁ siñcanto imasmiṁ ṭhāne rukkhapotake ummūlaṁ katvā mūlappamāṇena udakaṁ siñci {1.250}. Te rukkhapotakā milāyitvā matā. Iminā kāraṇena idaṁ ṭhānaṁ aṅgaṇaṁ jātan”-ti. Bhikkhū satthāraṁ upasaṅkamitvā etamatthaṁ ārocesuṁ. Satthā: “Na, bhikkhave, so gāmadārako idāneva ārāmadūsako, pubbe pi ārāmadūsakoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bārāṇasiyaṁ nakkhattaṁ ghosayiṁsu. Nakkhattabherisaddasavanakālato paṭṭhāya sakalanagaravāsino nakkhattanissitakā hutvā vicaranti. Tadā rañño uyyāne bahū makkaṭā vasanti. Uyyānapālo cintesi: “Nagare nakkhattaṁ ghuṭṭhaṁ, ime vānare ‘udakaṁ siñcathā’ ti vatvā ahaṁ nakkhattaṁ kīḷissāmī” ti jeṭṭhakavānaraṁ upasaṅkamitvā: “Samma vānarajeṭṭhaka, imaṁ uyyānaṁ tumhākam-pi bahūpakāraṁ, tumhe ettha pupphaphalapallavāni khādatha, nagare nakkhattaṁ ghuṭṭhaṁ, ahaṁ nakkhattaṁ kīḷissāmi. Yāvāhaṁ āgacchāmi, tāva imasmiṁ uyyāne rukkhapotakesu udakaṁ siñcituṁ sakkhissathā” ti pucchi. “Sādhu, siñcissāmī” ti. “Tena hi appamattā hothā” ti udakasiñcanatthāya tesaṁ cammakuṭe ca dārukuṭe ca datvā gato. Vānarā cammakuṭe ceva dārukuṭe ca gahetvā rukkhapotakesu udakaṁ siñcanti. Atha ne vānarajeṭṭhako evamāha: “Bhonto vānarā, udakaṁ nāma rakkhitabbaṁ, tumhe rukkhapotakesu udakaṁ siñcantā uppāṭetvā uppāṭetvā mūlaṁ oloketvā gambhīragatesu mūlesu bahuṁ udakaṁ siñcatha, agambhīragatesu appaṁ, pacchā amhākaṁ udakaṁ dullabhaṁ bhavissatī” ti. Te: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā tathā akaṁsu.

Tasmiṁ samaye eko paṇḍitapuriso rājuyyāne te vānare tathā karonte disvā evamāha: “Bhonto vānarā, kasmā tumhe rukkhapotake uppāṭetvā uppāṭetvā mūlappamāṇena udakaṁ siñcathā” ti? Te: “Evaṁ no vānarajeṭṭhako ovadatī” ti āhaṁsu. So taṁ vacanaṁ sutvā: “Aho vata bho bālā apaṇḍitā, ‘atthaṁ karissāmā’ ti anattham-eva karontī” ti cintetvā imaṁ gāthamāha.

1. Na {1.251} ve anatthakusalena, atthacariyā sukhāvahā,
Hāpeti atthaṁ dummedho, kapi ārāmiko yathā ti.

Tattha ve ti nipātamattaṁ. Anatthakusalenā ti anatthe anāyatane kusalena, atthe āyatane kāraṇe akusalena vā ti attho. Atthacariyā ti vuḍḍhikiriyā. Sukhāvahā ti evarūpena anatthakusalena kāyikacetasikasukhasaṅkhātassa atthassa cariyā na sukhāvahā, na sakkā āvahitunti attho. Kiṁkāraṇā? Ekanteneva hi hāpeti atthaṁ dummedho ti, bālapuggalo: “Atthaṁ karissāmī” ti atthaṁ hāpetvā anattham-eva karoti. Kapi ārāmiko yathā ti yathā ārāme niyutto ārāmarakkhanako makkaṭo: “Atthaṁ karissāmī” ti anattham-eva karoti, evaṁ yo koci anatthakusalo, tena na sakkā atthacariyaṁ āvahituṁ, so ekaṁsena atthaṁ hāpetiyevā ti.

Evaṁ so paṇḍito puriso imāya gāthāya vānarajeṭṭhakaṁ garahitvā attano parisaṁ ādāya uyyānā nikkhami.

Satthāpi: “Na, bhikkhave, esa gāmadārako idāneva ārāmadūsako, pubbe pi ārāmadūsakoyevā” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā vānarajeṭṭhako ārāmadūsakagāmadārako ahosi, paṇḍitapuriso pana aham-eva ahosin”-ti.

Ārāmadūsakajātakavaṇṇanā chaṭṭhā