1. Ekakanipāto

7. Itthivaggo

Ja 61: Asātamantajātakavaṇṇanā

Asā {1.285} lokitthiyo nāmā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ukkaṇṭhitaṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tassa vatthu ummādantījātake (Ja. 527) āvi bhavissati.

So kirekadivasaṁ sāvatthiyaṁ piṇḍāya caranto ekaṁ alaṅkatapaṭiyattaṁ uttamarūpadharaṁ itthiṁ oloketvā paṭibaddhacitto hutvā cittaṁ nivattetuṁ asakkonto vihāram-eva āgantvā tato paṭṭhāya sallaviddho viya rāgāturo bhantamigapaṭibhāgo kiso dhamanīsanthatagatto uppaṇḍuppaṇḍukajāto anabhirato ekiriyāpathe pi cittassādaṁ alabhanto ācariyavattādīni pahāya uddesaparipucchākammaṭṭhānānuyogarahito vihāsi. So sahāyabhikkhūhi: “Pubbe tvaṁ, āvuso, santindriyo vippasannamukhavaṇṇo, idāni no tathā, kiṁ {5.210} nu kho kāraṇan”-ti puṭṭho, “āvuso, anabhiratomhī” ti āha. Atha naṁ te: “Abhiramāvuso, sāsane, buddhuppādo nāma dullabho, tathā saddhammassavanaṁ manussapaṭilābho ca, so tvaṁ manussapaṭilābhaṁ paṭilabhitvā dukkhassantakiriyaṁ patthayamāno assumukhaṁ ñātijanaṁ pahāya saddhāya pabbajitvā kiṁkāraṇā kilesavasaṁ yāsi, kilesā nāmete gaṇḍuppādakapāṇakaṁ upādāya sabbabālajanasādhāraṇā, ye tesaṁ vatthubhūtā, te pi appassādā kāmā bahudukkhā bahupāyāsā, ādīnavo ettha bhiyyo. Aṭṭhikaṅkalūpamā kāmā, maṁsapesūpamā kāmā, tiṇukkūpamā kāmā, aṅgārakāsūpamā kāmā, supinakūpamā kāmā, yācitakūpamā kāmā, rukkhaphalūpamā kāmā, asisūnūpamā kāmā, sattisūlūpamā kāmā, sappasirūpamā kāmā, aggikkhandhūpamā kāmā, tvaṁ nāma evarūpe buddhasāsane pabbajitvā evaṁ anatthakārakānaṁ kilesānaṁ vasaṁ gatosī” ti ovaditvā attano kathaṁ gāhāpetuṁ asakkontā satthu santikaṁ dhammasabhaṁ netvā: “Kiṁ, bhikkhave, anicchamānakaṁ bhikkhuṁ ānayitthā” ti vutte, “bhante, ayaṁ kira bhikkhu ukkaṇṭhito” ti āhaṁsu.

Taṁ pana bhikkhuṁ satthā: “Bhikkhu itthiyo nāma asātā asatiyo lāmikā pacchimikā, tvaṁ evarūpaṁ lāmikaṁ itthiṁ nissāya kasmā ukkaṇṭhitosī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto gandhāraraṭṭhe takkasilāyaṁ brāhmaṇakule nibbattitvā viññutaṁ patto tīsu vedesu sabbasippesu ca nipphattiṁ patto disāpāmokkho ācariyo ahosi. Tadā bārāṇasiyaṁ ekasmiṁ brāhmaṇakule puttassa jātadivase aggiṁ gahetvā anibbāyantaṁ ṭhapayiṁsu. Atha naṁ brāhmaṇakumāraṁ soḷasavassakāle mātāpitaro āhaṁsu: “Putta, mayaṁ tava jātadivase aggiṁ gahetvā ṭhapayimha. Sace brahmalokaparāyaṇo bhavitukāmo, tvaṁ aggiṁ ādāya araññaṁ pavisitvā aggiṁ bhagavantaṁ namassamāno brahmalokaparāyaṇo hohi. Sace agāraṁ ajjhāvasitukāmo, takkasilaṁ gantvā disāpāmokkhassa ācariyassa santike sippaṁ uggaṇhitvā kuṭumbaṁ saṇṭhapehī” ti. Māṇavo: “Nāhaṁ sakkhissāmi araññe aggiṁ paricarituṁ, kuṭumbam-eva saṇṭhapessāmī” ti mātāpitaro vanditvā ācariyabhāgaṁ sahassaṁ gahetvā takkasilaṁ gantvā sippaṁ uggaṇhitvā paccāgamāsi.

Mātāpitaro panassa anatthikā gharāvāsena, araññe aggiṁ paricarāpetukāmā honti. Atha naṁ mātā itthīnaṁ dosaṁ dassetvā araññaṁ pesetukāmā: “So ācariyo paṇḍito byatto sakkhissati me puttassa itthīnaṁ dosaṁ kathetun”-ti cintetvā āha: “uggahitaṁ te, tāta, sippan”-ti. “Āma, ammā” ti. “Asātamanto pi {1.286} te uggahito” ti. “Na uggahito, ammā” ti. “Tāta, yadi te asātamanto na uggahito, kiṁ nāma te sippaṁ uggahitaṁ, gaccha, uggaṇhitvā ehī” ti. So: “Sādhū” ti puna takkasilābhimukho pāyāsi. Tassa pi ācariyassa mātā mahallikā vīsativassasatikā. So taṁ sahatthā nhāpento bhojento pāyento paṭijaggati. Aññe manussā naṁ tathā karontaṁ jigucchanti. So cintesi: “Yaṁnūnāhaṁ araññaṁ pavisitvā tattha mātaraṁ paṭijagganto vihareyyan”-ti. Athekasmiṁ vivitte araññe udakaphāsukaṭṭhāne paṇṇasālaṁ kāretvā sappitaṇḍulādīni āharāpetvā mātaraṁ ukkhipitvā tattha gantvā mātaraṁ paṭijagganto vāsaṁ kappesi.

So pi kho māṇavo takkasilaṁ gantvā ācariyaṁ apassanto: “Kahaṁ ācariyo” ti pucchitvā taṁ pavattiṁ sutvā tattha gantvā vanditvā aṭṭhāsi. Atha naṁ ācariyo: “Kiṁ nu kho, tāta, atisīghaṁ āgatosī” ti? “Nanu ahaṁ tumhehi asātamanto nāma na uggaṇhāpito” ti? “Ko pana te asātamante uggaṇhitabbe katvā kathesī” ti? “Mayhaṁ mātā ācariyā” ti. Bodhisatto cintesi: “Asātamanto nāma koci natthi, imassa pana mātā imaṁ itthidose jānāpetukāmā bhavissatī” ti. Atha naṁ: “Sādhu, tāta, dassāmi te asātamante, tvaṁ ajja ādiṁ katvā mama ṭhāne ṭhatvā mama mātaraṁ sahatthā nhāpento bhojento pāyento paṭijaggāhi, hatthapādasīsapiṭṭhisambāhanādīni cassā karonto ‘ayye jaraṁ pattakāle pi tāva te evarūpaṁ sarīraṁ, daharakāle kīdisaṁ ahosī’ ti hatthapādaparikammādikaraṇakāle hatthapādādīnaṁ vaṇṇaṁ katheyyāsi. Yañca te mama mātā katheti, taṁ alajjanto aniguhanto mayhaṁ āroceyyāsi, evaṁ karonto asātamante lacchasi, akaronto na lacchasī” ti āha. So: “Sādhu ācariyā” ti tassa vacanaṁ sampaṭicchitvā tato paṭṭhāya sabbaṁ yathāvuttavidhānaṁ akāsi.

Athassā tasmiṁ māṇave punappunaṁ vaṇṇayamāne: “Ayaṁ mayā saddhiṁ abhiramitukāmo bhavissatī” ti andhāya jarājiṇṇāya abbhantare kileso uppajji {1.287}. Sā ekadivasaṁ attano sarīravaṇṇaṁ kathayamānaṁ māṇavaṁ āha: “Mayā saddhiṁ abhiramituṁ icchasī” ti? “Ayye, ahaṁ tāva iccheyyaṁ, ācariyo pana garuko” ti. “Sace maṁ icchasi, puttaṁ me mārehī” ti. “Ahaṁ ācariyassa santike ettakaṁ sippaṁ uggaṇhitvā kilesamattaṁ nissāya kinti katvā ācariyaṁ māressāmī” ti. “Tena hi sace tvaṁ maṁ na pariccajasi, aham-eva naṁ māressāmī” ti. Evaṁ itthiyo nāma asātā lāmikā pacchimikā, tathārūpe nāma vaye ṭhitā rāgacittaṁ uppādetvā kilesaṁ anuvattamānā evaṁ upakārakaṁ puttaṁ māretukāmā jātā. Māṇavo sabbaṁ taṁ kathaṁ bodhisattassa ārocesi.

Bodhisatto: “Suṭṭhu te, māṇava, kataṁ mayhaṁ ārocentenā” ti vatvā mātu āyusaṅkhāraṁ olokento: “Ajjeva marissatī” ti ñatvā: “Ehi, māṇava, vīmaṁsissāma nan”-ti ekaṁ udumbararukkhaṁ chinditvā attano pamāṇena kaṭṭharūpakaṁ katvā sasīsaṁ pārupitvā attano sayanaṭṭhāne uttānaṁ nipajjāpetvā rajjukaṁ bandhitvā antevāsikaṁ āha: “tāta, pharasuṁ ādāya gantvā mama mātu saññaṁ dehī” ti. Māṇavo gantvā: “Ayye, ācariyo paṇṇasālāyaṁ attano sayanaṭṭhāne nipanno, rajjusaññā me baddhā, imaṁ pharasuṁ ādāya gantvā sace sakkosi, mārehi nan”-ti āha. “Tvaṁ pana maṁ na pariccajissasī” ti? “Kiṁkāraṇā pariccajissāmī” ti? Sā pharasuṁ ādāya pavedhamānā uṭṭhāya rajjusaññāya gantvā hatthena parāmasitvā: “Ayaṁ me putto” ti saññāya kaṭṭharūpakassa mukhato sāṭakaṁ apanetvā pharasuṁ ādāya: “Ekappahāreneva māressāmī” ti gīvāyam-eva paharitvā: “Dhan”-ti sadde uppanne rukkhabhāvaṁ aññāsi. Atha bodhisattena: “Kiṁ karosi, ammā” ti vutte sā: “Vañcitāmhī” ti tattheva maritvā patitā. Attano kira paṇṇasālāya nipannāya pi taṅkhaṇaññeva tāya maritabbam-eva.

So tassā matabhāvaṁ ñatvā sarīrakiccaṁ katvā āḷāhanaṁ nibbāpetvā vanapupphehi pūjetvā māṇavaṁ ādāya paṇṇasāladvāre nisīditvā: “Tāta, pāṭiyekko asātamanto {1.288} nāma natthi, itthiyo asātā nāma, tava mātā ‘asātamantaṁ uggaṇhā’ ti mama santikaṁ pesayamānā itthīnaṁ dosaṁ jānanatthaṁ pesesi. Idāni pana te paccakkham-eva mama mātu doso diṭṭho, iminā kāraṇena ‘itthiyo nāma asātā lāmikā pacchimikā’ ti jāneyyāsī” ti taṁ ovaditvā uyyojesi. So pi ācariyaṁ vanditvā mātāpitūnaṁ santikaṁ agamāsi. Atha naṁ mātā pucchi: “Tāta, uggahito te asātamanto” ti? “Āma, ammā” ti. “Idāni kiṁ karissasi, pabbajitvā aggiṁ vā paricarissasi, agāramajjhe vā vasissasī” ti? Māṇavo: “Mayā, amma, paccakkhato itthīnaṁ dosā diṭṭhā, agārena me kiccaṁ natthi, pabbajissāmahan”-ti attano adhippāyaṁ pakāsento imaṁ gāthamāha.

1. Asā lokitthiyo nāma, velā tāsaṁ na vijjati,
Sārattā ca pagabbhā ca, sikhī sabbaghaso yathā,
Tā hitvā pabbajissāmi, vivekamanubrūhayan-ti.

Tattha asā ti asatiyo lāmikā. Atha vā sātaṁ vuccati sukhaṁ, taṁ tāsu natthi. Attani paṭibaddhacittānaṁ asātam-eva dentīti pi asā, dukkhā dukkhavatthubhūtā ti attho. Imassa panatthassa sādhanatthāya idaṁ suttaṁ āharitabbaṁ:

Māyā cetā marīcī ca, soko rogo cupaddavo,
Kharā ca bandhanā cetā, maccupāsā guhāsayā,
Tāsu yo vissase poso, so naresu narādhamo ti. (Ja. 534.30).

Lokitthiyo ti loke itthiyo. Velā tāsaṁ na vijjatī ti amma, tāsaṁ itthīnaṁ kilesuppattiṁ patvā velā saṁvaro mariyādā pamāṇaṁ nāma natthi. Sārattā ca pagabbhā cā ti velā ca etāsaṁ natthi, pañcasu kāmaguṇesu sārattā allīnā, tathā kāyapāgabbhiyena, vācāpāgabbhiyena, manopāgabbhiyenāti tividhena pāgabbhiyena samannāgatattā pagabbhā cetā. Etāsañhi abbhantare kāyadvārādīni patvā saṁvaro nāma natthi, lolā kākapaṭibhāgāti dasseti. Sikhī sabbaghaso yathā ti amma, yathā jālasikhāya: “Sikhī” ti saṅkhaṁ gato aggi nāma gūthagatādibhedaṁ asucim pi, sappimadhuphāṇitādibhedaṁ sucim pi, iṭṭham-pi aniṭṭham-pi yaṁ yadeva labhati, sabbaṁ ghasati khādati, tasmā: “Sabbaghaso” ti vuccati. Tatheva tā itthiyo pi hatthimeṇḍagomeṇḍādayo vā hontu hīnajaccā hīnakammantā, khattiyādayo vā hontu uttamakammantā, hīnukkaṭṭhabhāvaṁ acintetvā lokassādavasena {1.289} kilesasanthave uppanne yaṁ yaṁ labhanti, sabbam-eva sevantīti sabbaghasasikhisadisā honti. Tasmā sikhī sabbaghaso yathā, tathevetāti veditabbā.

Tā hitvā pabbajissāmī ti ahaṁ tā lāmikā dukkhavatthubhūtā itthiyo hitvā araññaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbajissāmi. Vivekamanubrūhayan-ti kāyaviveko cittaviveko upadhivivekoti tayo vivekā, tesu idha kāyaviveko pi vaṭṭati cittaviveko pi. Idaṁ vuttaṁ hoti: ahaṁ, amma, pabbajitvā kasiṇaparikammaṁ katvā aṭṭha samāpattiyo ca pañcābhiññā ca uppādetvā gaṇato kāyaṁ, kilesehi ca cittaṁ vivecetvā imaṁ vivekaṁ brūhento vaḍḍhento brahmalokaparāyaṇo bhavissāmi, alaṁ me agārenāti.

Evaṁ itthiyo garahitvā mātāpitaro vanditvā himavantaṁ pavisitvā pabbajitvā vuttappakāraṁ vivekaṁ brūhento brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthāpi: “Evaṁ bhikkhu itthiyo nāma asātā lāmikā pacchimikā dukkhadāyikā” ti itthīnaṁ aguṇaṁ kathetvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne so bhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhāsi. Satthā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā mātā bhaddakāpilānī, pitā mahākassapo ahosi, antevāsiko ānando, ācariyo pana aham-eva ahosin”-ti.

Asātamantajātakavaṇṇanā paṭhamā