Ja 62: Aṇḍabhūtajātakavaṇṇanā

Yaṁ brāhmaṇo avādesī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ukkaṇṭhitamevārabbha kathesi. Tañhi satthā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ukkaṇṭhitosī” ti pucchitvā: “Saccan”-ti vutte: “Bhikkhu itthiyo nāma arakkhiyā, pubbe paṇḍitā itthiṁ gabbhato paṭṭhāya rakkhantā pi rakkhituṁ nāsakkhiṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa aggamahesiyā kucchismiṁ nibbattitvā vayappatto sabbasippesu nipphattiṁ patvā pitu accayena rajje patiṭṭhāya dhammena rajjaṁ kāresi. So purohitena saddhiṁ jūtaṁ kīḷati. Kīḷanto pana:

Sabbā nadī vaṅkagatī, sabbe kaṭṭhamayā vanā,
Sabbitthiyo kare pāpaṁ, labhamāne nivātake ti. (Ja. 356.20).

Imaṁ {1.290} jūtagītaṁ gāyanto rajataphalake suvaṇṇapāsake khipati. Evaṁ kīḷanto pana rājā niccaṁ jināti, purohito parājīyati.

So anukkamena ghare vibhave parikkhayaṁ gacchante cintesi: “Evaṁ sante sabbaṁ imasmiṁ ghare dhanaṁ khīyissati, pariyesitvā purisantaraṁ agataṁ ekaṁ mātugāmaṁ ghare karissāmī” ti. Athassa etadahosi: “Aññaṁ purisaṁ diṭṭhapubbaṁ itthiṁ rakkhituṁ na sakkhissāmi, gabbhato paṭṭhāyekaṁ mātugāmaṁ rakkhitvā taṁ vayappattaṁ vase ṭhapetvā ekapurisikaṁ katvā gāḷhaṁ ārakkhaṁ saṁvidahitvā rājakulato dhanaṁ āharissāmī” ti. So ca aṅgavijjāya cheko hoti, athekaṁ duggatitthiṁ gabbhiniṁ disvā: “Dhītaraṁ vijāyissatī” ti ñatvā taṁ pakkosāpetvā paribbayaṁ datvā ghare yeva vasāpetvā vijātakāle dhanaṁ datvā uyyojetvā taṁ kumārikaṁ aññesaṁ purisānaṁ daṭṭhuṁ adatvā itthīnaṁ yeva hatthe datvā posāpetvā vayappattakāle taṁ attano vase ṭhapesi. Yāva cesā vaḍḍhati, tāva raññā saddhiṁ jūtaṁ na kīḷi. Taṁ pana vase ṭhapetvā brāhmaṇo: “Mahārāja, jūtaṁ kīḷāmā” ti āha. Rājā: “Sādhū” ti purimaniyāmeneva kīḷi. Purohito rañño gāyitvā pāsakaṁ khipanakāle: “Ṭhapetvā mama māṇavikan”-ti āha. Tato paṭṭhāya purohito jināti, rājā parājīyati.

Bodhisatto: “Imassa ghare ekapurisikāya ekāya itthiyā bhavitabban”-ti pariggaṇhāpento atthibhāvaṁ ñatvā: “Sīlamassā bhindāpessāmī” ti ekaṁ dhuttaṁ pakkosāpetvā: “Sakkhissasi purohitassa itthiyā sīlaṁ bhinditun”-ti āha. “Sakkomi, devā” ti. Athassa rājā dhanaṁ datvā: “Tena hi khippaṁ niṭṭhāpehī” ti taṁ pahiṇi. So rañño santikā dhanaṁ ādāya gandhadhūmacuṇṇakappūrādīni gahetvā tassa gharato avidūre sabbagandhāpaṇaṁ pasāresi. Purohitassa pi gehaṁ sattabhūmakaṁ sattadvārakoṭṭhakaṁ hoti, sabbesu dvārakoṭṭhakesu itthīnaṁ yeva ārakkhā. Ṭhapetvā pana brāhmaṇaṁ añño puriso gehaṁ pavisituṁ labhanto nāma natthi, kacavarachaḍḍanapacchim-pi {1.291} sodhetvā yeva pavesenti. Taṁ māṇavikaṁ purohito yeva daṭṭhuṁ labhati. Tassā ca ekā paricārikā itthī atthi. Athassā sā paricārikā gandhapupphamūlaṁ gahetvā gacchantī tassa dhuttassa āpaṇasamīpena gacchati. So: “Ayaṁ tassā paricārikā” ti suṭṭhu ñatvā ekadivasaṁ taṁ āgacchantiṁ disvā āpaṇā uṭṭhāya gantvā tassā pādamūle patitvā ubhohi hatthehi pāde gāḷhaṁ gahetvā: “Amma, ettakaṁ kālaṁ kahaṁ gatāsī” ti paridevi, avasesā pi payuttakadhuttā ekamantaṁ ṭhatvā: “Hatthapādamukhasaṇṭhānehi ca ākappena ca mātāputtā ekasadisāyevā” ti āhaṁsu. Sā itthī tesu tesu kathentesu attano asaddahitvā: “Ayaṁ me putto bhavissatī” ti sayam-pi rodituṁ ārabhi. Te ubho pi kanditvā roditvā aññamaññaṁ āliṅgetvā aṭṭhaṁsu.

Atha so dhutto āha: “Amma, kahaṁ vasasī” ti? “Kinnarilīlāya vasamānāya rūpasobhaggappattāya purohitassa daharitthiyā upaṭṭhānaṁ kurumānā vasāmi, tātā” ti. “Idāni kahaṁ yāsi, ammā” ti? “Tassā gandhamālādīnaṁ atthāyā” ti. “Amma, kiṁ te aññattha gatāya, ito paṭṭhāya mam-eva santikā harā” ti mūlaṁ aggahetvāva bahūni tambūlatakkolakādīni ceva nānāpupphāni ca adāsi. Māṇavikā bahūni gandhapupphādīni disvā: “Kiṁ, amma, ajja amhākaṁ brāhmaṇo pasanno” ti āha. “Kasmā evaṁ vadasī” ti? “Imesaṁ bahubhāvaṁ disvā” ti. Na brāhmaṇo bahumūlaṁ adāsi, mayā panetaṁ mayhaṁ puttassa santikā ābhatanti. Tato paṭṭhāya sā brāhmaṇena dinnamūlaṁ attanā gahetvā tasseva santikā gandhapupphādīni āharati. Dhutto katipāhaccayena gilānālayaṁ katvā nipajji. Sā tassa āpaṇadvāraṁ gantvā taṁ adisvā: “Kahaṁ me putto” ti pucchi. “Puttassa te aphāsukaṁ jātan”-ti? Sā tassa nipannaṭṭhānaṁ gantvā nisīditvā piṭṭhiṁ parimajjantī: “Kiṁ te, tāta, aphāsukan”-ti pucchi. So tuṇhī ahosi. “Kiṁ na kathesi puttā” ti? “Amma, marantenā pi tuyhaṁ kathetuṁ na sakkā” ti. “Tāta, mayhaṁ akathetvā {1.292} kassa katheyyāsi, kathehi, tātā” ti. “Amma, mayhaṁ aññaṁ aphāsukaṁ natthi, tassā pana māṇavikāya vaṇṇaṁ sutvā paṭibaddhacittosmi, taṁ labhanto jīvissāmi, alabhanto idheva marissāmī” ti. “Tāta, mayhaṁ esa bhāro, mā tvaṁ etaṁ nissāya cintayī” ti taṁ assāsetvā bahūni gandhapupphādīni ādāya māṇavikāya santikaṁ gantvā: “Putto me, amma, mama santikā tava vaṇṇaṁ sutvā paṭibaddhacitto jāto, kiṁ kātabban”-ti? “Sace ānetuṁ sakkotha, mayā katokāsoyevā” ti.

Sā tassā vacanaṁ sutvā tato paṭṭhāya tassa gehassa kaṇṇakaṇṇehi bahuṁ kacavaraṁ saṅkaḍḍhitvā ārakkhitthiyā upari chaḍḍesi. Sā tena aṭṭīyamānā apeti. Itarā teneva niyāmena yā yā kiñci katheti, tassā tassā upari kacavaraṁ chaḍḍesi. Tato paṭṭhāya pana sā yaṁ yaṁ āharati vā harati vā, taṁ taṁ na kāci sodhetuṁ ussahati. Tasmiṁ kāle sā taṁ dhuttaṁ pupphapacchiyaṁ nipajjāpetvā māṇavikāya santikaṁ abhihari. Dhutto māṇavikāya sīlaṁ bhinditvā ekāhadvīhaṁ pāsāde yeva ahosi. Purohite bahi nikkhante ubho abhiramanti. Tasmiṁ āgate dhutto nilīyati.

Atha naṁ sā ekāhadvīhaccayena: “Sāmi, idāni tayā gantuṁ vaṭṭatī” ti āha. “Ahaṁ brāhmaṇaṁ paharitvā gantukāmo” ti. Sā: “Evaṁ hotū” ti dhuttaṁ nilīyāpetvā brāhmaṇe āgate evamāha: “Ahaṁ, ayya, tumhesu vīṇaṁ vādentesu naccituṁ icchāmī” ti. “Sādhu, bhadde, naccassū” ti vīṇaṁ vādesi. “Tumhesu olokentesu lajjāmi, mukhaṁ pana vo sāṭakena bandhitvā naccissāmī” ti. “Sace lajjasi, evaṁ karohī” ti. Māṇavikā ghanasāṭakaṁ gahetvā tassa akkhīni pidahamānā mukhaṁ bandhi. Brāhmaṇo mukhaṁ bandhāpetvā vīṇaṁ vādesi. Sā muhuttaṁ naccitvā: “Ayya, ahaṁ te ekavāraṁ sīse paharitukāmā” ti āha. Itthilolo brāhmaṇo kiñci kāraṇaṁ ajānanto: “Paharāhī” ti āha, māṇavikā dhuttassa saññaṁ adāsi. So saṇikaṁ āgantvā brāhmaṇassa piṭṭhipasse ṭhatvā {1.293} sīse kapparena pahari, akkhīni patanākārappattāni ahesuṁ, sīse gaṇḍo uṭṭhahi. So vedanāṭṭo hutvā: “Āhara te hatthan”-ti āha. Māṇavikā attano hatthaṁ ukkhipitvā tassa hatthe ṭhapesi. Brāhmaṇo: “Hattho muduko, pahāro pana thaddho” ti āha. Dhutto brāhmaṇaṁ paharitvā nilīyi. Māṇavikā tasmiṁ nilīne brāhmaṇassa mukhato sāṭakaṁ mocetvā telaṁ ādāya sīsaṁ parisambāhi. Brāhmaṇe bahi nikkhante puna sā itthī dhuttaṁ pacchiyaṁ nipajjāpetvā nīhari.

So rañño santikaṁ gantvā sabbaṁ taṁ pavattiṁ ārocesi. Rājā attano upaṭṭhānaṁ āgataṁ brāhmaṇaṁ āha: “Jūtaṁ kīḷāma brāhmaṇā” ti? “Sādhu, mahārājā” ti. Rājā jūtamaṇḍalaṁ sajjāpetvā purimanayeneva jūtagītaṁ gāyitvā pāsake khipati. Brāhmaṇo māṇavikāya tapassa bhinnabhāvaṁ ajānanto: “Ṭhapetvā mama māṇavikan”-ti āha. Evaṁ vadanto pi parājito yeva. Rājā jinitvā: “Brāhmaṇa, kiṁ vadesi, māṇavikāya te tapo bhinno, tvaṁ ‘mātugāmaṁ gabbhato paṭṭhāya rakkhanto sattasu ṭhānesu ārakkhaṁ karonto rakkhituṁ sakkhissāmī’ ti maññasi, mātugāmo nāma kucchiyaṁ pakkhipitvā carantenā pi rakkhituṁ na sakkā, ekapurisikā itthī nāma natthi, tava māṇavikā ‘naccitukāmāmhī’ ti vatvā vīṇaṁ vādentassa tava sāṭakena mukhaṁ bandhitvā attano jāraṁ tava sīse kapparena paharāpetvā uyyojesi, idāni kiṁ kathesī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

1. Yaṁ brāhmaṇo avādesi, vīṇaṁ samukhaveṭhito,
Aṇḍabhūtābhatā bhariyā, tāsu ko jātu vissase ti.

Tattha yaṁ brāhmaṇo avādesi, vīṇaṁ samukhaveṭhito ti yena kāraṇena brāhmaṇo ghanasāṭakena saha mukhena veṭhito hutvā vīṇaṁ vādesi, taṁ kāraṇaṁ na jānātī ti attho. Tañhi sā vañcetukāmā evamakāsi. Brāhmaṇo pana taṁ itthiṁ bahumāyābhāvaṁ ajānanto mātugāmassa saddahitvā: “Maṁ esā lajjatī” ti evaṁsaññī ahosi, tenassa aññāṇabhāvaṁ pakāsento rājā evamāha, ayametthādhippāyo {1.294}. Aṇḍabhūtābhatā bhariyā ti aṇḍaṁ vuccati bījaṁ, bījabhūtā mātukucchito anikkhantakāle yeva ābhatā ānītā, bhatā ti vā puṭṭhā ti attho. Kā sā? Bhariyā pajāpati pādaparicārikā. Sā hi bhattavatthādīhi bharitabbatāya, bhinnasaṁvaratāya, lokadhammehi bharitatāya vā: “Bhariyā” ti vuccati. Tāsu ko jātu vissase ti jātū ti ekaṁsādhivacanaṁ, tāsu mātukucchito paṭṭhāya rakkhiyamānāsu pi evaṁ vippakāraṁ āpajjantīsu bhariyāsu ko nāma paṇḍito puriso ekaṁsena vissase, “nibbikārā esā mayī” ti ko saddaheyyā ti attho. Asaddhammavasena hi āmantakesu nimantakesu vijjamānesu mātugāmo nāma na sakkā rakkhitunti.

Evaṁ bodhisatto brāhmaṇassa dhammaṁ desesi. Brāhmaṇo bodhisattassa dhammadesanaṁ sutvā nivesanaṁ gantvā taṁ māṇavikaṁ āha: “tayā kira evarūpaṁ pāpakammaṁ katan”-ti? “Ayya, ko evamāha, na karomi, ‘aham-eva pahariṁ, na añño koci’. Sace na saddahatha, ahaṁ ‘tumhe ṭhapetvā aññassa purisassa hatthasamphassaṁ na jānāmī’ ti saccakiriyaṁ katvā aggiṁ pavisitvā tumhe saddahāpessāmī” ti. Brāhmaṇo: “Evaṁ hotū” ti mahantaṁ dārurāsiṁ kāretvā aggiṁ katvā taṁ pakkosāpetvā: “Sace attano saddahasi, aggiṁ pavisāhī” ti āha.

Māṇavikā attano paricārikaṁ paṭhamam-eva sikkhāpesi: “Amma, tava puttaṁ tattha gantvā mama aggiṁ pavisanakāle hatthaggahaṇaṁ kātuṁ vadehī” ti. Sā gantvā tathā avaca. Dhutto āgantvā parisamajjhe aṭṭhāsi. Sā māṇavikā brāhmaṇaṁ vañcetukāmā mahājanamajjhe ṭhatvā: “Brāhmaṇa, taṁ ṭhapetvā aññassa purisassa hatthasamphassaṁ nāma na jānāmi, iminā saccena ayaṁ aggi mā maṁ jhāpesī” ti aggiṁ pavisituṁ āraddhā. Tasmiṁ khaṇe dhutto: “Passatha bho purohitabrāhmaṇassa kammaṁ, evarūpaṁ mātugāmaṁ aggiṁ pavesāpetī” ti gantvā taṁ māṇavikaṁ hatthe gaṇhi. Sā hatthaṁ vissajjāpetvā purohitaṁ āha: “ayya, mama saccakiriyā bhinnā, na sakkā aggiṁ pavisitun”-ti. “Kiṁkāraṇā” ti? “Ajja mayā evarūpā saccakiriyā katā ‘ṭhapetvā mama sāmikaṁ aññassa purisassa hatthasamphassaṁ na jānāmī’ ti {1.295}, idāni camhi iminā purisena hatthe gahitā” ti. Brāhmaṇo: “Vañcito ahaṁ imāyā” ti ñatvā taṁ pothetvā nīharāpesi. Evaṁ asaddhammasamannāgatā kiretā itthiyo tāva mahantam-pi pāpakammaṁ katvā attano sāmikaṁ vañcetuṁ: “Nāhaṁ evarūpaṁ kammaṁ karomī” ti divasam-pi sapathaṁ kurumānā nānācittāva honti. Tena vuttaṁ:

Corīnaṁ bahubuddhīnaṁ, yāsu saccaṁ sudullabhaṁ,
Thīnaṁ bhāvo durājāno, macchassevodake gataṁ. (Ja. 519.26).

Musā tāsaṁ yathā saccaṁ, saccaṁ tāsaṁ yathā musā,
Gāvo bahi tiṇasseva, omasanti varaṁ varaṁ.

Coriyo kathinā hetā, vāḷā ca lapasakkharā,
Na tā kiñci na jānanti, yaṁ manussesu vañcanan-ti. (Ja. 519.44, 46).

Satthā: “Evaṁ arakkhiyo mātugāmo” ti imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Satthā pi anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “Tadā bārāṇasirājā aham-eva ahosin”-ti.

Aṇḍabhūtajātakavaṇṇanā dutiyā