Ja 66: Mudulakkhaṇajātakavaṇṇanā

Ekā icchā pure āsī ti idaṁ satthā jetavane viharanto saṁkilesaṁ ārabbha kathesi. Eko kira sāvatthivāsī kulaputto satthu dhammadesanaṁ {1.303} sutvā ratanasāsane uraṁ datvā pabbajitvā paṭipannako yogāvacaro avissaṭṭhakammaṭṭhāno hutvā ekadivasaṁ sāvatthiyaṁ piṇḍāya caranto ekaṁ alaṅkatapaṭiyattaṁ itthiṁ disvā subhavasena indriyāni bhinditvā olokesi. Tassa abbhantare kileso cali, vāsiyā ākoṭitakhīrarukkho viya ahosi. So tato paṭṭhāya kilesavasiko hutvā neva kāyassādaṁ na cittassādaṁ labhati, bhantamigasappaṭibhāgo sāsane anabhirato parūḷhakesalomanakho kiliṭṭhacīvaro ahosi. Athassa indriyavikāraṁ disvā sahāyakā bhikkhū: “Kiṁ nu kho te, āvuso, na yathā porāṇāni indriyānī” ti pucchiṁsu. Anabhiratosmi, āvusoti.

Atha naṁ te satthu santikaṁ nayiṁsu. Satthā: “Kiṁ, bhikkhave, anicchamānaṁ bhikkhuṁ ādāya āgatatthā” ti pucchi. “Ayaṁ, bhante, bhikkhu anabhirato” ti? “Saccaṁ bhikkhū” ti. “Saccaṁ bhagavā” ti. “Ko taṁ ukkaṇṭhāpesī” ti? “Ahaṁ, bhante, piṇḍāya caranto ekaṁ itthiṁ disvā indriyāni bhinditvā olokesiṁ, atha me kileso cali, tenamhi ukkaṇṭhito” ti. Atha naṁ satthā: “Anacchariyametaṁ bhikkhu, yaṁ tvaṁ indriyāni bhinditvā visabhāgārammaṇaṁ subhavasena olokento kilesehi kampito, pubbe pañcābhiññā aṭṭhasamāpattilābhino jhānabalena kilese vikkhambhetvā visuddhacittā gaganatalacarā bodhisattā pi indriyāni bhinditvā visabhāgārammaṇaṁ olokayamānā jhānā parihāyitvā kilesehi kampitā mahādukkhaṁ anubhaviṁsu. Na hi sineruuppāṭanakavāto hatthimattaṁ muṇḍapabbataṁ, mahājambuummūlakavāto chinnataṭe virūḷhagacchakaṁ, mahāsamuddaṁ vā pana sosanakavāto khuddakataḷākaṁ kismiñcideva gaṇeti, evaṁ uttamabuddhīnaṁ nāma visuddhacittānaṁ bodhisattānaṁ aññāṇabhāvakarā kilesā tayi kiṁ lajjissanti, visuddhā pi sattā saṁkilissanti, uttamayasasamaṅgino pi āyasakyaṁ pāpuṇantī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kāsiraṭṭhe ekassa mahāvibhavassa brāhmaṇassa kule nibbattitvā viññutaṁ patto sabbasippānaṁ pāraṁ gantvā kāme pahāya isipabbajjaṁ pabbajitvā kasiṇaparikammaṁ katvā pañca abhiññā ca aṭṭha samāpattiyo ca uppādetvā jhānasukhena vītināmento himavantappadese vāsaṁ kappesi. So ekasmiṁ kāle loṇambilasevanatthāya {1.304} himavantā otaritvā bārāṇasiṁ patvā rājuyyāne vasitvā punadivase katasarīrapaṭijaggano rattavākamayaṁ nivāsanapārupanaṁ saṇṭhāpetvā ajinacammaṁ ekasmiṁ aṁse katvā jaṭāmaṇḍalaṁ bandhitvā bhikkhābhājanamādāya bārāṇasiyaṁ bhikkhāya caramāno rañño gharadvāraṁ sampāpuṇi. Rājā tassa iriyāpathe yeva pasīditvā pakkosāpetvā mahārahe āsane nisīdāpetvā paṇītena khādanīyabhojanīyena santappetvā katānumodanaṁ uyyāne vasanatthāya yāci. So sampaṭicchitvā rājagehe bhuñjitvā rājakulaṁ ovadamāno tasmiṁ uyyāne soḷasa vassāni vasi.

Athekadivasaṁ rājā kupitaṁ paccantaṁ vūpasametuṁ gacchanto mudulakkhaṇaṁ nāma aggamahesiṁ: “Appamattā ayyassa upaṭṭhānaṁ karohī” ti vatvā agamāsi. Bodhisatto rañño gatakālato paṭṭhāya attano ruccanavelāya rājagehaṁ gacchati. Athekadivasaṁ mudulakkhaṇā bodhisattassa āhāraṁ sampādetvā: “ajja ayyo cirāyatī” ti gandhodakena nhāyitvā sabbālaṅkārapaṭimaṇḍitā mahātale cūḷasayanaṁ paññāpetvā bodhisattassa āgamanaṁ olokayamānā nipajji. Bodhisatto pi attano velaṁ sallakkhetvā jhānā vuṭṭhāya ākāseneva rājanivesanaṁ agamāsi. Mudulakkhaṇā vākacīrasaddaṁ sutvāva: “Ayyo, āgato” ti vegena uṭṭhahi, tassā vegena uṭṭhahantiyā maṭṭhasāṭako bhassi. Tāpaso pi sīhapañjarena pavisanto deviyā visabhāgarūpārammaṇaṁ indriyāni bhinditvā subhavasena olokesi. Athassa abbhantare kileso cali, vāsiyā pahaṭakhīrarukkho viya ahosi. Tāvadevassa jhānaṁ antaradhāyi, chinnapakkho kāko viya ahosi. So ṭhitako va āhāraṁ gahetvā abhuñjitvāva kilesakampito pāsādā oruyha uyyānaṁ gantvā paṇṇasālaṁ pavisitvā phalakattharaṇasayanassa heṭṭhā āhāraṁ ṭhapetvā visabhāgārammaṇena baddho kilesagginā ḍayhamāno nirāhāratāya sussamāno satta divasāni phalakattharaṇe nipajji.

Sattame divase rājā paccantaṁ vūpasametvā āgato nagaraṁ padakkhiṇaṁ katvā nivesanaṁ agantvāva: “Ayyaṁ {1.305} passissāmī” ti uyyānaṁ gantvā paṇṇasālaṁ pavisitvā taṁ nipannakaṁ disvā: “Ekaṁ aphāsukaṁ jātaṁ maññe” ti paṇṇasālaṁ sodhāpetvā pāde parimajjanto: “Kiṁ, ayya, aphāsukan”-ti pucchi. “Mahārāja aññaṁ me aphāsukaṁ natthi, kilesavasena panamhi paṭibaddhacitto jāto” ti. “Kahaṁ paṭibaddhaṁ te, ayya, cittan”-ti? “Mudulakkhaṇāya, mahārājā” ti. “Sādhu ayya, ahaṁ mudulakkhaṇaṁ tumhākaṁ dammī” ti tāpasaṁ ādāya nivesanaṁ pavisitvā deviṁ sabbālaṅkārapaṭimaṇḍitaṁ katvā tāpasassa adāsi. Dadamāno yeva ca mudulakkhaṇāya saññamadāsi: “Tayā attano balena ayyaṁ rakkhituṁ vāyamitabban”-ti. “Sādhu, deva, rakkhissāmī” ti. Tāpaso deviṁ gahetvā rājanivesanā otari.

Atha naṁ mahādvārato nikkhantakāle: “Ayya, amhākaṁ ekaṁ gehaṁ laddhuṁ vaṭṭati, gaccha, rājānaṁ gehaṁ yācāhī” ti āha. Tāpaso gantvā gehaṁ yāci. Rājā manussānaṁ vaccakuṭikiccaṁ sādhayamānaṁ ekaṁ chaḍḍitagehaṁ dāpesi. So deviṁ gahetvā tattha agamāsi, sā pavisituṁ na icchati. “Kiṁkāraṇā na pavisasī” ti? “Asucibhāvenā” ti. Idāni: “Kiṁ karomī” ti. “Paṭijaggāhi nan”-ti vatvā rañño santikaṁ pesetvā: “Gaccha, kuddālaṁ āhara, pacchiṁ āharā” ti āharāpetvā asuciñca saṅkārañca chaḍḍāpetvā gāmayaṁ āharāpetvā limpāpetvā punapi: “Gaccha, mañcaṁ āhara, pīṭhaṁ āhara, attharaṇaṁ āhara, cāṭiṁ āhara, ghaṭaṁ āharā” ti ekamekaṁ āharāpetvā puna udakāharaṇādīnaṁ atthāya āṇāpesi. So ghaṭaṁ ādāya udakaṁ āharitvā cāṭiṁ pūretvā nhānodakaṁ sajjetvā sayanaṁ atthari. Atha naṁ sayane ekato nisinnaṁ dāṭhikāsu gahetvā: “Tava samaṇabhāvaṁ vā brāhmaṇabhāvaṁ vā na jānāsī” ti oṇametvā attano abhimukhaṁ ākaḍḍhi. So tasmiṁ kāle satiṁ paṭilabhi, ettakaṁ pana kālaṁ aññāṇī ahosi. Evaṁ aññāṇakaraṇā kilesā nāma. “Kāmacchandanīvaraṇaṁ, bhikkhave, andhakaraṇaṁ {1.306} aññāṇakaraṇan”-ti ādi (SN. 5.221) cettha vattabbaṁ.

So satiṁ paṭilabhitvā cintesi: “Ayaṁ taṇhā vaḍḍhamānā mama catūhi apāyehi sīsaṁ ukkhipituṁ na dassati, ajjeva mayā imaṁ rañño niyyādetvā himavantaṁ pavisituṁ vaṭṭatī” ti. So taṁ ādāya rājānaṁ upasaṅkamitvā: “Mahārāja, tava deviyā mayhaṁ attho natthi, kevalaṁ me imaṁ nissāya taṇhā vaḍḍhitā” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

1. Ekā icchā pure āsi, aladdhā mudulakkhaṇaṁ,
Yato laddhā aḷārakkhī, icchā icchaṁ vijāyathā ti.

Tatrāyaṁ piṇḍattho: mahārāja, mayhaṁ imaṁ tava deviṁ mudulakkhaṇaṁ alabhitvā pure: “Aho vatāhaṁ etaṁ labheyyan”-ti ekā icchā āsi, ekāva taṇhā uppajji. Yato pana me ayaṁ aḷārakkhī visālanettā sobhanalocanā laddhā, atha me sā purimikā icchā gehataṇhaṁ upakaraṇataṇhaṁ upabhogataṇhanti uparūpari aññaṁ nānappakāraṁ icchaṁ vijāyatha janesi uppādesi. Sā kho pana me evaṁ vaḍḍhamānā icchā apāyato sīsaṁ ukkhipituṁ na dassati, alaṁ me imāya, tvaññeva tava bhariyaṁ gaṇha, ahaṁ pana himavantaṁ gamissāmīti

Tāvadeva naṭṭhaṁ jhānaṁ uppādetvā ākāse nisinno dhammaṁ desetvā rañño ovādaṁ datvā ākāseneva himavantaṁ gantvā puna manussapathaṁ nāma nāgamāsi, brahmavihāre pana bhāvetvā aparihīnajjhāno brahmaloke nibbatti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne so bhikkhu arahattaphale patiṭṭhahi. Satthā pi anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā ānando ahosi, mudulakkhaṇā uppalavaṇṇā, isi pana aham-eva ahosin”-ti.

Mudulakkhaṇajātakavaṇṇanā chaṭṭhā