Ja 73: Saccaṁkirajātakavaṇṇanā

Saccaṁ kirevamāhaṁsū ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto devadattassa vadhāya parisakkanaṁ ārabbha kathesi. Bhikkhusaṅghasmiñhi dhammasabhāyaṁ nisīditvā: “Āvuso, devadatto satthu guṇaṁ na jānāti, vadhāya yeva parisakkatī” ti devadattassa aguṇaṁ kathente satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti {1.323} pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva devadatto mayhaṁ vadhāya parisakkati, pubbe pi parisakkiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente tassa duṭṭhakumāro nāma putto ahosi kakkhaḷo pharuso pahaṭāsīvisūpamo, anakkositvā vā apaharitvā vā kenaci saddhiṁ na katheti. So antojanassa ca bahijanassa ca akkhimhi patitarajaṁ viya, khādituṁ āgatapisāco viya ca amanāpo ahosi ubbejanīyo. So ekadivasaṁ nadīkīḷaṁ kīḷitukāmo mahantena parivārena nadītīraṁ agamāsi. Tasmiṁ khaṇe mahāmegho uṭṭhahi, disā andhakārā jātā. So dāsapessajanaṁ āha: “Etha bhaṇe, maṁ gahetvā nadīmajjhaṁ netvā nhāpetvā ānethā” ti. Te taṁ tattha netvā: “Kiṁ no rājā karissati, imaṁ pāpapurisaṁ ettheva māremā” ti mantayitvā: “Ettha gaccha kāḷakaṇṇī” ti udake naṁ o pilāpetvā paccuttaritvā tīre aṭṭhaṁsu. “Kahaṁ kumāro” ti ca vutte: “Na mayaṁ kumāraṁ passāma, meghaṁ uṭṭhitaṁ disvā udake nimujjitvā purato āgato bhavissatī” ti. Amaccā rañño santikaṁ agamaṁsu. Rājā: “Kahaṁ me putto” ti pucchi. Na jānāma deva, meghe uṭṭhite: “Purato āgato bhavissatī” ti saññāya āgatamhāti. Rājā dvāraṁ vivarāpetvā: “Nadītīraṁ gantvā vicinathā” ti tattha tattha vicināpesi, koci kumāraṁ nāddasa.

So pi kho meghandhakāre deve vassante nadiyā vuyhamāno ekaṁ dārukkhandhaṁ disvā tattha nisīditvā maraṇabhayatajjito paridevamāno gacchati. Tasmiṁ pana kāle bārāṇasivāsī eko seṭṭhi nadītīre cattālīsakoṭidhanaṁ nidahitvāva maranto dhanataṇhāya dhanapiṭṭhe sappo hutvā nibbatti. Aparo tasmiṁ yeva padese tiṁsa koṭiyo nidahitvā dhanataṇhāya tattheva undūro hutvā nibbatti. Tesaṁ vasanaṭṭhānaṁ udakaṁ pāvisi. Te udakassa paviṭṭhamaggeneva nikkhamitvā sotaṁ chindantā gantvā taṁ rājakumārena abhinisinnaṁ {1.324} dārukkhandhaṁ patvā eko ekaṁ koṭiṁ, itaro itaraṁ āruyha khandhapiṭṭhe yeva nipajjiṁsu. Tassā yeva kho pana nadiyā tīre eko simbalirukkho atthi, tattheko suvapotako vasati. So pi rukkho udakena dhotamūlo nadīpiṭṭhe pati, suvapotako deve vassante uppatitvā gantuṁ asakkonto gantvā tasseva khandhassa ekapasse nilīyi. Evaṁ te cattāro janā ekato vuyhamānā gacchanti.

Bodhisatto pi kho tasmiṁ kāle kāsiraṭṭhe udiccabrāhmaṇakule nibbattitvā vuḍḍhippatto isipabbajjaṁ pabbajitvā ekasmiṁ nadīnivattane paṇṇasālaṁ māpetvā vasati. So aḍḍharattasamaye caṅkamamāno tassa rājakumārassa balavaparidevanasaddaṁ sutvā cintesi: “Mādise nāma mettānuddayasampanne tāpase passante etassa purisassa maraṇaṁ ayuttaṁ, udakato uddharitvā tassa jīvitadānaṁ dassāmī” ti. So taṁ: “Mā bhāyi, mā bhāyī” ti assāsetvā udakasotaṁ chindanto gantvā taṁ dārukkhandhaṁ ekāya koṭiyā gahetvā ākaḍḍhanto nāgabalo thāmasampanno ekavegena tīraṁ patvā kumāraṁ ukkhipitvā tīre patiṭṭhāpesi. Te pi sappādayo disvā ukkhipitvā assamapadaṁ netvā aggiṁ jāletvā: “Ime dubbalatarā” ti paṭhamaṁ sappādīnaṁ sarīraṁ sedetvā pacchā rājakumārassa sarīraṁ sedetvā tam-pi arogaṁ katvā āhāraṁ dento pi paṭhamaṁ sappādīnaṁ yeva datvā pacchā tassa phalāphalāni upanāmesi. Rājakumāro: “Ayaṁ kūṭatāpaso maṁ rājakumāraṁ agaṇetvā tiracchānagatānaṁ sammānaṁ karotī” ti bodhisatte āghātaṁ bandhi.

Tato katipāhaccayena sabbesu pi tesu thāmabalappattesu nadiyā oghe pacchinne sappo tāpasaṁ vanditvā āha: “Bhante, tumhehi mayhaṁ mahāupakāro kato, na kho panāhaṁ daliddo, asukaṭṭhāne me cattālīsa hiraññakoṭiyo nidahitvā ṭhapitā, tumhākaṁ dhanena kicce sati sabbampetaṁ dhanaṁ tumhākaṁ dātuṁ sakkomi, taṁ ṭhānaṁ āgantvā ‘dīghā’ ti pakkoseyyāthā” ti vatvā pakkāmi. Undūro pi tatheva tāpasaṁ nimantetvā: “Asukaṭṭhāne ṭhatvā ‘undūrā’ ti pakkoseyyāthā” ti {1.325} vatvā pakkāmi. Suvapotako pana tāpasaṁ vanditvā: “Bhante, mayhaṁ dhanaṁ natthi, rattasālīhi pana vo atthe sati asukaṁ nāma mayhaṁ vasanaṭṭhānaṁ, tattha gantvā ‘suvā’ ti pakkoseyyātha, ahaṁ ñātakānaṁ ārocetvā anekasakaṭapūramattā rattasāliyo āharāpetvā dātuṁ sakkomī” ti vatvā pakkāmi. Itaro pana mittadubbhī: “Dhammasudhammatāya kiñci avatvā gantuṁ ayuttaṁ, evaṁ taṁ attano santikaṁ āgataṁ māressāmī” ti cintetvā: “Bhante, mayi rajje patiṭṭhite āgaccheyyātha, ahaṁ vo catūhi paccayehi upaṭṭhahissāmī” ti vatvā pakkāmi. So gantvā na cirasseva rajje patiṭṭhāsi.

Bodhisatto: “Vīmaṁsissāmi tāva ne” ti paṭhamaṁ sappassa santikaṁ gantvā avidūre ṭhatvā: “Dīghā” ti pakkosi. So ekavacaneneva nikkhamitvā bodhisattaṁ vanditvā: “Bhante, imasmiṁ ṭhāne cattālīsa hiraññakoṭiyo, tā sabbā pi nīharitvā gaṇhathā” ti āha. Bodhisatto: “Evamatthu, uppanne kicce jānissāmī” ti taṁ nivattetvā undūrassa santikaṁ gantvā saddamakāsi. So pi tatheva paṭipajji. Bodhisatto tam-pi nivattetvā suvassa santikaṁ gantvā: “Suvā” ti pakkosi. So pi ekavacaneneva rukkhaggato otaritvā bodhisattaṁ vanditvā: “Kiṁ, bhante, mayhaṁ ñātakānaṁ santikaṁ gantvā himavantappadesato tumhākaṁ sayaṁjātasālī āharāpemī” ti pucchi. Bodhisatto: “Atthe sati jānissāmī” ti tam-pi nivattetvā: “Idāni rājānaṁ pariggaṇhissāmī” ti gantvā rājuyyāne vasitvā punadivase ākappasampattiṁ katvā bhikkhācāravattena nagaraṁ pāvisi. Tasmiṁ khaṇe so mittadubbhī rājā alaṅkatahatthikkhandhavaragato mahantena parivārena nagaraṁ padakkhiṇaṁ karoti. So bodhisattaṁ dūrato va disvā: “Ayaṁ so kūṭatāpaso mama santike bhuñjitvā vasitukāmo āgato, yāva parisamajjhe attano mayhaṁ kataguṇaṁ nappakāseti, tāvadevassa sīsaṁ chindāpessāmī” ti purise olokesi. “Kiṁ karoma, devā” ti ca vutte: “Esa kūṭatāpaso maṁ kiñci yācitukāmo āgacchati maññe, etassa kāḷakaṇṇitāpasassa maṁ passituṁ adatvāva etaṁ gahetvā pacchābāhaṁ {1.326} bandhitvā catukke catukke paharantā nagarā nikkhāmetvā āghātane sīsamassa chinditvā sarīraṁ sūle uttāsethā” ti āha. Te: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā gantvā niraparādhaṁ mahāsattaṁ bandhitvā catukke catukke paharantā āghātanaṁ netuṁ ārabhiṁsu. Bodhisatto pahaṭapahaṭaṭṭhāne: “Amma, tātā” ti akanditvā nibbikāro imaṁ gāthamāha.

1. Saccaṁ kirevamāhaṁsu, narā ekacciyā idha,
Kaṭṭhaṁ niplavitaṁ seyyo, na tvevekacciyo naro ti.

Tattha saccaṁ kirevamāhaṁsū ti avitatham-eva kira evaṁ vadanti. Narā ekacciyā idhā ti idhekacce paṇḍitapurisā. Kaṭṭhaṁ niplavitaṁ seyyo ti nadiyā vuyhamānaṁ sukkhadāruṁ niplavitaṁ uttāretvā thale ṭhapitaṁ seyyo sundarataro. Evañhi vadamānā te purisā saccaṁ kira vadanti. Kiṁkāraṇā? Tañhi yāgubhattādīnaṁ pacanatthāya, sītāturānaṁ visibbanatthāya, aññesam-pi ca parissayānaṁ haraṇatthāya upakāraṁ hoti. Na tvevekacciyo naro ti ekacco pana mittadubbhī akataññū pāpapuriso oghena vuyhamāno hatthena gahetvā uttārito na tveva seyyo. Tathā hi ahaṁ imaṁ pāpapurisaṁ uttāretvā imaṁ attano dukkhaṁ āharinti.

Evaṁ pahaṭapahaṭaṭṭhāne imaṁ gāthamāha.

Taṁ sutvā ye tattha paṇḍitapurisā, te āhaṁsu: “Kiṁ pana, bho pabbajita, tayā amhākaṁ rañño atthi koci guṇo kato” ti? Bodhisatto taṁ pavattiṁ ārocetvā: “Evamimaṁ mahoghato uttārento aham-eva attano dukkhaṁ akāsiṁ, ‘na vata me porāṇakapaṇḍitānaṁ vacanaṁ katan’-ti anussaritvā evaṁ vadāmī” ti āha. Taṁ sutvā khattiyabrāhmaṇādayo nagaravāsino: “Svāyaṁ mittadubbhī rājā evaṁ guṇasampannassa attano jīvitadāyakassa guṇamattam-pi na jānāti, taṁ nissāya kuto amhākaṁ vuḍḍhi, gaṇhatha nan”-ti kupitā samantato uṭṭhahitvā ususattipāsāṇamuggarādippahārehi hatthikkhandhagatam-eva naṁ ghātetvā pāde gahetvā kaḍḍhitvā parikhāpiṭṭhe chaḍḍetvā bodhisattaṁ abhisiñcitvā rajje patiṭṭhāpesuṁ.

So dhammena rajjaṁ kārento puna ekadivasaṁ sappādayo {1.327} pariggaṇhitukāmo mahantena parivārena sappassa vasanaṭṭhānaṁ gantvā: “Dīghā” ti pakkosi. Sappo āgantvā vanditvā: “Idaṁ te sāmi dhanaṁ gaṇhā” ti āha. Rājā cattālīsahiraññakoṭidhanaṁ amacce paṭicchāpetvā undūrassa santikaṁ gantvā: “Undūrā” ti pakkosi. So pi āgantvā vanditvā tiṁsakoṭidhanaṁ niyyādesi. Rājā tam-pi amacce paṭicchāpetvā suvassa vasanaṭṭhānaṁ gantvā: “Suvā” ti pakkosi. So pi āgantvā pāde vanditvā: “Kiṁ, sāmi, sāliṁ āharāmī” ti āha. Rājā: “Sālīhi atthe sati āharissasi, ehi gacchāmā” ti sattatiyā hiraññakoṭīhi saddhiṁ te tayo pi jane gāhāpetvā nagaraṁ gantvā pāsādavare mahātalaṁ āruyhaṁ dhanaṁ saṅgopetvā sappassa vasanatthāya suvaṇṇanāḷiṁ, undūrassa phalikaguhaṁ, suvassa suvaṇṇapañjaraṁ kārāpetvā sappassa ca suvassa ca bhojanatthāya devasikaṁ kañcanataṭṭake madhulāje, undūrassa gandhasālitaṇḍule dāpesi, dānādīni ca puññāni karoti. Evaṁ te cattāro pi janā yāvajīvaṁ samaggā sammodamānā viharitvā jīvitakkhaye yathākammaṁ agamaṁsu.

Satthā: “Na, bhikkhave, devadatto idāneva mayhaṁ vadhāya parisakkati, pubbe pi parisakkiyevā” ti vatvā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā duṭṭharājā devadatto ahosi, sappo sāriputto, undūro moggallāno, suvo ānando, pacchā rajjappatto dhammarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Saccaṁkirajātakavaṇṇanā tatiyā