Ja 78: Illisajātakavaṇṇanā

Ubho khañjā ti idaṁ satthā jetavane viharanto macchariyakosiyaseṭṭhiṁ ārabbha kathesi. Rājagahanagarassa kira avidūre sakkāraṁ nāma nigamo ahosi, tattheko macchariyakosiyo nāma seṭṭhi asītikoṭivibhavo paṭivasati. So tiṇaggena telabindumattam-pi neva paresaṁ deti, na attanā paribhuñjati. Iti tassa taṁ vibhavajātaṁ neva puttadārādīnaṁ, na samaṇabrāhmaṇānaṁ atthaṁ anubhoti, rakkhasapariggahitapokkharaṇī viya aparibhogaṁ tiṭṭhati.

Satthā ekadivasaṁ paccūsasamaye mahākaruṇāsamāpattito vuṭṭhāya sakalalokadhātuyaṁ bodhaneyyabandhave olokento pañcacattālīsayojanamatthake vasantassa tassa seṭṭhino sapajāpatikassa sotāpattiphalassa upanissayaṁ addasa. Tato purimadivase pana rājānaṁ upaṭṭhātuṁ rājagehaṁ gantvā rājūpaṭṭhānaṁ katvā āgacchanto ekaṁ chātajjhattaṁ janapadamanussaṁ kummāsapūraṁ kapallapūvaṁ khādantaṁ disvā tattha pipāsaṁ uppādetvā attano gharaṁ {1.346} gantvā cintesi: “Sacāhaṁ ‘kapallapūvaṁ khāditukāmomhī’ ti vakkhāmi, bahū mayā saddhiṁ khāditukāmā bhavissanti, evaṁ me bahūni taṇḍulasappimadhuphāṇitādīni parikkhayaṁ gamissanti, na kassaci kathessāmī” ti taṇhaṁ adhivāsento vicarati. So gacchante gacchante kāle uppaṇḍupaṇḍukajāto dhamanisanthatagatto jāto. Tato taṇhaṁ adhivāsetuṁ asakkonto gabbhaṁ pavisitvā mañcakaṁ upagūhitvā nipajji. Evaṁgato pi dhanahānibhayena kassaci kiñci na kathesi.

Atha naṁ bhariyā upasaṅkamitvā piṭṭhiṁ parimajjitvā: “Kiṁ te sāmi, aphāsukan”-ti pucchi. “Na me kiñci aphāsukaṁ atthī” ti. “Kiṁ nu kho te rājā kupito” ti? “Rājā pi me na kuppatī” ti. “Atha kiṁ te puttadhītāhi vā dāsakammakarādīhi vā kiñci amanāpaṁ kataṁ atthī” ti? “Evarūpam-pi natthī” ti. “Kismiñci pana te taṇhā atthī” ti? Evaṁ vutte pi dhanahānibhayena kiñci avatvā nissaddo va nipajji. Atha naṁ bhariyā: “Kathehi, sāmi, kismiṁ te taṇhā” ti āha. So vacanaṁ parigilanto viya: “Atthi me ekā taṇhā” ti āha. “Kiṁ taṇhā, sāmī” ti? “Kapallapūvaṁ khāditukāmomhī” ti. “Atha kimatthaṁ na kathesi, kiṁ tvaṁ daliddo, idāni sakalasakkāranigamavāsīnaṁ pahonake kapallapūve pacissāmī” ti? “Kiṁ te etehi, te attano kammaṁ katvā khādissantī” ti? “Tena hi ekaracchavāsīnaṁ pahonake pacāmī” ti. Jānāmahaṁ tava mahaddhanabhāvanti. “Tena hi imasmiṁ gehamatte sabbesaṁ pahonakaṁ katvā pacāmī” ti. “Jānāmahaṁ tava mahajjhāsayabhāvan”-ti. “Tena hi te puttadāramattasseva pahonakaṁ katvā pacāmī” ti. “Kiṁ pana te etehī” ti? “Tena hi tuyhañca mayhañca pahonakaṁ katvā pacāmī” ti. “Tvaṁ kiṁ karissasī” ti? “Tena hi ekasseva te pahonakaṁ katvā pacāmī” ti. “Imasmiṁ ṭhāne paccamānaṁ bahū paccāsīsanti, sakalataṇḍule ṭhapetvā bhinnataṇḍule ca uddhanakapallādīni ca ādāya thokaṁ khīrasappimadhuphāṇitañca gahetvā sattabhūmikassa pāsādassa uparimatalaṁ āruyha paca, tatthāhaṁ ekako va nisīditvā khādissāmī” ti. Sā: “Sādhū” ti paṭissuṇitvā gahetabbaṁ gāhāpetvā pāsādaṁ āruyha dāsiyo vissajjetvā seṭṭhiṁ pakkosāpesi. So ādito paṭṭhāya dvārāni pidahanto sabbadvāresu sūcighaṭikāni datvā sattamatalaṁ abhiruhitvā tattha pi dvāraṁ pidahitvā nisīdi. Bhariyāpissa uddhane aggiṁ jāletvā kapallakaṁ āropetvā pūve pacituṁ ārabhi.

Atha satthā pāto va mahāmoggallānattheraṁ āmantesi, “eso, moggallāna, rājagahanagarassa avidūre {1.347} sakkāranigame macchariyakosiyaseṭṭhi ‘kapallapūve khādissāmī’ ti aññesaṁ dassanabhayena sattabhūmike pāsāde kapallapūve pacāpeti. Tvaṁ tattha gantvā taṁ seṭṭhiṁ dametvā nibbisevanaṁ katvā ubho pi jayampatike pūve ca khīrasappimadhuphāṇitādīni ca gāhāpetvā attano balena jetavanaṁ ānehi. Ajjāhaṁ pañcahi bhikkhusatehi saddhiṁ vihāre yeva nisīdissāmi, pūveheva bhattakiccaṁ karissāmī” ti. Thero: “Sādhu, bhante” ti satthu vacanaṁ sampaṭicchitvā tāvadeva iddhibalena taṁ nigamaṁ gantvā tassa pāsādassa sīhapañjaradvāre sunivattho supāruto ākāse yeva maṇirūpakaṁ viya aṭṭhāsi.

Mahāseṭṭhino theraṁ disvāva hadayamaṁsaṁ kam pi. So: “Ahaṁ evarūpānaññeva bhayena imaṁ ṭhānaṁ āgato, ayañca āgantvā vātapānadvāre ṭhito” ti gahetabbagahaṇaṁ apassanto aggimhi pakkhittaloṇasakkharā viya dosena taṭataṭāyanto evamāha: “Samaṇa, ākāse ṭhatvā tvaṁ kiṁ labhissasi, ākāse apade padaṁ dassetvā caṅkamanto pi neva labhissasī” ti. Thero tasmiṁ yeva ṭhāne aparāparaṁ caṅkami. Seṭṭhi: “Caṅkamanto kiṁ labhissasi, ākāse pallaṅkena nisīdamāno pi na labhissasiyevā” ti āha. Thero pallaṅkaṁ ābhujitvā nisīdi. Atha naṁ: “Nisinno kiṁ labhissasi, āgantvā vātapānaummāre ṭhito pi na labhissasī” ti āha. Atha thero ummāre aṭṭhāsi. Atha naṁ: “Ummāre ṭhito kiṁ labhissasi, dhūmāyanto pi na labhissasiyevā” ti āha. Thero dhūmāyi, sakalapāsādo ekadhūmo ahosi, seṭṭhino akkhīnaṁ sūciyā vijjhanakālo viya jāto. Gehajjhāyanabhayena pana naṁ: “Pajjalanto pi na labhissasī” ti avatvā cintesi: “Ayaṁ samaṇo suṭṭhu laggo, aladdhā na gamissati, ekamassa pūvaṁ dāpessāmī” ti bhariyaṁ āha: “bhadde, ekaṁ khuddakapūvaṁ pacitvā samaṇassa datvā uyyojehi nan”-ti. Sā thokaññeva piṭṭhaṁ kapallapātiyaṁ pakkhi pi, mahāpūvo hutvā sakalapātiṁ pūretvā uddhumāto aṭṭhāsi.

Seṭṭhi taṁ disvā: “Bahu tayā piṭṭhaṁ gahitaṁ bhavissatī” ti sayam-eva dabbikaṇṇena thokataraṁ piṭṭhaṁ gahetvā pakkhi pi, pūvo purimapūvato mahantataro jāto. Evaṁ yaṁ yaṁ pacati, so so mahantamahanto va hoti. So nibbinno bhariyaṁ āha: “Bhadde, imassa ekaṁ pūvaṁ dehī” ti. Tassā pacchito ekaṁ pūvaṁ gaṇhantiyā sabbe ekābaddhā allīyiṁsu. Sā seṭṭhiṁ āha: “Sāmi, sabbe pūvā ekato laggā, visuṁ kātuṁ na sakkomī” ti. “Ahaṁ karissāmī” ti so pi kātuṁ nāsakkhi. Ubho janā koṭiyaṁ gahetvā kaḍḍhantā pi viyojetuṁ nāsakkhiṁsu yeva. Athassa pūvehi saddhiṁ vāyamantasseva sarīrato sedā mucciṁsu, pipāsā ca pacchijji. Tato bhariyaṁ āha: “Bhadde, na me pūvehi attho {1.348}, pacchiyā saddhiṁ yeva imassa bhikkhussa dehī” ti. Sā pacchiṁ ādāya theraṁ upasaṅkamitvā sabbe pūve therassa adāsi. Thero ubhinnam-pi dhammaṁ desesi, tiṇṇaṁ ratanānaṁ guṇe kathesi, “atthi dinnaṁ, atthi yiṭṭhan”-ti dānādīnaṁ phalaṁ gaganatale puṇṇacandaṁ viya dassesi.

Taṁ sutvā pasannacitto seṭṭhi: “Bhante, āgantvā imasmiṁ pallaṅke nisīditvā pūve paribhuñjathā” ti āha. Thero: “Mahāseṭṭhi, sammāsambuddho ‘pūve khādissāmī’ ti pañcahi bhikkhusatehi saddhiṁ vihāre nisinno, tumhākaṁ ruciyā sati seṭṭhibhariyaṁ pūve ca khīrādīni ca gaṇhāpetha, satthu santikaṁ gamissāmā” ti āha. “Kahaṁ pana, bhante, etarahi satthā” ti? “Ito pañcacattālīsayojanamatthake jetavanamahāvihāre” ti. “Bhante, kālaṁ anatikkamitvā ettakaṁ addhānaṁ kathaṁ gamissāmā” ti? “Mahāseṭṭhi tumhākaṁ ruciyā sati ahaṁ vo attano iddhibalena nessāmi, tumhākaṁ pāsāde sopānasīsaṁ attano ṭhāne yeva bhavissati, sopānapariyosānaṁ pana jetavanadvārakoṭṭhake bhavissati, uparipāsādā heṭṭhāpāsādaṁ otaraṇakālamattena vo jetavanaṁ nessāmī” ti. So: “Sādhu, bhante” ti sampaṭicchi. Thero sopānasīsaṁ tattheva katvā: “Sopānapādamūlaṁ jetavanadvārakoṭṭhake hotū” ti adhiṭṭhāsi, tathevāhosi.

Iti thero seṭṭhiñca seṭṭhibhariyañca uparipāsādā heṭṭhāotaraṇakālato khippataraṁ jetavanaṁ sampāpesi. Te ubho pi satthāraṁ upasaṅkamitvā vanditvā kālaṁ ārocesuṁ. Satthā bhattaggaṁ pavisitvā paññattavarabuddhāsane nisīdi saddhiṁ bhikkhusaṅghena. Mahāseṭṭhi buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa dakkhiṇodakaṁ adāsi, seṭṭhibhariyā tathāgatassa patte pūve patiṭṭhāpesi. Satthā attano yāpanamattaṁ gaṇhi, pañcasatā bhikkhū pi tatheva gaṇhiṁsu. Seṭṭhi khīrasappimadhuphāṇitasakkharādīni dadamāno agamāsi. Satthā pañcahi bhikkhusatehi saddhiṁ bhattakiccaṁ niṭṭhāpesi. Mahāseṭṭhi pi saddhiṁ bhariyāya yāvadatthaṁ khādi, pūvānaṁ pariyosānam-eva na paññāyati, sakalavihāre bhikkhūnañca vighāsādānañca dinne pi na pariyanto paññāyati. “Bhante, pūvā parikkhayaṁ na gacchantī” ti bhagavato ārocesuṁ. Tena hi jetavanadvārakoṭṭhake chaḍḍethāti. Atha ne dvārakoṭṭhakassa avidūre pabbhāraṭṭhāne chaḍḍayiṁsu. Ajjatanā pi taṁ ṭhānaṁ: “Kapallapūvapabbhāro” tveva paññāyati. Mahāseṭṭhi saddhiṁ bhariyāya bhagavantaṁ upasaṅkamitvā ekamantaṁ aṭṭhāsi. Bhagavā anumodanaṁ akāsi. Anumodanāpariyosāne ubho pi sotāpattiphale patiṭṭhāya satthāraṁ vanditvā dvārakoṭṭhake sopānaṁ āruyha attano pāsāde yeva patiṭṭhahiṁsu {1.349}. Tato paṭṭhāya mahāseṭṭhi asītikoṭidhanaṁ buddhasāsane yeva vikiri.

Punadivase sammāsambuddhe sāvatthiyaṁ piṇḍāya caritvā jetavanaṁ āgamma bhikkhūnaṁ sugatovādaṁ datvā gandhakuṭiṁ pavisitvā paṭisallīne sāyanhasamaye dhammasabhāyaṁ sannipatitā bhikkhū: “Passathāvuso, mahāmoggallānattherassānubhāvaṁ, anupahacca saddhaṁ anupahacca bhoge macchariyaseṭṭhiṁ muhutteneva dametvā nibbisevanaṁ katvā pūve gāhāpetvā jetavanaṁ ānetvā satthu sammukhaṁ katvā sotāpattiphale patiṭṭhāpesi, aho mahānubhāvo thero” ti therassa guṇakathaṁ kathentā nisīdiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Bhikkhave, kuladamakena nāma bhikkhunā kule aviheṭhetvā akilametvā pupphato reṇuṁ gaṇhantena bhamarena viya upasaṅkamitvā buddhaguṇe jānāpetabban”-ti vatvā theraṁ pasaṁsanto:

Yathā pi bhamaro pupphaṁ, vaṇṇagandhamaheṭhayaṁ,
Paleti rasamādāya, evaṁ gāme munī care ti. (Dhp. 49).

Imaṁ dhammapade gāthaṁ vatvā uttari pi therassa guṇaṁ pakāsetuṁ: “Na bhikkhave, idāneva moggallānena macchariyaseṭṭhi damito, pubbe pi taṁ dametvā kammaphalasambandhaṁ jānāpesiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bārāṇasiyaṁ illiso nāma seṭṭhi ahosi asītikoṭivibhavo purisadosasamannāgato khañjo kuṇī visamakkhimaṇḍalo assaddho appasanno maccharī, neva aññesaṁ deti, na sayaṁ paribhuñjati. Rakkhasapariggahitapokkharaṇī viyassa gehaṁ ahosi. Mātāpitaro panassa yāva sattamā kulaparivaṭṭā dāyakā dānapatino. So seṭṭhiṭṭhānaṁ labhitvā yeva kulavaṁsaṁ nāsetvā dānasālaṁ jhāpetvā yācake pothetvā nikkaḍḍhitvā dhanam-eva saṇṭhāpesi.

So ekadivasaṁ rājūpaṭṭhānaṁ gantvā attano gharaṁ āgacchanto ekaṁ maggakilantaṁ jānapadamanussaṁ, ekaṁ surāvārakaṁ, ādāya pīṭhake nisīditvā ambilasurāya kosakaṁ pūretvā pūretvā pūtimacchakena uttaribhaṅgena pivantaṁ disvā suraṁ pātukāmo {1.350} hutvā cintesi: “Sacāhaṁ suraṁ pivissāmi, mayi pivante bahū pivitukāmā bhavissanti, evaṁ me dhanaparikkhayo bhavissatī” ti. So taṇhaṁ adhivāsento vicaritvā gacchante gacchante kāle adhivāsetuṁ asakkonto vihatakappāso viya paṇḍusarīro ahosi dhammanisanthatagatto jāto. Athekadivasaṁ gabbhaṁ pavisitvā mañcakaṁ upagūhitvā nipajji. Tamenaṁ bhariyā upasaṅkamitvā piṭṭhiṁ parimajjitvā: “Kiṁ te, sāmi, aphāsukan”-ti pucchi. Sabbaṁ heṭṭhā kathitaniyāmeneva veditabbaṁ. “Tena hi ekasseva te pahonakaṁ suraṁ karomī” ti pana vutte: “Gehe surāya kāriyamānāya bahū paccāsīsanti, antarāpaṇato āharāpetvā pi na sakkā idha nisinnena pivitun”-ti māsakamattaṁ datvā antarāpaṇato surāvārakaṁ āharāpetvā ceṭakena gāhāpetvā nagarā nikkhamma nadītīraṁ gantvā mahāmaggasamīpe ekaṁ gumbaṁ pavisitvā surāvārakaṁ ṭhapāpetvā: “Gaccha tvan”-ti ceṭakaṁ dūre nisīdāpetvā kosakaṁ pūretvā suraṁ pātuṁ ārabhi.

Pitā panassa dānādīnaṁ puññānaṁ katattā devaloke sakko hutvā nibbatti. So tasmiṁ khaṇe: “Pavattati nu kho me dānaggaṁ, udāhu no” ti āvajjento tassa appavattiṁ ñatvā, puttassa kulavaṁsaṁ nāsetvā dānasālaṁ jhāpetvā yācake nikkaḍḍhitvā macchariyabhāve patiṭṭhāya: “Aññesaṁ dātabbaṁ bhavissatī” ti bhayena gumbaṁ pavisitvā ekakasseva suraṁ pivanabhāvañca disvā: “Gacchāmi, naṁ saṅkhobhetvā dametvā kammaphalasambandhaṁ jānāpetvā dānaṁ dāpetvā devaloke nibbattanārahaṁ karomī” ti manussapathaṁ otaritvā illisaseṭṭhinā sadisaṁ khañjaṁ kuṇiṁ visamacakkhumaṇḍalaṁ attabhāvaṁ nimminitvā bārāṇasinagaraṁ pavisitvā rañño nivesanadvāre ṭhatvā attano āgatabhāvaṁ ārocāpetvā: “Pavisatū” ti vutte pavisitvā rājānaṁ vanditvā aṭṭhāsi. Rājā: “Kiṁ, mahāseṭṭhi, avelāya āgatosī” ti āha. “Āma, āgatomhi, deva ghare me asītikoṭimattaṁ dhanaṁ atthi, taṁ devo āharāpetvā attano bhaṇḍāgāraṁ pūrāpetū” ti. “Alaṁ mahāseṭṭhi, tava dhanato {1.351} amhākaṁ gehe bahutaraṁ dhanan”-ti. “Sace, deva, tumhākaṁ kammaṁ natthi, yathāruciyā dhanaṁ gahetvā dānaṁ dammī” ti. “Dehi, mahāseṭṭhī” ti. So: “Sādhu, devā” ti rājānaṁ vanditvā nikkhamitvā illisaseṭṭhino gehaṁ agamāsi, sabbe upaṭṭhākamanussā parivāresuṁ, eko pi: “Nāyaṁ, illiso” ti jānituṁ samattho nāma natthi.

So gehaṁ pavisitvā antoummāre ṭhatvā dovārikaṁ pakkosāpetvā: “Yo añño mayā samānarūpo āgantvā ‘mametaṁ gehan’-ti pavisituṁ āgacchati, taṁ piṭṭhiyaṁ paharitvā nīhareyyāthā” ti vatvā pāsādaṁ āruyha mahārahe āsane nisīditvā seṭṭhibhariyaṁ pakkosāpetvā sitākāraṁ dassetvā: “Bhadde, dānaṁ demā” ti āha. Tassa taṁ vacanaṁ sutvāva seṭṭhibhariyā ca puttadhītaro ca dāsakammakarā ca: “Ettakaṁ kālaṁ dānaṁ dātuṁ cittam-eva natthi, ajja pana suraṁ pivitvā muducitto hutvā dātukāmo jāto bhavissatī” ti vadiṁsu. Atha naṁ seṭṭhibhariyā: “Yathāruciyā detha, sāmī” ti āha. Tena hi bherivādakaṁ pakkosāpetvā: “‘suvaṇṇarajatamaṇimuttādīhi atthikā illisaseṭṭhissa gharaṁ gacchantū’nti sakalanagare bheriṁ carāpehī” ti. Sā ca tathā kāresi. Mahājano pacchipasibbakādīni gahetvā gehadvāre sannipati. Sakko sattaratanapūre gabbhe vivarāpetvā: “Tumhākaṁ dammi, yāvadicchakaṁ gahetvā gacchathā” ti āha. Mahājano dhanaṁ nīharitvā mahātale rāsiṁ katvā ābhatabhājanāni pūretvā gacchati.

Aññataro janapadamanusso illisaseṭṭhino goṇe tasseva rathe yojetvā sattahi ratanehi pūretvā nagarā nikkhamma mahāmaggaṁ paṭipajjitvā tassa gumbassa avidūrena rathaṁ pesento: “Vassasataṁ jīva, sāmi, illisaseṭṭhi, taṁ nissāya idāni me yāvajīvaṁ kammaṁ akatvā jīvitabbaṁ jātaṁ, taveva ratho, taveva goṇā, taveva gehe satta ratanāni, neva mātarā dinnāni, na pitarā, taṁ nissāya laddhāni, sāmī” ti seṭṭhino guṇakathaṁ kathento gacchati. So taṁ saddaṁ sutvā bhītatasito cintesi: “Ayaṁ mama nāmaṁ gahetvā {1.352} idañcidañca vadati, kacci nu kho mama dhanaṁ raññā lokassa dinnan”-ti gumbā nikkhamitvā goṇe ca rathañca sañjānitvā: “Are, ceṭaka, mayhaṁ goṇā, mayhaṁ ratho” ti vatvā gantvā goṇe nāsārajjuyaṁ gaṇhi, gahapatiko rathā oruyha: “Are, duṭṭhaceṭaka, illisamahāseṭṭhi sakalanagarassa dānaṁ deti, tvaṁ kiṁ ahosī” ti pakkhanditvā asaniṁ pātento viya khandhe paharitvā rathaṁ ādāya agamāsi. So puna kampamāno uṭṭhāya paṁsuṁ puñchitvā puñchitvā vegena gantvā rathaṁ gaṇhi, gahapatiko rathā otaritvā kesesu gahetvā oṇāmetvā kapparapahārehi koṭṭetvā gale gahetvā āgatamaggābhimukhaṁ khipitvā pakkāmi. Ettāvatāssa surāmado chijji. So kampamāno vegena nivesanadvāraṁ gantvā dhanaṁ ādāya gacchante mahājane disvā: “Ambho kiṁ nāmetaṁ, kiṁ rājā mama dhanaṁ vilumpāpetī” ti taṁ taṁ gantvā gaṇhāti, gahitagahitā paharitvā pādamūle yeva pātenti. So vedanāppatto gehaṁ pavisituṁ ārabhi. Dvārapālā: “Are, duṭṭhagahapati, kahaṁ pavisasī” ti vaṁsapesikāhi pothetvā gīvāyaṁ gahetvā nīhariṁsu.

So: “Ṭhapetvā idāni rājānaṁ natthi me añño koci paṭisaraṇo” ti rañño santikaṁ gantvā: “Deva, mama gehaṁ tumhe vilumpāpethā” ti āha. Nāhaṁ seṭṭhi vilumpāpemi, nanu tvam-eva āgantvā: “Sace tumhe na gaṇhatha, ahaṁ mama dhanaṁ dānaṁ dassāmī” ti nagare bheriṁ carāpetvā dānaṁ adāsīti. Nāhaṁ, deva, tumhākaṁ santikaṁ āgacchāmi, kiṁ tumhe mayhaṁ macchariyabhāvaṁ na jānātha, ahaṁ tiṇaggena telabindum-pi na kassaci demi. Yo dānaṁ deti, taṁ pakkosāpetvā vīmaṁsatha, devā ti. Rājā sakkaṁ pakkosāpesi, dvinnaṁ janānaṁ visesaṁ neva rājā jānāti, na amaccā. Macchariyaseṭṭhi: “Kiṁ, deva, ayaṁ seṭṭhi, ahaṁ seṭṭhī” ti āha. “Mayaṁ na sañjānāma, atthi te koci sañjānanako” ti? “Bhariyā me, devā” ti. Bhariyaṁ pakkosāpetvā: “Kataro te sāmiko” ti pucchiṁsu. Sā: “Ayan”-ti sakkasseva santike aṭṭhāsi. Puttadhītaro dāsakammakare {1.353} ca pakkosāpetvā pucchiṁsu, sabbe pi sakkasseva santike tiṭṭhanti.

Puna seṭṭhi cintesi: “Mayhaṁ sīse piḷakā atthi, kesehi paṭicchannā, taṁ kho pana kappako eva jānāti, taṁ pakkosāpessāmī” ti. So: “Kappako maṁ, deva, sañjānāti, taṁ pakkosāpethā” ti āha. Tasmiṁ pana kāle bodhisatto tassa kappako ahosi. Rājā taṁ pakkosāpetvā: “Illisaseṭṭhiṁ jānāsī” ti pucchi. “Sīsaṁ oloketvā jānissāmi, devā” ti. “Tena hi dvinnam-pi sīsaṁ olokehī” ti. Tasmiṁ khaṇe sakko sīse piḷakaṁ māpesi. Bodhisatto dvinnam-pi sīsaṁ olokento piḷakā disvā: “Mahārāja, dvinnam-pi sīse piḷakā attheva, nāhaṁ etesu ekassā pi illisabhāvaṁ sañjānituṁ sakkomī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

1. Ubho khañjā ubho kuṇī, ubho visamacakkhukā,
Ubhinnaṁ piḷakā jātā, nāhaṁ passāmi illisan-ti.

Tattha ubho ti dve pi janā. Khañjā ti kuṇṭhapādā. Kuṇī ti kuṇṭhahatthā. Visamacakkhukā ti visamakkhimaṇḍalā kekarā. Piḷakā ti dvinnam-pi ekasmiṁ yeva sīsapadese ekasaṇṭhānāva piḷakā jātā. Nāhaṁ passāmī ti ahaṁ: “Imesu ayaṁ nāma illiso” ti na passāmi, ekassā pi illisabhāvaṁ na jānāmīti avoca.

Bodhisattassa vacanaṁ sutvā seṭṭhi kampamāno dhanasokena satiṁ paccupaṭṭhāpetuṁ asakkonto tattheva pati. Tasmiṁ khaṇe sakko: “Nāhaṁ, mahārāja, illiso, sakkohamasmī” ti mahatiyā sakkalīlāya ākāse aṭṭhāsi. Illisassa mukhaṁ puñchitvā udakena siñciṁsu, so uṭṭhāya sakkaṁ devarājānaṁ vanditvā aṭṭhāsi. Atha naṁ sakko āha: “Illisa, idaṁ dhanaṁ mama santakaṁ, na tava. Ahañhi te pitā, tvaṁ mama putto. Ahaṁ dānādīni puññāni katvā sakkattaṁ patto, tvaṁ pana me vaṁsaṁ upacchinditvā adānasīlo hutvā macchariye patiṭṭhāya dānasālāyo jhāpetvā yācake nikkaḍḍhitvā dhanam-eva saṇṭhāpesi. Taṁ neva tvaṁ paribhuñjasi, na aññesaṁ desi, rakkhasapariggahitaṁ viya {1.354} tiṭṭhati. Sace me dānasālā pākatikā katvā dānaṁ dassasi, iccetaṁ kusalaṁ. No ce dassasi, sabbaṁ te dhanaṁ antaradhāpetvā iminā indavajirena te sīsaṁ chinditvā jīvitakkhayaṁ pāpessāmī” ti. Illisaseṭṭhi maraṇabhayena santajjito: “Ito paṭṭhāya dānaṁ dassāmī” ti paṭiññaṁ adāsi. Sakko tassa paṭiññaṁ gahetvā ākāse nisinno va dhammaṁ desetvā taṁ sīlesu patiṭṭhāpetvā sakaṭṭhānam-eva agamāsi. Illiso pi dānādīni puññāni katvā saggaparāyaṇo ahosi.

Satthā: “Na, bhikkhave, idāneva moggallāno macchariyaseṭṭhiṁ dameti, pubbepesa iminā damitoyevā” ti vatvā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā anusandhiṁ ghaṭetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā illiso macchariyaseṭṭhi ahosi, sakko devarājā mahāmoggallāno, rājā ānando, kappako pana aham-eva ahosin”-ti.

Illisajātakavaṇṇanā aṭṭhamā