Ja 86: Sīlavīmaṁsakajātakavaṇṇanā

Sīlaṁ kireva kalyāṇan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ sīlavīmaṁsakaṁ brāhmaṇaṁ ārabbha kathesi. So kira kosalarājānaṁ nissāya jīvati tisaraṇaṁ gato akhaṇḍapañcasīlo tiṇṇaṁ vedānaṁ pāragū. Rājā: “Ayaṁ sīlavā” ti tassa atirekasammānaṁ karoti. So cintesi: “Ayaṁ rājā mayhaṁ aññehi brāhmaṇehi atirekasammānaṁ karoti, ativiya maṁ garuṁ katvā passati, kiṁ nu kho esa mama jātigottakulappadesasippasampattiṁ nissāya imaṁ sammānaṁ karoti, udāhu sīlasampattiṁ, vīmaṁsissāmi tāvā” ti. So ekadivasaṁ rājūpaṭṭhānaṁ gantvā gharaṁ āgacchanto ekassa heraññikassa phalakato anāpucchitvā ekaṁ kahāpaṇaṁ gahetvā agamāsi, heraññiko brāhmaṇe garubhāvena kiñci avatvā nisīdi. Punadivase dve kahāpaṇe gaṇhi, heraññiko tatheva adhivāsesi. Tatiyadivase kahāpaṇamuṭṭhiṁ aggahesi, atha naṁ heraññiko: “Ajja te tatiyo divaso rājakuṭumbaṁ vilumpantassā” ti: “Rājakuṭumbavilumpakacoro me gahito” ti tikkhattuṁ viravi. Atha naṁ manussā ito cito ca āgantvā: “Ciraṁdāni tvaṁ sīlavā viya vicarī” ti dve tayo pahāre datvā bandhitvā rañño dassesuṁ.

Rājā vippaṭisārī hutvā: “Kasmā, brāhmaṇa, evarūpaṁ dussīlakammaṁ karosī” ti vatvā: “Gacchatha, tassa rājāṇaṁ karothā” ti āha. Brāhmaṇo: “Nāhaṁ, mahārāja, coro” ti āha. Atha: “Kasmā rājakuṭumbikassa phalakato kahāpaṇe gaṇhī” ti? “Etaṁ mayā tayi mama atisammānaṁ karonte ‘kiṁ nu kho rājā mama jāti ādīni nissāya atisammānaṁ karoti, udāhu sīlaṁ nissāyā’ ti vīmaṁsanatthāya kataṁ, idāni pana mayā ekaṁsena ñātaṁ. Yathā sīlam-eva nissāya tayā mama sammāno kato, na jāti ādīni. Tathā hi me idāni rājāṇaṁ kāresi, svāhaṁ iminā kāraṇena ‘imasmiṁ loke sīlam-eva uttamaṁ sīlaṁ pamukhan’-ti sanniṭṭhānaṁ gato. Imassa panāhaṁ sīlassa anucchavikaṁ {1.370} karonto gehe ṭhito kilese paribhuñjanto na sakkhissāmi kātuṁ, ajjeva jetavanaṁ gantvā satthu santike pabbajissāmi, pabbajjaṁ me detha, devā” ti vatvā rājānaṁ anujānāpetvā jetavanābhimukho pāyāsi.

Atha naṁ ñātisuhajjabandhavā sannipatitvā nivāretuṁ asakkontā nivattiṁsu. So satthu santikaṁ gantvā pabbajjaṁ yācitvā pabbajjañca upasampadañca labhitvā avissaṭṭhakammaṭṭhāno vipassanaṁ vaḍḍhetvā arahattaṁ patvā satthāraṁ upasaṅkamitvā: “Bhante, mayhaṁ pabbajjā matthakaṁ pattā” ti aññaṁ byākāsi. Tassa taṁ aññabyākaraṇaṁ bhikkhusaṅghe pākaṭaṁ jātaṁ. Athekadivasaṁ dhammasabhāyaṁ sannipatitā bhikkhū: “Āvuso, asuko nāma rañño upaṭṭhākabrāhmaṇo attano sīlaṁ vīmaṁsitvā rājānaṁ āpucchitvā pabbajitvā arahatte patiṭṭhito” ti tassa guṇaṁ kathayamānā nisīdiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāni ayam-eva brāhmaṇo attano sīlaṁ vīmaṁsitvā pabbajitvā attano patiṭṭhaṁ akāsi, pubbe pi paṇḍitā attano sīlaṁ vīmaṁsitvā pabbajitvā attano patiṭṭhaṁ kariṁsū” ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa purohito ahosi dānādhimutto sīlajjhāsayo akhaṇḍapañcasīlo. Rājā sesabrāhmaṇehi atirekaṁ tassa sammānaṁ karotīti sabbaṁ purimasadisam-eva. Bodhisatte pana bandhitvā rañño santikaṁ nīyamāne ahituṇḍikā antaravīthiyaṁ sappaṁ kīḷāpentā naṅguṭṭhe gaṇhanti, gīvāya gaṇhanti, gale veṭhenti. Bodhisatto te disvā: “Mā, tātā, evaṁ sappaṁ naṅguṭṭhe gaṇhatha, mā gīvāya gaṇhatha, mā gale veṭhetha. Ayañhi vo ḍaṁsitvā jīvitakkhayaṁ pāpeyyā” ti āha. Ahituṇḍikā: “Ayaṁ, brāhmaṇa, sappo sīlavā ācārasampanno tādiso dussīlo na hoti, tvaṁ pana attano dussīlatāya anācārena rājakuṭumbavilumpakacoroti bandhitvā nīyasī” ti āhaṁsu.

So cintesi: “Sappā pi tāva aḍaṁsantā aviheṭhentā ‘sīlavanto’ ti nāmaṁ labhanti, kimaṅgaṁ pana manussabhūtā. Sīlam-eva imasmiṁ loke uttamaṁ, natthi {1.371} tato uttaritaran”-ti. Atha naṁ netvā rañño dassesuṁ. Rājā: “Kiṁ idaṁ, tātā” ti pucchi. “Rājakuṭumbavilumpako coro, devā” ti. “Tena hissa rājāṇaṁ karothā” ti. Brāhmaṇo: “Nāhaṁ, mahārāja, coro” ti āha. “Atha kasmā kahāpaṇe aggahesī” ti ca vutte purimanayeneva sabbaṁ ārocento: “Svāhaṁ iminā kāraṇena ‘imasmiṁ loke sīlam-eva uttamaṁ, sīlaṁ pāmokkhan’-ti sanniṭṭhānaṁ gato” ti vatvā: “Tiṭṭhatu tāva idaṁ, āsīviso pi tāva aḍaṁsanto aviheṭhento ‘sīlavā’ ti vattabbataṁ labhati. Iminā pi kāraṇena sīlam-eva uttamaṁ, sīlaṁ pavaran”-ti sīlaṁ vaṇṇento imaṁ gāthamāha.

1. Sīlaṁ kireva kalyāṇaṁ, sīlaṁ loke anuttaraṁ,
Passa ghoraviso nāgo, sīlavāti na haññatī ti.

Tattha sīlaṁ kirevā ti kāyavācācittehi avītikkamasaṅkhātaṁ ācārasīlam-eva. Kirā ti anussavavasena vadati. Kalyāṇan-ti sundarataraṁ. Anuttaran-ti jeṭṭhakaṁ sabbaguṇadāyakaṁ. Passā ti attanā diṭṭhakāraṇaṁ abhimukhaṁ karonto katheti. Sīlavā ti na haññatī ti ghoraviso pi samāno aḍaṁsanaaviheṭhanamattakena sīlavāti pasaṁsaṁ labhati, na haññati na vihaññatīti. Iminā pi kāraṇena sīlam-eva uttamanti.

Evaṁ bodhisatto imāya gāthāya rañño dhammaṁ desetvā kāme pahāya isipabbajjaṁ pabbajitvā himavantaṁ pavisitvā pañcābhiññā aṭṭha samāpattiyo nibbattetvā brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā ānando ahosi, rājaparisā buddhaparisā, purohito pana aham-eva ahosin”-ti.

Sīlavīmaṁsakajātakavaṇṇanā chaṭṭhā