Ja 92: Mahāsārajātakavaṇṇanā

Ukkaṭṭhe {1.381} sūramicchantī ti idaṁ satthā jetavane viharanto āyasmantaṁ ānandattheraṁ ārabbha kathesi. Ekasmiñhi samaye kosalarañño itthiyo cintayiṁsu: “Buddhuppādo nāma dullabho, tathā manussapaṭilābho, paripuṇṇāyatanatā ca. Mayañca imaṁ dullabhaṁ khaṇasamavāyaṁ labhitvā pi attano ruciyā vihāraṁ gantvā dhammaṁ vā sotuṁ buddhapūjaṁ vā kātuṁ dānaṁ vā dātuṁ na labhāma, mañjūsāya pakkhittā viya vasāma, rañño kathetvā amhākaṁ dhammaṁ desetuṁ anucchavikaṁ ekaṁ bhikkhuṁ pakkosāpetvā tassa santike dhammaṁ sossāma, tato yaṁ sakkhissāma, taṁ uggaṇhissāma, dānādīni ca puññāni karissāma. Evaṁ no ayaṁ khaṇapaṭilābho saphalo bhavissatī” ti. Tā sabbā pi rājānaṁ upasaṅkamitvā attanā cintitakāraṇaṁ kathayiṁsu. Rājā: “Sādhū” ti sampaṭicchi.

Athekadivasaṁ rājā uyyānakīḷaṁ kīḷitukāmo uyyānapālaṁ pakkosāpetvā: “Uyyānaṁ sodhehī” ti āha. Uyyānapālo uyyānaṁ sodhento satthāraṁ aññatarasmiṁ rukkhamūle nisinnaṁ disvā rañño santikaṁ gantvā: “Suddhaṁ, deva, uyyānaṁ, apicettha aññatarasmiṁ rukkhamūle bhagavā nisinno” ti āha. Rājā: “Sādhu, samma, satthu santike dhammam-pi sossāmā” ti alaṅkatarathaṁ abhiruhitvā uyyānaṁ gantvā satthu santikaṁ agamāsi.

Tasmiñca samaye chattapāṇi nāmeko anāgāmī upāsako satthu santike dhammaṁ suṇamāno nisinno hoti. Rājā taṁ disvā āsaṅkamāno muhuttaṁ ṭhatvā puna: “Sacāyaṁ pāpako bhaveyya, na satthu santike nisīditvā dhammaṁ suṇeyya, apāpakena iminā bhavitabban”-ti cintetvā satthāraṁ upasaṅkamitvā vanditvā ekamantaṁ nisīdi. Upāsako buddhagāravena rañño paccuṭṭhānaṁ vā vandanaṁ vā na akāsi, tenassa rājā anattamano ahosi. Satthā tassa anattamanabhāvaṁ ñatvā upāsakassa guṇaṁ kathesi: “Ayaṁ, mahārāja, upāsako bahussuto āgatāgamo kāmesu vītarāgo” ti rājā: “Na iminā orakena bhavitabbaṁ, yassa satthā guṇaṁ vaṇṇetī” ti cintetvā: “Upāsaka, vadeyyāsi yena te attho” ti āha. Upāsako: “Sādhū” ti sampaṭicchi. Rājā satthu santike dhammaṁ sutvā satthāraṁ padakkhiṇaṁ katvā pakkāmi.

So ekadivasaṁ uparipāsāde mahāvātapānaṁ vivaritvā ṭhito taṁ upāsakaṁ bhuttapātarāsaṁ chattamādāya jetavanaṁ gacchantaṁ disvā pakkosāpetvā evamāha: “Tvaṁ kira, upāsaka, bahussuto, amhākañca itthiyo dhammaṁ sotukāmā ceva uggahetukāmā ca, sādhu vatassa sace tāsaṁ dhammaṁ vāceyyāsī” ti. “Deva, gihīnaṁ nāma rājantepure {1.382} dhammaṁ desetuṁ vā vācetuṁ vā nappatirūpaṁ, ayyānaṁ eva patirūpan”-ti. Rājā: “Saccaṁ esa vadatī” ti uyyojetvā itthiyo pakkosāpetvā: “Bhadde, ahaṁ tumhākaṁ dhammadesanatthāya ca dhammavācanatthāya ca satthu santikaṁ gantvā ekaṁ bhikkhuṁ yācāmi, asītiyā mahāsāvakesu kataraṁ yācāmī” ti āha. Tā sabbā pi mantetvā dhammabhaṇḍāgārikaṁ ānandattheram-eva ārocesuṁ. Rājā satthu santikaṁ gantvā vanditvā ekamantaṁ nisinno evamāha: “Bhante, amhākaṁ gehe itthiyo ānandattherassa santike dhammaṁ sotuñca uggaṇhituñca icchanti, sādhu vata sace thero amhākaṁ gehe dhammaṁ deseyya ceva vāceyya cā” ti. Satthā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā theraṁ āṇāpesi. Tato paṭṭhāya rañño itthiyo therassa santike dhammaṁ suṇanti ceva uggaṇhanti ca.

Athekadivasaṁ rañño cūḷāmaṇi naṭṭho. Rājā tassa naṭṭhabhāvaṁ sutvā amacce āṇāpesi: “Sabbe antovaḷañjanake manusse gahetvā cūḷāmaṇiṁ āharāpethā” ti. Amaccā mātugāme ādiṁ katvā cūḷāmaṇiṁ paripucchantā adisvā mahājanaṁ kilamenti. Taṁ divasaṁ ānandatthero rājanivesanaṁ paviṭṭho. Yathā tā itthiyo pubbe theraṁ disvāva haṭṭhatuṭṭhā dhammaṁ suṇanti ceva uggaṇhanti ca, tathā akatvā sabbā domanassappattāva ahesuṁ. Tato therena: “Kasmā tumhe ajja evarūpā jātā” ti pucchitā evamāhaṁsu: “Bhante, rañño cūḷāmaṇiṁ pariyesāmāti amaccā mātugāme upādāya antovaḷañjanake kilamenti, na jānāma kassa ‘kiṁ bhavissatī’ ti, tenamha domanassappattā” ti. Thero: “Mā cintayitthā” ti tā samassāsetvā rañño santikaṁ gantvā paññattāsane nisīditvā: “Maṇi kira te, mahārāja, naṭṭho” ti pucchi. “Āma, bhante” ti. “Asakkhi pana taṁ āharāpetun”-ti. “Bhante, sabbaṁ antojanaṁ gahetvā kilamento pi na sakkomi āharāpetun”-ti. “Mahārāja, mahājanaṁ akilametvāva āharaṇūpāyo atthī” ti. “Kataro, bhante” ti? “Piṇḍadānaṁ, mahārājā” ti. “Kataraṁ piṇḍadānaṁ, bhante” ti? “Mahārāja, yattakesu āsaṅkā atthi, te gahetvā ekekassa ekekaṁ palālapiṇḍaṁ vā mattikāpiṇḍaṁ vā datvā ‘imaṁ paccūsakāle āharitvā asukaṭṭhāne nāma pātethā’ ti vattabbaṁ. Yena gahito bhavissati, so tasmiṁ pakkhipitvā āharissati. Sace paṭhamadivase yeva pātenti, iccetaṁ kusalaṁ. No ce pātenti, dutiyadivase pi tatiyadivase pi tatheva kātabbaṁ. Evaṁ mahājano ca na kilamissati, maṇiñca labhissasī” ti evaṁ vatvā thero agamāsi.

Rājā vuttanayeneva tayo divase dāpesi, neva maṇiṁ āhariṁsu. Thero {1.383} tatiyadivase āgantvā: “Kiṁ, mahārāja, pātito maṇī” ti pucchi. “Na pātenti, bhante” ti. “Tena hi, mahārāja, mahātalasmiṁ yeva paṭicchannaṭṭhāne mahācāṭiṁ ṭhapāpetvā udakassa pūrāpetvā sāṇiṁ parikkhipāpetvā ‘sabbe antovaḷañjanakamanussā ca itthiyo ca uttarāsaṅgaṁ katvā ekeko va antosāṇiṁ pavisitvā hatthaṁ dhovitvā āgacchantū’ ti vadehī” ti thero imaṁ upāyaṁ ācikkhitvā pakkāmi. Rājā tathā kāresi. Maṇicoro cintesi: “Dhammabhaṇḍāgāriko imaṁ adhikaraṇaṁ ādāya maṇiṁ adassetvā osakkissatīti aṭṭhānametaṁ, pātetuṁ dāni vaṭṭatī” ti maṇiṁ paṭicchannaṁ katvā ādāya antosāṇiṁ pavisitvā cāṭiyaṁ pātetvā nikkhami. Sabbesaṁ nikkhantakāle udakaṁ chaḍḍetvā maṇiṁ addasaṁsu. Rājā: “Theraṁ nissāya mahājanaṁ akilametvāva me maṇi laddho” ti tussi, antovaḷañjanakamanussāpi: “Theraṁ nissāya mahādukkhato muttamhā” ti tussiṁsu. “Therassānubhāvena rañño cūḷāmaṇi laddho” ti therassānubhāvo sakalanagare ceva bhikkhusaṅghe ca pākaṭo jāto.

Dhammasabhāyaṁ sannisinnā bhikkhū therassa guṇaṁ vaṇṇayiṁsu: “Āvuso, ānandatthero attano bahussutatāya paṇḍiccena upāyakusalatāya mahājanaṁ akilametvā upāyeneva rañño maṇiṁ dassesī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāni ānandeneva parahatthagataṁ bhaṇḍaṁ dassitaṁ, pubbe pi paṇḍitā mahājanaṁ akilametvā upāyeneva tiracchānahatthagataṁ bhaṇḍaṁ dassayiṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto sabbasippesu nipphattiṁ patto tasseva amacco ahosi. Athekadivasaṁ rājā mahantena parivārena uyyānaṁ gantvā vanantarāni vicaritvā udakakīḷaṁ kīḷitukāmo maṅgalapokkharaṇiṁ otaritvā itthāgāram-pi pakkosi. Itthiyo attano attano sīsūpagagīvūpagādīni ābharaṇāni omuñcitvā uttarāsaṅgesu pakkhipitvā samuggapiṭṭhesu ṭhapetvā dāsiyo paṭicchāpetvā pokkharaṇiṁ otariṁsu. Athekā uyyānamakkaṭī sākhantare nisinnā deviṁ piḷandhanāni omuñcitvā uttarāsaṅge pakkhipitvā samuggapiṭṭhe ṭhapayamānaṁ disvā tassā muttāhāraṁ piḷandhitukāmā hutvā dāsiyā {1.384} pamādaṁ olokayamānā nisīdi, dāsī pi taṁ rakkhamānā tahaṁ tahaṁ oloketvā nisinnā yeva niddāyituṁ ārabhi. Makkaṭī tassā pamādabhāvaṁ ñatvā vātavegena otaritvā mahāmuttāhāraṁ gīvāya paṭimuñcitvā vātavegena uppatitvā sākhantare nisīditvā aññāsaṁ makkaṭīnaṁ dassanabhayena ekasmiṁ rukkhasusiraṭṭhāne ṭhapetvā upasantūpasantā viya taṁ rakkhamānā nisīdi.

Sā pi kho dāsī paṭibujjhitvā muttāhāraṁ apassantī kampamānā aññaṁ upāyaṁ adisvā: “Puriso deviyā muttāhāraṁ gahetvā palāto” ti mahāviravaṁ viravi. Ārakkhamanussā tato tato sannipatitvā tassā vacanaṁ sutvā rañño ārocayiṁsu. Rājā: “Coraṁ gaṇhathā” ti āha. Purisā uyyānā nikkhamitvā: “Coraṁ gaṇhatha, coraṁ gaṇhathā” ti ito cito ca olokenti. Atheko jānapado balikārakapuriso taṁ saddaṁ sutvā kampamāno palāyi. Taṁ disvā rājapurisā: “Ayaṁ coro bhavissatī” ti anubandhitvā taṁ gahetvā pothetvā: “Are, duṭṭhacora, evaṁ mahāsāraṁ nāma piḷandhanaṁ avaharissasī” ti paribhāsiṁsu. So cintesi: “Sacāhaṁ ‘na gaṇhāmī’ ti vakkhāmi, ajja me jīvitaṁ natthi, pothentā yeva maṁ māressanti, sampaṭicchāmi nan”-ti. So: “Āma, sāmi, gahitaṁ me” ti āha. Atha naṁ bandhitvā rañño santikaṁ ānayiṁsu. Rājā pi naṁ pucchi: “Gahitaṁ te mahāsārapiḷandhanan”-ti? “Āma, devā” ti. “Idāni taṁ kahan”-ti. “Deva, mayā mahāsāraṁ nāma mañcapīṭham-pi na diṭṭhapubbaṁ, seṭṭhi pana maṁ mahāsārapiḷandhanaṁ gaṇhāpesi, sohaṁ taṁ gahetvāva tassa adāsiṁ, so naṁ jānātī” ti.

Rājā seṭṭhiṁ pakkosāpetvā: “Gahitaṁ te imassa hatthato mahāsārapiḷandhanan”-ti pucchi. “Āma, devā” ti. “Kahaṁ tan”-ti. “Purohitassa me dinnan”-ti. Purohitam-pi pakkosāpetvā tatheva pucchi, so pi sampaṭicchitvā: “Gandhabbassa me dinnan”-ti āha. Tam-pi pakkosāpetvā: “Purohitassa hatthato te mahāsārapiḷandhanaṁ gahitan”-ti pucchi. “Āma, devā” ti. “Kahaṁ tan”-ti. “Kilesavasena me vaṇṇadāsiyā {1.385} dinnan”-ti. Tam-pi pakkosāpetvā pucchi, sā: “Na gaṇhāmī” ti āha. Te pañca jane pucchantānaññeva sūriyo atthaṁ gato. Rājā: “Idāni vikālo jāto, sve jānissāmā” ti te pañca jane amaccānaṁ datvā nagaraṁ pāvisi.

Bodhisatto cintesi: “idaṁ piḷandhanaṁ antovaḷañje naṭṭhaṁ, ayañca gahapatiko bahivaḷañjo, dvāre pi balavārakkho, tasmā antovaḷañjanakānam-pi taṁ gahetvā palāyituṁ na sakkā. Evaṁ neva bahivaḷañjanakānaṁ, na anto, uyyāne vaḷañjanakānaṁ gahaṇūpāyo dissati. Iminā duggatamanussena ‘seṭṭhissa me dinnan’-ti kathentena attano mokkhatthāya kathitaṁ bhavissati, seṭṭhinā pi ‘purohitassa me dinnan’-ti kathentena ‘ekato hutvā nittharissāmī’ ti cintetvā kathitaṁ bhavissati, purohitenā pi ‘gandhabbassa me dinnan’-ti kathentena ‘bandhanāgāre gandhabbaṁ nissāya sukhena vasissāmā’ ti cintetvā kathitaṁ bhavissati, gandhabbenā pi ‘vaṇṇadāsiyā me dinnan’-ti kathentena ‘ekantena anukkaṇṭhitā bhavissāmā’ ti cintetvā kathitaṁ bhavissati, imehi pañcahi pi corehi na bhavitabbaṁ, uyyāne makkaṭā bahū, piḷandhanena ekissā makkaṭiyā hatthe āruḷhena bhavitabban”-ti. So rājānaṁ upasaṅkamitvā: “Mahārāja, core amhākaṁ niyyādetha, mayaṁ taṁ kiccaṁ sodhessāmā” ti āha. Rājā: “Sādhu, paṇḍita, sodhehī” ti tassa niyyādesi.

Bodhisatto attano dāsapurise pakkosāpetvā te pañca jane ekasmiṁ yeva ṭhāne vasāpetvā samantā ārakkhaṁ katvā kaṇṇaṁ datvā: “Yaṁ te aññamaññaṁ kathenti, taṁ mayhaṁ ārocethā” ti vatvā pakkāmi. Te tathā akaṁsu. Tato manussānaṁ sannisinnavelāya seṭṭhi taṁ gahapatikaṁ āha: “are, duṭṭhagahapati, tayā ahaṁ, mayā vā tvaṁ kahaṁ diṭṭhapubbo, kadā te mayhaṁ piḷandhanaṁ dinnan”-ti āha. So: “Sāmi mahāseṭṭhi, ahaṁ mahāsāraṁ nāma rukkhasārapādakaṁ mañcapīṭham-pi na jānāmi, ‘taṁ nissāya pana mokkhaṁ labhissāmī’ ti evaṁ avacaṁ, mā me kujjha, sāmī” ti āha. Purohito pi {1.386} seṭṭhiṁ āha: “Mahāseṭṭhi, tvaṁ iminā attano adinnakam-eva mayhaṁ kathaṁ adāsī” ti? “Mayam-pi dve issarā, amhākaṁ ekato hutvā ṭhitakāle kammaṁ khippaṁ nipphajjissatī” ti kathesinti. Gandhabbo pi purohitaṁ āha: “Brāhmaṇa, kadā tayā mayhaṁ piḷandhanaṁ dinnan”-ti? “Ahaṁ taṁ nissāya vasanaṭṭhāne sukhaṁ vasissāmī” ti kathesinti. Vaṇṇadāsī pi gandhabbaṁ āha: “Are duṭṭhagandhabba, ahaṁ kadā tava santikaṁ gatapubbā, tvaṁ vā mama santikaṁ āgatapubbo, kadā te mayhaṁ piḷandhanaṁ dinnan”-ti? Bhagini kiṁkāraṇā kujjhasi, “amhesu pañcasu ekato vasantesu gharāvāso bhavissati, anukkaṇṭhamānā sukhaṁ vasissāmā” ti kathesinti. Bodhisatto payojitamanussānaṁ santikā taṁ kathaṁ sutvā tesaṁ tathato acorabhāvaṁ ñatvā: “Makkaṭiyā gahitapiḷandhanaṁ upāyeneva pātessāmī” ti geṇḍumayāni bahūni piḷandhanāni kāretvā uyyāne makkaṭiyo gāhāpetvā hatthapādagīvāsu geṇḍupiḷandhanāni piḷandhāpetvā vissajjesi. Itarā makkaṭī piḷandhanaṁ rakkhamānā uyyāne eva nisīdi.

Bodhisatto manusse āṇāpesi: “Gacchatha tumhe, uyyāne sabbā makkaṭiyo upadhāretha, yassā taṁ piḷandhanaṁ passatha, taṁ uttāsetvā piḷandhanaṁ gaṇhathā” ti. Tā pi kho makkaṭiyo: “Piḷandhanaṁ no laddhan”-ti tuṭṭhapahaṭṭhā uyyāne vicarantiyo tassā santikaṁ gantvā: “Passa amhākaṁ piḷandhanan”-ti āhaṁsu. Sā makkaṭī asahamānā: “Kiṁ iminā geṇḍupiḷandhanenā” ti muttāhāraṁ piḷandhitvā nikkhami. Atha naṁ te purisā disvā piḷandhanaṁ chaḍḍāpetvā āharitvā bodhisattassa adaṁsu. So taṁ ādāya rañño dassetvā: “Idaṁ te deva piḷandhanaṁ, te pañca pi acorā, idaṁ pana uyyāne makkaṭiyā ābhatan”-ti āha. “Kathaṁ pana te, paṇḍita, makkaṭiyā hatthaṁ āruḷhabhāvo ñāto, kathaṁ te gahitan”-ti? So sabbaṁ ācikkhi. Rājā tuṭṭhamānaso: “Saṅgāmasīsādīsu {1.387} nāma sūrādayo icchitabbā hontī” ti bodhisattassa thutiṁ karonto imaṁ gāthamāha.

1. Ukkaṭṭhe sūramicchanti, mantīsu akutūhalaṁ,
Piyañca annapānamhi, atthe jāte ca paṇḍitan-ti.

Tattha ukkaṭṭhe ti upakaṭṭhe, ubhatobyūḷhe saṅgāme sampahāre vattamāneti attho. Sūramicchantī ti asaniyā pi matthake patamānāya apalāyinaṁ sūraṁ icchanti, tasmiṁ khaṇe evarūpo saṅgāmayodho patthetabbo hoti. Mantīsu akutūhalan-ti kattabbākattabbakiccaṁ sammantanakāle uppanne mantīsu yo akutūhalo avikiṇṇavāco mantaṁ na bhindati, taṁ icchanti, tādiso tesu ṭhānesu patthetabbo hoti. Piyañca annapānamhī ti madhure annapāne paccupaṭṭhite sahaparibhuñjanatthāya piyapuggalaṁ patthenti, tādiso tasmiṁ kāle patthetabbo hoti. Atthe jāte ca paṇḍitan-ti atthagambhīre dhammagambhīre kismiñcideva kāraṇe vā pañhe vā uppanne paṇḍitaṁ vicakkhaṇaṁ icchanti. Tathārūpo hi tasmiṁ samaye patthetabbo hotīti.

Evaṁ rājā bodhisattaṁ vaṇṇetvā thometvā ghanavassaṁ vassento mahāmegho viya sattāhi ratanehi pūjetvā tassovāde ṭhatvā dānādīni puññāni katvā yathākammaṁ gato, bodhisatto pi yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā therassa guṇaṁ kathetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā ānando ahosi, paṇḍitāmacco pana aham-eva ahosin”-ti.

Mahāsārajātakavaṇṇanā dutiyā