Ja 98: Kūṭavāṇijajātakavaṇṇanā

Sādhu {1.404} kho paṇḍito nāmā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ kūṭavāṇijaṁ ārabbha kathesi. Sāvatthiyañhi dve janā ekato vaṇijjaṁ karontā bhaṇḍaṁ sakaṭenādāya janapadaṁ gantvā laddhalābhā paccāgamiṁsu. Tesu kūṭavāṇijo cintesi: “Ayaṁ bahū divase dubbhojanena dukkhaseyyāya kilanto, idāni attano ghare nānaggarasehi yāvadatthaṁ subhojanaṁ bhuñjitvā ajīrakena marissati. Athāhaṁ imaṁ bhaṇḍaṁ tayo koṭṭhāse katvā ekaṁ tassa dārakānaṁ dassāmi, dve koṭṭhāse attanā gahessāmī” ti. So: “Ajja bhājessāma, sve bhājessāmā” ti bhaṇḍaṁ bhājetuṁ na icchi. Atha naṁ paṇḍitavāṇijo akāmakaṁ nippīḷetvā bhājāpetvā vihāraṁ gantvā satthāraṁ vanditvā katapaṭisanthāro: “Atipapañco te kato, idhāgantvā pi cirena buddhupaṭṭhānaṁ āgatosī” ti vutte taṁ pavattiṁ bhagavato ārocesi. Satthā: “Na kho so, upāsaka, idāneva kūṭavāṇijo, pubbe pi kūṭavāṇijo yeva. Idāni pana taṁ vañcetukāmo jāto, pubbe paṇḍite pi vañcetuṁ ussahī” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto bārāṇasiyaṁ vāṇijakule nibbatti, nāmaggahaṇadivase cassa: “Paṇḍito” ti nāmaṁ akaṁsu. So vayappatto aññena vāṇijena saddhiṁ ekato hutvā vaṇijjaṁ karoti, tassa: “Atipaṇḍito” ti nāmaṁ ahosi. Te bārāṇasito pañcahi sakaṭasatehi bhaṇḍaṁ ādāya janapadaṁ gantvā vaṇijjaṁ katvā laddhalābhā puna bārāṇasiṁ āgamiṁsu. Atha nesaṁ bhaṇḍabhājanakāle atipaṇḍito āha: “Mayā dve koṭṭhāsā laddhabbā” ti. “Kiṁkāraṇā” ti? “Tvaṁ paṇḍito, ahaṁ atipaṇḍito. Paṇḍito ekaṁ laddhuṁ arahati, atipaṇḍito dve” ti. “Nanu amhākaṁ dvinnaṁ bhaṇḍamūlakam-pi goṇādayo pi samasamā yeva, tvaṁ kasmā dve koṭṭhāse laddhuṁ arahasī” ti. “Atipaṇḍitabhāvenā” ti. Evaṁ te kathaṁ vaḍḍhetvā kalahaṁ akaṁsu.

Tato atipaṇḍito: “Attheko upāyo” ti cintetvā attano pitaraṁ ekasmiṁ susirarukkhe {1.405} pavesetvā: “Tvaṁ amhesu āgatesu ‘atipaṇḍito dve koṭṭhāse laddhuṁ arahatī’ ti vadeyyāsī” ti vatvā bodhisattaṁ upasaṅkamitvā: “Samma, mayhaṁ dvinnaṁ koṭṭhāsānaṁ yuttabhāvaṁ vā ayuttabhāvaṁ vā esā rukkhadevatā jānāti, ehi, taṁ pucchissāmā” ti taṁ tattha netvā: “Ayye rukkhadevate, amhākaṁ aṭṭaṁ pacchindā” ti āha. Athassa pitā saraṁ parivattetvā: “Tena hi kathethā” ti āha. “Ayye, ayaṁ paṇḍito, ahaṁ atipaṇḍito. Amhehi ekato vohāro kato, tattha kena kiṁ laddhabbanti. Paṇḍitena eko koṭṭhāso, atipaṇḍitena pana dve koṭṭhāsā laddhabbā” ti. Bodhisatto evaṁ vinicchitaṁ aṭṭaṁ sutvā: “Idāni devatābhāvaṁ vā adevatābhāvaṁ vā jānissāmī” ti palālaṁ āharitvā susiraṁ pūretvā aggiṁ adāsi, atipaṇḍitassa pitā jālāya phuṭṭhakāle aḍḍhajjhāmena sarīrena upari āruyha sākhaṁ gahetvā olambanto bhūmiyaṁ patitvā imaṁ gāthamāha.

1. Sādhu kho paṇḍito nāma, na tveva atipaṇḍito,
Atipaṇḍitena puttena, manamhi upakūḷito ti.

Tattha sādhu kho paṇḍito nāmā ti imasmiṁ loke paṇḍiccena samannāgato kāraṇākāraṇaññū puggalo sādhu sobhano. Atipaṇḍito ti nāmamattena atipaṇḍito kūṭapuriso na tveva varaṁ. Manamhi upakūḷito ti thokenamhi jhāmo, aḍḍhajjhāmako va muttoti attho. Te ubho pi majjhe bhinditvā samaññeva koṭṭhāsaṁ gaṇhitvā yathākammaṁ gatā.

Satthā: “Pubbe pi esa kūṭavāṇijoyevā” ti imaṁ atītaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kūṭavāṇijo paccuppanne pi kūṭavāṇijo yeva, paṇḍitavāṇijo pana aham-eva ahosin”-ti.

Kūṭavāṇijajātakavaṇṇanā aṭṭhamā