Ja 102: Paṇṇikajātakavaṇṇanā

Yo dukkhaphuṭṭhāya bhaveyya tāṇan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ paṇṇikaṁ upāsakaṁ ārabbha kathesi. So kira sāvatthivāsī upāsako nānappakārāni mūlapaṇṇādīni ceva lābukumbhaṇḍādīni ca vikkiṇitvā jīvikaṁ kappeti. Tassekā dhītā abhirūpā pāsādikā ācārasīlasampannā hirottappasamannāgatā kevalaṁ niccappahasitamukhā. Tassā samānakulesu vāreyyatthāya āgatesu so cintesi: “Imissā vāreyyaṁ vattati, ayañca niccappahasitamukhā. Kumārikādhamme pana asati kumārikāya parakulaṁ gatāya mātāpitūnaṁ garahā hoti, ‘atthi nu kho imissā kumārikādhammo, natthī’ ti vīmaṁsissāmi nan”-ti. So ekadivasaṁ dhītaraṁ pacchiṁ gāhāpetvā paṇṇatthāya araññaṁ gantvā vīmaṁsanavasena kilesasannissito viya hutvā rahassakathaṁ kathetvā taṁ hatthe gaṇhi. Sā gahitamattāva rodantī kandantī: “Ayuttametaṁ, tāta, udakato aggipātubhāvasadisaṁ, mā evarūpaṁ karothā” ti āha. “Amma, mayā vīmaṁsanatthāya tvaṁ hatthe gahitā, na ca kilesavasena. Vadehi, atthi dāni te kumārikādhammo” ti. “Āma, tāta, atthi. Mayā hi lobhavasena na koci puriso olokitapubbo” ti. So dhītaraṁ assāsetvā gharaṁ netvā maṅgalaṁ katvā parakulaṁ pesetvā: “Satthāraṁ vandissāmī” ti gandhamālādihattho jetavanaṁ gantvā satthāraṁ vanditvā pūjetvā ekamantaṁ nisīdi, “cirassamāgatosī” ti ca vutte tamatthaṁ bhagavato ārocesi. Satthā: “Upāsaka, kumārikā ciraṁ paṭṭhāya ācārasīlasampannāva, tvaṁ pana na idāneva evaṁ vīmaṁsasi, pubbe pi vīmaṁsiyevā” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto {1.412} araññe rukkhadevatā hutvā nibbatti. Atheko bārāṇasiyaṁ paṇṇikaupāsakoti atītavatthu paccuppannasadisam-eva. Tena pana sā vīmaṁsanatthāya hatthe gahitamattā paridevamānā imaṁ gāthamāha.

1. Yo dukkhaphuṭṭhāya bhaveyya tāṇaṁ, so me pitā dubbhi vane karoti,
Sā kassa kandāmi vanassa majjhe, yo tāyitā so sahasaṁ karotī ti.

Tattha yo dukkhaphuṭṭhāya bhaveyya tāṇan-ti kāyikacetasikehi dukkhehi phuṭṭhāya tāyitā paritāyitā patiṭṭhā bhaveyya. So me pitā dubbhi vane karotī ti so mayhaṁ dukkhaparitāyako pitāva imasmiṁ vane evarūpaṁ mittadubbhi kammaṁ karoti, attano jātāya dhītari vītikkamaṁ kātuṁ maññatī ti attho. Sā kassa kandāmī ti kassa rodāmi, ko me patiṭṭhā bhavissatīti dīpeti. Yo tāyitā so sahasaṁ karotī ti yo mayhaṁ tāyitā rakkhitā avassayo bhavituṁ arahati, so pitā yeva sāhasikakammaṁ karotī ti attho.

Atha naṁ pitā assāsetvā: “Amma, rakkhitattāsī” ti pucchi. “Āma, tāta rakkhito me attā” ti. So taṁ gharaṁ netvā maṇḍetvā maṅgalaṁ katvā parakulaṁ pesesi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne upāsako sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā pitā etarahi pitāva, dhītā ca etarahi dhītāva, taṁ kāraṇaṁ paccakkhato diṭṭharukkhadevatā pana aham-eva ahosinti.

Paṇṇikajātakavaṇṇanā dutiyā