1. Ekakanipāto

12. Haṁcivaggo

Ja 111: Gadrabhapañhajātakavaṇṇanā

Haṁci tuvaṁ evamaññasī ti ayam-pi gadrabhapañho mahāumaṅgajātake yeva (Ja. 542) āvi bhavissati.

So mahantena parivārena taṁ gāmaṁ pāyāsi. Tassa maṅgalaassaṁ abhiruhitvā gacchantassa assassa pādo phalitabhūmiyā antaraṁ pavisitvā bhijji. Rājā tato va nivattitvā nagaraṁ pāvisi. Atha naṁ senako upasaṅkamitvā pucchi: “Mahārāja, paṇḍitaṁ kiṁ ānetuṁ pācīnayavamajjhakagāmaṁ agamitthā” ti. “Āma, paṇḍitā” ti. “Mahārāja, tumhe maṁ anatthakāmaṁ katvā passatha, ‘āgametha tāvā’ ti vutte pi atituritā nikkhamittha, paṭhamagamaneneva maṅgalaassassa pādo bhinno” ti.

So tassa vacanaṁ sutvā tuṇhī hutvā punekadivasaṁ tena saddhiṁ mantesi: “Kiṁ, senaka, ānema paṇḍitan”-ti. Deva, sayaṁ agantvā dūtaṁ pesetha: “Paṇḍita, amhākaṁ tava santikaṁ āgacchantānaṁ assassa pādo bhinno, assataraṁ vā no pesetu seṭṭhataraṁ vā” ti. “Yadi assataraṁ pesessati, sayaṁ āgamissati. Seṭṭhataraṁ pesento pitaraṁ pesessati, ayameko no pañho bhavissatī” ti. Rājā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā tathā katvā dūtaṁ pesesi. Paṇḍito dūtassa vacanaṁ sutvā: “Rājā mamañceva pitarañca passitukāmo” ti cintetvā pitu santikaṁ gantvā vanditvā: “Tāta, rājā tumhe ceva mamañca daṭṭhukāmo, tumhe paṭhamataraṁ seṭṭhisahassaparivutā gacchatha, gacchantā ca tucchahatthā agantvā navasappipūraṁ candanakaraṇḍakaṁ ādāya gacchatha. Rājā tumhehi saddhiṁ paṭisanthāraṁ katvā ‘gahapati patirūpaṁ āsanaṁ ñatvā nisīdāhī’ ti vakkhati, atha tumhe tathārūpaṁ āsanaṁ ñatvā nisīdeyyātha. Tumhākaṁ nisinnakāle ahaṁ āgamissāmi, rājā mayā pi saddhiṁ paṭisanthāraṁ katvā ‘paṇḍita, tavānurūpaṁ āsanaṁ ñatvā nisīdā’ ti vakkhati, athāhaṁ tumhe olokessāmi, tumhe tāya saññāya āsanā vuṭṭhāya ‘tāta mahosadha, imasmiṁ āsane nisīdā’ ti vadeyyātha, ajja no eko pañho matthakaṁ pāpuṇissatī” ti āha. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā vuttanayeneva gantvā attano dvāre ṭhitabhāvaṁ rañño ārocāpetvā: “Pavisatū” ti vutte pavisitvā rājānaṁ vanditvā ekamantaṁ aṭṭhāsi.

Rājā tena saddhiṁ paṭisanthāraṁ katvā: “Gahapati, tavaputto mahosadhapaṇḍito kuhin”-ti pucchi. “Pacchato āgacchati, devā” ti. Rājā: “Pacchato āgacchatī” ti sutvā tuṭṭhamānaso hutvā: “Mahāseṭṭhi attano yuttāsanaṁ ñatvā nisīdā” ti āha. So attano yuttāsanaṁ ñatvā {6.343} ekamantaṁ nisīdi. Mahāsatto pi alaṅkatapaṭiyatto dārakasahassaparivuto alaṅkatarathe nisīditvā nagaraṁ pavisanto parikhāpiṭṭhe caramānaṁ ekaṁ gadrabhaṁ disvā thāmasampanne māṇave pesesi: “Ambho, etaṁ gadrabhaṁ anubandhitvā yathā saddaṁ na karoti, evamassa mukhabandhanaṁ katvā kilañjena veṭhetvā tasmiṁ ekenattharaṇena paṭicchādetvā aṁsenādāya āgacchathā” ti. Te tathā kariṁsu. Bodhisatto pi mahantena parivārena nagaraṁ pāvisi. Mahājano: “Esa kira sirivaḍḍhanaseṭṭhino putto mahosadhapaṇḍito nāma, esa kira jāyamāno osadhaghaṭikaṁ hatthena gahetvā jāto, iminā kira ettakānaṁ vīmaṁsanapañhānaṁ pañhapaṭibhāgo ñāto” ti mahāsattaṁ abhitthavanto olokento pi tittiṁ na gacchati. So rājadvāraṁ gantvā paṭivedesi. Rājā sutvāva haṭṭhatuṭṭho: “Mama putto mahosadhapaṇḍito khippaṁ āgacchatū” ti āha. So dārakasahassaparivuto pāsādaṁ abhiruhitvā rājānaṁ vanditvā ekamantaṁ aṭṭhāsi. Rājā taṁ disvāva somanassappatto hutvā madhurapaṭisanthāraṁ katvā: “Paṇḍita, patirūpaṁ āsanaṁ ñatvā nisīdā” ti āha. Atha so pitaraṁ olokesi. Athassa pitā pi olokitasaññāya uṭṭhāya: “Paṇḍita, imasmiṁ āsane nisīdā” ti āha. So tasmiṁ āsane nisīdi.

Taṁ tattha nisinnaṁ disvāva senakapukkusakāmindadevindā ceva aññe ca andhabālā pāṇiṁ paharitvā mahāhasitaṁ hasitvā: “Imaṁ andhabālaṁ ‘paṇḍito’ ti vadiṁsu, so pitaraṁ āsanā vuṭṭhāpetvā sayaṁ nisīdati, imaṁ ‘paṇḍito’ ti vattuṁ ayuttan”-ti parihāsaṁ kariṁsu. Rājā pi dummukho anattamano ahosi. Atha naṁ mahāsatto pucchi: “Kiṁ, mahārāja, dummukhatthā” ti? “Āma paṇḍita, dummukhomhi, savanam-eva te manāpaṁ, dassanaṁ pana amanāpaṁ jātan”-ti. “Kiṁ kāraṇā, mahārājā” ti? “Pitaraṁ āsanā vuṭṭhāpetvā nisinnattā” ti. “Kiṁ pana tvaṁ, mahārāja, ‘sabbaṭṭhānesu puttehi pitaro va uttamā’ ti maññasī” ti. “Āma, paṇḍitā” ti. Atha mahāsatto: “Nanu, mahārāja, tumhehi amhākaṁ ‘assataraṁ vā pesetu seṭṭhataraṁ vā’ ti sāsanaṁ pahitan”-ti vatvā āsanā vuṭṭhāya te māṇave oloketvā: “Tumhehi gahitaṁ gadrabhaṁ ānethā” ti āṇāpetvā rañño pādamūle nipajjāpetvā: “Mahārāja, ayaṁ gadrabho kiṁ agghatī” ti pucchi. “Paṇḍita, sace upakārako, aṭṭha kahāpaṇe agghatī” ti. “Imaṁ paṭicca jāto ājānīyavaḷavāya kucchimhi vuṭṭhaassataro kiṁ agghatī” ti? “Anaggho paṇḍitā” ti. “Deva, kasmā evaṁ kathetha, nanu tumhehi idāneva vuttaṁ ‘sabbaṭṭhānesu puttehi pitaro va uttamā’ ti. Sace taṁ saccaṁ, tumhākaṁ vāde assatarato gadrabho va uttamo hoti, kiṁ pana, mahārāja, tumhākaṁ paṇḍitā ettakam-pi jānituṁ asakkontā pāṇiṁ paharitvā hasanti, aho tumhākaṁ paṇḍitānaṁ paññāsampatti, kuto vo ete laddhā” ti cattāro paṇḍite parihasitvā rājānaṁ imāya ekakanipāte gāthāya ajjhabhāsi:

111. Haṁci tuvaṁ evamaññasi ‘seyyo, puttena pitā’ ti rājaseṭṭha,
Handassatarassa te ayaṁ, assatarassa hi gadrabho pitā ti.

Evañca pana vatvā mahāsatto āha: “mahārāja {6.344}, sace puttato pitā seyyo, mama pitaraṁ gaṇhatha. Sace pitito putto seyyo, maṁ gaṇhatha tumhākaṁ atthāyā” ti. Rājā somanassappatto ahosi. Sabbā rājaparisāpi: “Sukathito paṇḍitena pañho” ti unnadantā sādhukārasahassāni adaṁsu, aṅguliphoṭā ceva celukkhepā ca pavattiṁsu. Cattāro paṇḍitā pi dummukhā pajjhāyantāva ahesuṁ. Nanu mātāpitūnaṁ guṇaṁ jānanto bodhisattena sadiso nāma natthi, atha so kasmā evamakāsīti? Na so pitu avamānanatthāya, raññā pana: “Assataraṁ vā pesetu seṭṭhataraṁ vā” ti pesitaṁ, tasmā tasseva pañhassa āvibhāvatthaṁ attano ca paṇḍitabhāvassa ñāpanatthaṁ catunnañca paṇḍitānaṁ appaṭibhānakaraṇatthaṁ evamakāsīti.

Gadrabhapañhajātakavaṇṇanā paṭhamā