Ja 119: Akālarāvijātakavaṇṇanā

Amātāpitarasaṁvaddho ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ akālarāviṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. So kira sāvatthivāsī kulaputto sāsane pabbajitvā vattaṁ vā sikkhaṁ vā na uggaṇhi. So: “Imasmiṁ kāle mayā vattaṁ kātabbaṁ, imasmiṁ kāle upaṭṭhātabbaṁ, imasmiṁ kāle uggahetabbaṁ, imasmiṁ kāle sajjhāyitabban”-ti na jānāti, paṭhamayāme pi majjhimayāme pi pacchimayāme pi pabuddhapabuddhakkhaṇe yeva mahāsaddaṁ karoti, bhikkhū niddaṁ na labhanti. Dhammasabhāyaṁ bhikkhū: “Āvuso, asuko nāma bhikkhu evarūpe ratanasāsane pabbajitvā vattaṁ vā sikkhaṁ vā kālaṁ vā akālaṁ vā na jānātī” ti tassa aguṇakathaṁ kathesuṁ. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idānevesa akālarāvī, pubbe pi akālarāvī yeva, kālākālaṁ ajānanabhāvena ca gīvāya vaṭṭitāya jīvitakkhayaṁ patto” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte {1.436} bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto udiccabrāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto sabbasippesu pāraṁ gantvā bārāṇasiyaṁ disāpāmokkho ācariyo hutvā pañcasate māṇave sippaṁ vāceti. Tesaṁ māṇavānaṁ eko kālarāvī kukkuṭo atthi, te tassa vassitasaddena uṭṭhāya sippaṁ sikkhanti. So kālamakāsi. Te aññaṁ kukkuṭaṁ pariyesantā caranti. Atheko māṇavako susānavane dārūni uddharanto ekaṁ kukkuṭaṁ disvā ānetvā pañjare ṭhapetvā paṭijaggati. So susāne vaḍḍhitattā: “Asukavelāya nāma vassitabban”-ti ajānanto kadāci atirattiṁ vassati, kadāci aruṇuggamane. Māṇavā tassa atirattiṁ vassitakāle sippaṁ sikkhantā yāva aruṇuggamanā sikkhituṁ na sakkonti, niddāyamānā gahitaṭṭhānam-pi na passanti. Atipabhāte vassitakāle sajjhāyassa okāsam-eva na labhanti. Māṇavā: “Ayaṁ atirattiṁ vā vassati atipabhāte vā, imaṁ nissāya amhākaṁ sippaṁ na niṭṭhāyissatī” ti taṁ gahetvā gīvaṁ vaṭṭetvā jīvitakkhayaṁ pāpetvā: “Akālarāvī kukkuṭo amhehi ghātito” ti ācariyassa kathesuṁ. Ācariyo: “Ovādaṁ aggahetvā saṁvaḍḍhitabhāvena maraṇaṁ patto” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

1. Amātāpitara-saṁvaddho, anācerakule vasaṁ,
Nāyaṁ kālaṁ akālaṁ vā, abhijānāti kukkuṭo ti.

Tattha amātāpitarasaṁvaddho ti mātāpitaro nissāya tesaṁ ovādaṁ aggahetvā saṁvaḍḍho. Anācerakule vasan-ti ācariyakule pi avasamāno, ācārasikkhāpakaṁ kañci nissāya avasitattā ti attho. Nāyaṁ kālaṁ akālaṁ vāti: “Imasmiṁ kāle vassitabbaṁ, imasmiṁ na vassitabban”-ti evaṁ vassitabbayuttakaṁ kālaṁ vā akālaṁ vā esa kukkuṭo na jānāti, ajānanabhāveneva jīvitakkhayaṁ pattoti.

Idaṁ kāraṇaṁ dassetvā bodhisatto yāvatāyukaṁ ṭhatvā yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā akālarāvī kukkuṭo ayaṁ bhikkhu ahosi, antevāsikā buddhaparisā, ācariyo pana aham-eva ahosin”-ti.

Akālarāvijātakavaṇṇanā navamā