1. Ekakanipāto

13. Kusanāḷivaggo

Ja 121: Kusanāḷijātakavaṇṇanā

Kare {1.441} sarikkho ti idaṁ satthā jetavane viharanto anāthapiṇḍikassa mittaṁ ārabbha kathesi. Anāthapiṇḍikassa hi mittasuhajjañātibandhavā ekato hutvā: “Mahāseṭṭhi ayaṁ tayā jātigottadhanadhaññādīhi neva sadiso, na uttaritaro, kasmā etena saddhiṁ santhavaṁ karosi, mā karohī” ti punappunaṁ nivāresuṁ. Anāthapiṇḍiko pana: “Mittasanthavo nāma hīnehi pi samehi pi atirekehi pi kattabboyevā” ti tesaṁ vacanaṁ aggahetvā bhogagāmaṁ gacchanto taṁ kuṭumbarakkhakaṁ katvā agamāsīti sabbaṁ kāḷakaṇṇivatthusmiṁ vuttanayeneva veditabbaṁ.

So kira anāthapiṇḍikena saddhiṁ sahapaṁsukīḷiko ekācariyasseva santike uggahitasippo nāmena kāḷakaṇṇī nāma. So gacchante kāle duggato hutvā jīvituṁ asakkonto seṭṭhissa santikaṁ agamāsi. So taṁ samassāsetvā paribbayaṁ datvā attano kuṭumbaṁ paṭicchāpesi. So seṭṭhino upakārako hutvā sabbakiccāni karoti. Taṁ seṭṭhissa santikaṁ āgatakāle: “Tiṭṭha, kāḷakaṇṇi, nisīda, kāḷakaṇṇi, bhuñja kāḷakaṇṇī” ti vadanti. Athekadivasaṁ seṭṭhino mittāmaccā seṭṭhiṁ upasaṅkamitvā evamāhaṁsu: “Mahāseṭṭhi, mā etaṁ tava santike kari, ‘tiṭṭha, kāḷakaṇṇi, nisīda kāḷakaṇṇi, bhuñja kāḷakaṇṇī’ ti hi iminā saddena yakkho pi palāyeyya, na cesa tayā samāno, duggato durūpeto, kiṁ te iminā” ti. Anāthapiṇḍiko: “Nāmaṁ nāma vohāramattaṁ, na taṁ paṇḍitā pamāṇaṁ karonti, sutamaṅgalikena nāma bhavituṁ na vaṭṭati, na sakkā mayā nāmamattaṁ nissāya sahapaṁsukīḷikaṁ sahāyaṁ pariccajitun”-ti tesaṁ vacanaṁ anādāya ekadivasaṁ attano bhogagāmaṁ gacchanto taṁ geharakkhakaṁ katvā agamāsi.

Corā: “Seṭṭhi kira bhogagāmaṁ gato, gehamassa vilumpissāmā” ti nānāvudhahatthā rattibhāge āgantvā gehaṁ parivāresuṁ. Itaro pi corānaññeva āgamanaṁ āsaṅkamāno aniddāyanto va nisīdi. So corānaṁ āgatabhāvaṁ ñatvā manusse pabodhetuṁ: “Tvaṁ saṅkhaṁ dhama, tvaṁ mudiṅgaṁ vādehī” ti mahāsamajjaṁ karonto viya sakalanivesanaṁ ekasaddaṁ kāresi. Corā: “Suññaṁ gehanti dussutaṁ amhehi, attheva idha mahāseṭṭhī” ti pāsāṇamuggarādīni tattheva chaḍḍetvā palāyiṁsu.

Punadivase manussā tattha tattha chaḍḍite pāsāṇamuggarādayo disvā saṁvegappattā hutvā: “Sace ajja evarūpo buddhisampanno gharavicārako nābhavissa, corehi yathāruciyā pavisitvā sabbaṁ gehaṁ viluttaṁ assa, imaṁ daḷhamittaṁ nissāya seṭṭhino vuḍḍhi jātā” ti taṁ pasaṁsitvā seṭṭhissa bhogagāmato āgatakāle sabbaṁ taṁ pavattiṁ ārocayiṁsu. Atha ne seṭṭhi avoca: “Tumhe evarūpaṁ mama geharakkhakaṁ mittaṁ nikkaḍḍhāpetha, sacāyaṁ tumhākaṁ vacanena mayā nikkaḍḍhito assa, ajja me kuṭumbaṁ kiñci nābhavissa, nāmaṁ nāma appamāṇaṁ, hitacittam-eva pamāṇan”-ti tassa uttaritaraṁ paribbayaṁ datvā: “Atthi dāni me idaṁ kathāpābhatan”-ti {1.365} satthu santikaṁ gantvā ādito paṭṭhāya sabbaṁ taṁ pavattiṁ ārocesi.

Idha pana anāthapiṇḍikena attano ghare pavattiyā ārocitāya satthā: “Gahapati, mitto nāma khuddako natthi, mittadhammaṁ rakkhituṁ samatthabhāvovettha pamāṇaṁ, mitto nāma attanā samo pi hīno pi seṭṭho pi gahetabbo. Sabbe pi hete attano pattabhāraṁ nittharanti yeva, idāni tāva tvaṁ attano nīcamittaṁ nissāya kuṭumbassa sāmiko jāto, porāṇā pana nīcamittaṁ nissāya vimānasāmikā jātā” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto rañño uyyāne kusanāḷigacche devatā hutvā nibbatti. Tasmiṁ yeva ca uyyāne maṅgalasilaṁ nissāya ujugatakkhandho parimaṇḍalasākhāviṭapasampanno rañño santikā laddhasammāno rucamaṅgalarukkho atthi, “mukhako” ti pi vuccati. Tasmiṁ eko mahesakkho devarājā nibbatti. Bodhisattassa tena saddhiṁ mittasanthavo ahosi. Tadā rājā ekasmiṁ ekatthambhake pāsāde vasati, tassa so thambho cali. Athassa calitabhāvaṁ rañño ārocesuṁ. Rājā vaḍḍhakī pakkosāpetvā: “Tātā, mama ekatthambhakassa maṅgalapāsādassa thambho calito, ekaṁ sāratthambhaṁ āharitvā taṁ niccalaṁ karothā” ti āha. Te: “Sādhu, devā” ti rañño vacanaṁ sampaṭicchitvā tadanucchavikaṁ {1.442} rukkhaṁ pariyesamānā aññattha adisvā uyyānaṁ pavisitvā taṁ mukhakarukkhaṁ disvā rañño santikaṁ gantvā: “Kiṁ, tātā, diṭṭho vo tadanucchaviko rukkho” ti vutte: “Diṭṭho, deva, apica taṁ chindituṁ na visahāmā” ti āhaṁsu. “Kiṁkāraṇā” ti? Mayañhi aññattha rukkhaṁ apassantā uyyānaṁ pavisimha, tatra pi ṭhapetvā maṅgalarukkhaṁ aññaṁ na passāma. Iti naṁ maṅgalarukkhatāya chindituṁ na visahāmāti. Gacchatha, taṁ chinditvā pāsādaṁ thiraṁ karotha, mayaṁ aññaṁ maṅgalarukkhaṁ karissāmāti. Te: “Sādhū” ti balikammaṁ gahetvā uyyānaṁ gantvā: “Sve chindissāmā” ti rukkhassa balikammaṁ katvā nikkhamiṁsu.

Rukkhadevatā taṁ kāraṇaṁ ñatvā: “Sve mayhaṁ vimānaṁ nāsessanti, dārake gahetvā kuhiṁ gamissāmī” ti gantabbaṭṭhānaṁ apassantī puttake gīvāya gahetvā parodi. Tassā sandiṭṭhasambhattā rukkhadevatā āgantvā: “Kiṁ etan”-ti pucchitvā taṁ kāraṇaṁ sutvā sayam-pi vaḍḍhakīnaṁ paṭikkamanūpāyaṁ apassantiyo taṁ parissajitvā rodituṁ ārabhiṁsu. Tasmiṁ samaye bodhisatto: “Rukkhadevataṁ passissāmī” ti tattha gantvā taṁ kāraṇaṁ sutvā: “Hotu, mā cintayittha, ahaṁ rukkhaṁ chindituṁ na dassāmi, sve vaḍḍhakīnaṁ āgatakāle mama kāraṇaṁ passathā” ti tā devatā samassāsetvā punadivase vaḍḍhakīnaṁ āgatavelāya kakaṇṭakavesaṁ gahetvā vaḍḍhakīnaṁ purato gantvā maṅgalarukkhassa mūlantaraṁ pavisitvā taṁ rukkhaṁ susiraṁ viya katvā rukkhamajjhena abhiruhitvā khandhamatthakena nikkhamitvā sīsaṁ kampayamāno nipajji. Mahāvaḍḍhakī taṁ kakaṇṭakaṁ disvā rukkhaṁ hatthena paharitvā: “Susirarukkho eso nissāro, hiyyo anupadhāretvāva balikammaṁ karimhā” ti ekaghanaṁ mahārukkhaṁ garahitvā pakkāmi. Rukkhadevatā bodhisattaṁ nissāya vimānassa sāminī jātā.

Tassā paṭisanthāratthāya sandiṭṭhasambhattā {1.443} bahū devatā sannipatiṁsu. Rukkhadevatā: “Vimānaṁ me laddhan”-ti tuṭṭhacittā tāsaṁ devatānaṁ majjhe bodhisattassa guṇaṁ kathayamānā: “Bho, devatā, mayaṁ mahesakkhā hutvā pi dandhapaññatāya imaṁ upāyaṁ na jānimha, kusanāḷidevatā pana attano ñāṇasampattiyā amhe vimānasāmike akāsi, mitto nāma sadiso pi adhiko pi hīno pi kattabbo va. Sabbe pi hi attano thāmena sahāyakānaṁ uppannaṁ dukkhaṁ nittharitvā sukhe patiṭṭhāpentiyevā” ti mittadhammaṁ vaṇṇetvā imaṁ gāthamāha.

1. Kare sarikkho atha vā pi seṭṭho, nihīnako vā pi kareyya eko,
Kareyyumete byasane uttamatthaṁ, yathā ahaṁ kusanāḷi rucāyan-ti.

Tattha kare sarikkho ti jāti ādīhi sadiso pi mittadhammaṁ kareyya. Atha vā pi seṭṭho ti jāti ādīhi adhiko pi kareyya. Nihīnako vā pi kareyya eko ti eko jāti ādīhi hīno pi mittadhammaṁ kareyya. Tasmā sabbe pi ete mittā kātabbāyevā ti dīpeti. Kiṁkāraṇā? Kareyyumete byasane uttamatthan-ti sabbepete sahāyassa byasane uppanne attano attano pattabhāraṁ vahamānā uttamatthaṁ kareyyuṁ, kāyikacetasikadukkhato taṁ sahāyakaṁ moceyyumevā ti attho. Tasmā hīno pi mitto kātabbo yeva, pageva itare. Tatridaṁ opammaṁ: yathā ahaṁ kusanāḷi rucāyanti, yathā ahaṁ rucāyaṁ nibbattadevatā ayañca kusanāḷidevatā, appesakkhā pi mittasanthavaṁ karimha, tatrapāhaṁ mahesakkhā pi samānā attano uppannadukkhaṁ bālatāya anupāyakusalatāya harituṁ nāsakkhiṁ, imaṁ pana appesakkham-pi samānaṁ paṇḍitadevataṁ nissāya dukkhato muttomhi.

Tasmā aññehi pi dukkhā muccitukāmehi samavisiṭṭhabhāvaṁ anoloketvā hīno pi paṇḍito mitto kātabboti.

Rucādevatā imāya gāthāya devasaṅghassa dhammaṁ desetvā yāvatāyukaṁ ṭhatvā saddhiṁ kusanāḷidevatāya yathākammaṁ gatā.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rucādevatā ānando ahosi, kusanāḷidevatā pana aham-eva ahosin”-ti.

Kusanāḷijātakavaṇṇanā paṭhamā