Ja 127: Kalaṇḍukajātakavaṇṇanā

Te desā tāni vatthūnī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ vikatthakabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Tattha dve pi vatthūni kaṭāhakajātakasadisāneva.

Idaṁ satthā jetavane viharanto aññataraṁ vikatthitaṁ bhikkhuṁ ārabbha kathesi. Eko kira bhikkhu: “Āvuso, amhākaṁ jātisamā jāti, gottasamaṁ gottaṁ nāma natthi, mayaṁ evarūpe nāma mahākhattiyakule jātā, gottena vā dhanena vā kulappadesena vā amhehi sadiso nāma natthi, amhākaṁ suvaṇṇarajatādīnaṁ anto natthi, dāsakammakarā pi no sālimaṁsodanaṁ bhuñjanti, kāsikavatthaṁ nivāsenti, kāsikavilepanaṁ vilimpanti. Mayaṁ pabbajitabhāvena etarahi {1.356} evarūpāni lūkhāni bhojanāni bhuñjāma, lūkhāni cīvarāni dhāremā” ti theranavamajjhimānaṁ bhikkhūnaṁ antare vikatthento jāti ādivasena vambhento khuṁsento vicarati. Athassa eko bhikkhu kulappadesaṁ pariggaṇhitvā taṁ vikatthanabhāvaṁ bhikkhūnaṁ ārocesi. Bhikkhū dhammasabhāyaṁ sannipatitā: “Āvuso, asuko nāma bhikkhu evarūpe niyyānikasāsane pabbajitvā vikatthento vambhento khuṁsento vicaratī” ti etassa aguṇaṁ kathayiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, so bhikkhu idāneva vikatthento vambhento khuṁsento vicarati, pubbe pi vikatthento vambhento khuṁsento vicarī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte pana bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto mahāvibhavo seṭṭhi ahosi. Tassa bhariyā puttaṁ vijāyi, dāsīpissa taṁ divasaññeva puttaṁ vijāyi. Te ekato va vaḍḍhiṁsu. Seṭṭhiputte lekhaṁ sikkhante dāso pissa phalakaṁ vahamāno gantvā teneva saddhiṁ lekhaṁ sikkhi, gaṇanaṁ sikkhi, dve tayo vohāre akāsi. So anukkamena vacanakusalo vohārakusalo yuvā abhirūpo ahosi, nāmena [Kalaṇḍuko] nāma. So seṭṭhighare bhaṇḍāgārikakammaṁ karonto cintesi: “Na maṁ ime sabbakālaṁ bhaṇḍāgārikakammaṁ kāressanti, kiñcideva dosaṁ disvā tāḷetvā bandhitvā lakkhaṇena aṅketvā dāsaparibhogena pi paribhuñjissanti. Paccante kho pana seṭṭhissa sahāyako seṭṭhi atthi, yaṁnūnāhaṁ seṭṭhissa vacanena lekhaṁ ādāya tattha gantvā ‘ahaṁ seṭṭhiputto’ ti vatvā taṁ seṭṭhiṁ vañcetvā tassa dhītaraṁ gahetvā sukhaṁ vaseyyan”-ti. So sayam-eva paṇṇaṁ gahetvā {1.452} “ahaṁ asukaṁ nāma mama puttaṁ tava santikaṁ pahiṇiṁ, āvāhavivāhasambandho nāma mayhañca tayā, tuyhañca mayā saddhiṁ patirūpo, tasmā tvaṁ imassa dārakassa attano dhītaraṁ datvā etaṁ tattheva vasāpehi, aham-pi okāsaṁ labhitvā āgamissāmī” ti likhitvā seṭṭhisseva muddikāya lañjetvā yathārucitaṁ paribbayañceva gandhavatthādīni ca gahetvā paccantaṁ gantvā seṭṭhiṁ disvā vanditvā aṭṭhāsi.

Atha naṁ seṭṭhi: “Kuto āgatosi, tātā” ti pucchi. “Bārāṇasito” ti. “Kassa puttosī” ti? “Bārāṇasiseṭṭhissā” ti. “Kenatthenāgatosī” ti? Tasmiṁ khaṇe [Kalaṇḍuko]: “Idaṁ disvā jānissathā” ti paṇṇaṁ adāsi. Seṭṭhi paṇṇaṁ vācetvā: “Idānāhaṁ jīvāmi nāmā” ti tuṭṭhacitto dhītaraṁ datvā patiṭṭhāpesi. Tassa parivāro mahanto ahosi. So yāgukhajjakādīsu vā vatthagandhādīsu vā upanītesu: “Evam-pi nāma yāguṁ pacanti, evaṁ khajjakaṁ, evaṁ bhattaṁ, aho paccantavāsikā nāmā” ti yāguādīni garahati. “Ime paccantavāsibhāveneva ahatasāṭake vaḷañjituṁ na jānanti, gandhe pisituṁ, pupphāni ganthituṁ na jānantī” ti vatthakammantikādayo garahati.

Idha panesa bārāṇasiseṭṭhino dāso kalaṇḍuko nāma ahosi. Tassa palāyitvā paccantavāsiseṭṭhino dhītaraṁ gahetvā mahantena parivārena vasanakāle bārāṇasiseṭṭhi pariyesāpetvā pi tassa gataṭṭhānaṁ ajānanto: “Gaccha, kalaṇḍukaṁ pariyesā” ti attanā puṭṭhaṁ sukapotakaṁ pesesi. Sukapotako ito cito ca vicaranto taṁ nagaraṁ pāpuṇi. Tasmiñca kāle kalaṇḍuko nadīkīḷaṁ kīḷitukāmo bahuṁ mālāgandhavilepanañceva khādanīyabhojanīyāni ca gāhāpetvā nadiṁ gantvā seṭṭhidhītāya saddhiṁ nāvaṁ āruyha udake kīḷati. Tasmiñca padese nadīkīḷaṁ kīḷantā issarajātikā tikhiṇabhesajjaparibhāvitaṁ khīraṁ pivanti, tena tesaṁ divasabhāgam-pi udake kīḷantānaṁ sītaṁ na {1.459} bādhati. Ayaṁ pana kalaṇḍuko khīragaṇḍūsaṁ gahetvā mukhaṁ vikkhāletvā taṁ khīraṁ nuṭṭhubhati. Nuṭṭhubhanto pi udake anuṭṭhubhitvā seṭṭhidhītāya sīse nuṭṭhubhati. Sukapotako pi nadītīraṁ gantvā ekissā udumbarasākhāya nisīditvā oloketvā kalaṇḍukaṁ sañjānitvā seṭṭhidhītāya sīse nuṭṭhubhantaṁ disvā: “Are, kalaṇḍuka dāsa, attano jātiñca vasanaṭṭhānañca anussara, khīragaṇḍūsaṁ gahetvā mukhaṁ vikkhāletvā jātisampannāya sukhasaṁvaḍḍhāya seṭṭhidhītāya sīse mā nuṭṭhubhi, attano pamāṇaṁ na jānāsī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

1. Te desā tāni vatthūni, ahañca vanagocaro,
Anuvicca kho taṁ gaṇheyyuṁ, piva khīraṁ kalaṇḍukā ti.

Tattha te desā tāni vatthūnī ti mātukucchiṁ sandhāya vadati. Ayametthādhippāyo: yattha te vasitaṁ, na te khattiyadhītādīnaṁ kucchidesā. Yattha vāsi patiṭṭhito, na tāni khattiyadhītādīnaṁ kucchivatthūni. Atha kho dāsikucchiyaṁ tvaṁ vasi ceva patiṭṭhito cāti. Ahañca vanagocaro ti tiracchānabhūto pi etamatthaṁ jānāmīti dīpeti. Anuvicca kho taṁ gaṇheyyun-ti evaṁ anācāraṁ caramānaṁ mayā gantvā ārocite anuvicca jānitvā tava sāmikā tāḷetvā ceva lakkhaṇāhatañca katvā taṁ gaṇheyyuṁ, gahetvā gamissanti, tasmā attano pamāṇaṁ ñatvā seṭṭhidhītāya sīse anuṭṭhubhitvā piva khīraṁ. Kalaṇḍukā ti taṁ nāmenālapati.

Kalaṇḍuko pi suvapotakaṁ sañjānitvā: “Maṁ pākaṭaṁ kareyyā” ti bhayena: “Ehi, sāmi, kadā āgatosī” ti āha. Suko: “Na esa maṁ hitakāmatāya pakkosati, gīvaṁ pana me vaṭṭetvā māretukāmo” ti ñatvāva: “Na me tayā attho” ti tato uppatitvā bārāṇasiṁ gantvā yathādiṭṭhaṁ seṭṭhino vitthārena kathesi. Seṭṭhi: “Ayuttaṁ tena katan”-ti vatvā gantvā tassa āṇaṁ kāretvā bārāṇasim-eva naṁ ānetvā dāsaparibhogena paribhuñji.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kalaṇḍuko ayaṁ bhikkhu ahosi, bārāṇasiseṭṭhi pana aham-eva ahosin”-ti.

Kalaṇḍukajātakavaṇṇanā sattamā