Ja 130: Kosiyajātakavaṇṇanā

Yathā {1.463} vācā ca bhuñjassū ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ sāvatthiyaṁ mātugāmaṁ ārabbha kathesi. Sā kirekassa saddhāsampannassa upāsakabrāhmaṇassa brāhmaṇī dussīlā pāpadhammā rattiṁ aticaritvā divā kiñci kammaṁ akatvā gilānālayaṁ dassetvā nitthunamānā nipajjati. Atha naṁ brāhmaṇo: “Kiṁ te bhadde aphāsukan”-ti pucchi. “Vātā me vijjhantī” ti. “Atha kiṁ laddhuṁ vaṭṭatī” ti? “Siniddhamadhurāni paṇītapaṇītāni yāgubhattatelādīnī” ti. Brāhmaṇo yaṁ yaṁ sā icchati, taṁ taṁ āharitvā deti, dāso viya sabbakiccāni karoti. Sā pana brāhmaṇassa gehaṁ paviṭṭhakāle nipajjati, bahi nikkhantakāle jārehi saddhiṁ vītināmeti.

Atha brāhmaṇo: “Imissā sarīre vijjhanavātānaṁ pariyanto na paññāyatī” ti ekadivasaṁ gandhamālādīni ādāya jetavanaṁ gantvā satthāraṁ pūjetvā vanditvā ekamantaṁ nisīditvā: “Kiṁ, brāhmaṇa, na paññāyasī” ti vutte: “Bhante, brāhmaṇiyā kira me sarīre vātā vijjhanti, svāhaṁ tassā sappitelādīni ceva paṇītapaṇītabhojanāni ca pariyesāmi, sarīramassā ghanaṁ vippasannacchavivaṇṇaṁ jātaṁ, vātarogassa pana pariyanto na paññāyati. Ahaṁ taṁ paṭijagganto va idhāgamanassa okāsaṁ na labhāmī” ti āha. Satthā brāhmaṇiyā pāpabhāvaṁ ñatvā: “Brāhmaṇa, ‘evaṁ nipannassa mātugāmassa roge avūpasamante idañcidañca bhesajjaṁ kātuṁ vaṭṭatī’ ti pubbe pi te paṇḍitehi kathitaṁ, bhavasaṅkhepagatattā pana na sallakkhesī” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto brāhmaṇamahāsālakule nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ sabbasippāni uggaṇhitvā bārāṇasiyaṁ disāpāmokkho ācariyo ahosi. Ekasatarājadhānīsu khattiyakumārā ca brāhmaṇakumārā ca yebhuyyena tasseva santike sippaṁ uggaṇhanti. Atheko janapadavāsī brāhmaṇamāṇavo bodhisattassa santike tayo vede aṭṭhārasa ca vijjāṭṭhānāni uggaṇhitvā bārāṇasiyaṁ yeva kuṭumbaṁ saṇṭhapetvā divase divase dvattikkhattuṁ bodhisattassa santikaṁ āgacchati {1.464}. Tassa brāhmaṇī dussīlā ahosi pāpadhammāti sabbaṁ paccuppannavatthusadisam-eva.

Bodhisatto pana: “Iminā kāraṇena ovādagahaṇāya okāsaṁ na labhāmī” ti vutte: “Sā māṇavikā imaṁ vañcetvā nipajjatī” ti ñatvā: “Tassā rogānucchavikaṁ bhesajjaṁ ācikkhissāmī” ti cintetvā āha: “Tāta, tvaṁ ito paṭṭhāya tassā sappikhīrarasādīni mā adāsi, gomutte pana pañcapaṇṇāni phalādīni ca pakkhipitvā koṭṭetvā navatambalohabhājane pakkhipitvā lohagandhaṁ gāhāpetvā rajjuṁ vā yottaṁ vā rukkhaṁ vā lataṁ vā gahetvā ‘idaṁ te rogassa anucchavikabhesajjaṁ, idaṁ vā piva, uṭṭhāya vā tayā bhuttabhattassa anucchavikaṁ kammaṁ karohī” ti vatvā imaṁ gāthaṁ vadeyyāsi. “Sace bhesajjaṁ na pivati, atha naṁ rajjuyā vā yottena vā rukkhena vā latāya vā katici pahāre paharitvā kesesu gahetvā ākaḍḍhitvā kapparena potheyyāsi, sā taṅkhaṇaññeva uṭṭhāya kammaṁ karissatī” ti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā vuttaniyāmeneva bhesajjaṁ katvā: “Bhadde, imaṁ bhesajjaṁ pivā” ti āha. “Kena te idaṁ ācikkhitan”-ti? “Ācariyena, bhadde” ti. “Apanehi taṁ, na pivissāmī” ti. Māṇavo: “Na tvaṁ attano ruciyā pivissasī” ti rajjuṁ gahetvā: “Attano rogassa anucchavikaṁ bhesajjaṁ vā piva, yāgubhattānucchavikaṁ kammaṁ vā karohī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

1. Yathāvācā ca bhuñjassu, yathābhuttañca byāhara,
Ubhayaṁ te na sameti, vācā bhuttañca kosiye ti.

Tattha yathāvācā ca bhuñjassū ti yathā te vācā, tathā bhuñjassu, “vātā me vijjhantī” ti vācāya anucchavikam-eva katvā bhuñjassū ti attho. “Yathāvācaṁ vā” ti pi pāṭho yujjati, “yathāvācāyā” ti pi paṭhanti, sabbattha ayam-eva attho. Yathābhuttañca byāharā ti yaṁ yathā te bhuttaṁ, tassa anucchavikam-eva {1.465} byāhara, “arogamhī” ti vatvā gehe kattabbaṁ karosī ti attho. “Yathābhūtañcā” ti pi pāṭho, atha vā arogamhīti yathābhūtam-eva vatvā kammaṁ karohī ti attho. Ubhayaṁ te na sameti, vācābhuttañca kosiye ti yā ca te ayaṁ vācā: “Vātā maṁ vijjhantī” ti yañca te idaṁ paṇītabhojanaṁ bhuttaṁ, idaṁ ubhayam-pi tuyhaṁ na sameti, tasmā uṭṭhāya kammaṁ karohi. “Kosiye” ti taṁ gottenālapati.

Evaṁ vutte kosiyabrāhmaṇadhītā: “Ācariyena ussukkaṁ āpannakālato paṭṭhāya na sakkā mayā esa vañcetuṁ, uṭṭhāya kammaṁ karissāmī” ti uṭṭhāya kammaṁ akāsi. “Ācariyena me dussīlabhāvo ñāto, idāni na sakkā ito paṭṭhāya puna evarūpaṁ kātun”-ti ācariye gāravena pāpakammato pi viramitvā sīlavatī ahosi. Sā pi brāhmaṇī: “Sammāsambuddhena kiramhi ñātā” ti satthari pi gāravena na puna anācāraṁ akāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā jayampatikā idāni jayampatikāva, ācariyo pana aham-eva ahosin”-ti.

Kosiyajātakavaṇṇanā dasamā

Kusanāḷivaggo terasamo
Tassuddānaṁ:

Kusanāḷi ca dummedhaṁ, naṅgalīsambakaṭāhaṁ,
Asilakkhaṇakalaṇḍukaṁ, biḷāraggikakosiyanti.