Ja 137: Babbujātakavaṇṇanā

Yattheko labhate babbū ti idaṁ satthā jetavane viharanto kāṇamātusikkhāpadaṁ (Pāc. 230) ārabbha kathesi. Sāvatthiyañhi kāṇamātā nāma dhītuvasena pākaṭanāmā upāsikā ahosi sotāpannā ariyasāvikā. Sā dhītaraṁ kāṇaṁ aññatarasmiṁ gāmake samānajātikassa purisassa adāsi. Kāṇā kenacideva karaṇīyena mātu gharaṁ agamāsi. Athassā sāmiko katipāhaccayena dūtaṁ pāhesi: “Āgacchatu kāṇā, icchāmi kāṇāya āgamanan”-ti. Kāṇā dūtassa vacanaṁ sutvā: “Amma, gamissāmī” ti mātaraṁ āpucchi. Kāṇamātā: “Ettakaṁ kālaṁ vasitvā kathaṁ tucchahatthāva gamissasī” ti pūvaṁ paci. Tasmiṁ yeva khaṇe eko piṇḍacāriko bhikkhu tassā nivesanaṁ agamāsi, upāsikā taṁ nisīdāpetvā pattapūraṁ pūvaṁ dāpesi. So bhikkhu nikkhamitvā aññassa ācikkhi, tassa pi tatheva dāpesi. So pi nikkhamitvā aññassa ācikkhi, tassa pi tathevā ti evaṁ catunnaṁ janānaṁ dāpesi. Yathāpaṭiyattaṁ pūvaṁ parikkhayaṁ agamāsi, kāṇāya gamanaṁ na sampajji. Athassā sāmiko dutiyam pi, tatiyam-pi dūtaṁ pāhesi. Tatiyaṁ pāhento ca: “Sace kāṇā nāgacchissati, ahaṁ aññaṁ pajāpatiṁ ānessāmī” ti pāhesi. Tayo pi vāre teneva upāyena gamanaṁ na sampajji, kāṇāya sāmiko aññaṁ pajāpatiṁ ānesi. Kāṇā taṁ pavattiṁ sutvā rodamānā aṭṭhāsi.

Satthā taṁ kāraṇaṁ ñatvā pubbaṇhasamayaṁ nivāsetvā pattacīvaramādāya kāṇamātāya nivesanaṁ gantvā paññattāsane nisīditvā kāṇamātaraṁ pucchi: “Kissāyaṁ kāṇā rodatī” ti? “Iminā nāma kāraṇenā” ti ca sutvā kāṇamātaraṁ samassāsetvā dhammiṁ kathaṁ kathetvā uṭṭhāyāsanā vihāraṁ agamāsi. Atha tesaṁ catunnaṁ bhikkhūnaṁ tayo vāre yathāpaṭiyattapūvaṁ gahetvā kāṇāya gamanassa upacchinnabhāvo bhikkhusaṅghe pākaṭo jāto. Athekadivasaṁ bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, catūhi nāma bhikkhūhi tayo vāre kāṇamātāya pakkapūvaṁ khāditvā kāṇāya gamanantarāyaṁ katvā sāmikena pariccattaṁ dhītaraṁ nissāya mahāupāsikāya domanassaṁ uppāditan”-ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya {1.478} sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva te cattāro bhikkhū kāṇamātāya santakaṁ khāditvā tassā domanassaṁ uppādesuṁ, pubbe pi uppādesuṁyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto pāsāṇakoṭṭakakule nibbattitvā vayappatto pariyodātasippo ahosi. Kāsiraṭṭhe ekasmiṁ nigame eko mahāvibhavo seṭṭhi ahosi, tassa nidhānagatā yeva cattālīsa hiraññakoṭiyo ahesuṁ. Athassa bhariyā kālaṁ katvā dhanasinehena gantvā dhanapiṭṭhiyaṁ mūsikā hutvā nibbatti. Evaṁ anukkamena sabbam-pi taṁ kulaṁ abbhatthaṁ agamāsi, vaṁso upacchijji. So gāmo pi chaḍḍito apaṇṇattikabhāvaṁ agamāsi. Tadā bodhisatto tasmiṁ purāṇagāmaṭṭhāne pāsāṇe uppāṭetvā koṭṭeti. Atha sā mūsikā gocarāya caramānā bodhisattaṁ punappunaṁ passantī uppannasinehā hutvā cintesi: “Mayhaṁ dhanaṁ bahu nikkāraṇena nassissati, iminā saddhiṁ ekato hutvā idaṁ dhanaṁ datvā maṁsaṁ vikkiṇāpetvā khādissāmī” ti. Sā ekadivasaṁ ekaṁ kahāpaṇaṁ mukhena ḍaṁsitvā bodhisattassa santikaṁ agamāsi. So taṁ disvā piyavācāya samālapanto: “Kiṁ nu kho, amma, kahāpaṇaṁ gahetvā āgatāsī” ti āha. Tāta, imaṁ gahetvā attanā pi paribhuñja, mayham-pi maṁsaṁ āharāti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā kahāpaṇaṁ ādāya gharaṁ gantvā ekena māsakena maṁsaṁ kiṇitvā āharitvā tassā adāsi. Sā taṁ gahetvā attano nivāsaṭṭhānaṁ gantvā yathāruciyā khādi. Tato paṭṭhāya imināva niyāmena divase divase bodhisattassa kahāpaṇaṁ deti, so pissā maṁsaṁ āharati.

Athekadivasaṁ taṁ mūsikaṁ biḷāro aggahesi. Atha naṁ sā evamāha: “Mā, samma, maṁ māresī” ti. Kiṁkāraṇā na māressāmi? Ahañhi chāto maṁsaṁ khāditukāmo, na sakkā mayā na māretunti. Kiṁ pana ekadivasam-eva maṁsaṁ khāditukāmosi, udāhu niccakālanti? “Labhamāno niccakālam-pi khāditukāmomhī” ti. “Yadi evaṁ ahaṁ te niccakālaṁ maṁsaṁ dassāmi, vissajjehi {1.479} man”-ti. Atha naṁ biḷāro: “Tena hi appamattā hohī” ti vissajjesi. Tato paṭṭhāya sā attano ābhataṁ maṁsaṁ dve koṭṭhāse katvā ekaṁ biḷārassa deti, ekaṁ sayaṁ khādati. Atha naṁ ekadivasaṁ añño pi biḷāro aggahesi, tam-pi tatheva saññāpetvā attānaṁ vissajjāpesi. Tato paṭṭhāya tayo koṭṭhāse katvā khādanti. Puna añño aggahesi, tam-pi tatheva saññāpetvā attānaṁ mocāpesi. Tato paṭṭhāya cattāro koṭṭhāse katvā khādanti. Puna añño aggahesi, tam-pi tatheva saññāpetvā attānaṁ mocāpesi. Tato paṭṭhāya pañca koṭṭhāse katvā khādanti. Sā pañcamaṁ koṭṭhāsaṁ khādamānā appāhāratāya kilantā kisā ahosi appamaṁsalohitā

Bodhisatto taṁ disvā: “Amma, kasmā milātāsī” ti vatvā: “Iminā nāma kāraṇenā” ti vutte: “Tvaṁ ettakaṁ kālaṁ kasmā mayhaṁ nācikkhi, ahamettha kātabbaṁ jānissāmī” ti taṁ samassāsetvā suddhaphalikapāsāṇena guhaṁ katvā āharitvā: “Amma, tvaṁ imaṁ guhaṁ pavisitvā nipajjitvā āgatāgatānaṁ pharusāhi vācāhi santajjeyyāsī” ti āha. Sā guhaṁ pavisitvā nipajji. Atheko biḷāro āgantvā: “Dehi, ajja me maṁsan”-ti āha. Atha naṁ mūsikā: “Are, duṭṭhabiḷāra, kiṁ te ahaṁ maṁsahārikā, attano puttānaṁ maṁsaṁ khādā” ti tajjesi. Biḷāro phalikaguhāya nipannabhāvaṁ ajānanto kodhavasena mūsikaṁ gaṇhissāmī” ti sahasāva pakkhanditvā hadayena phalikaguhāyaṁ pahari. Tāvadevassa hadayaṁ bhijji, akkhīni nikkhamanākārappattāni jātāni. So tattheva jīvitakkhayaṁ patvā ekamantaṁ paṭicchannaṭṭhāne pati. Etenūpāyena aparo pi aparopīti cattāro pi janā jīvitakkhayaṁ pāpuṇiṁsu. Tato paṭṭhāya mūsikā nibbhayā hutvā bodhisattassa devasikaṁ dve tayo kahāpaṇe deti. Evaṁ anukkamena sabbam-pi dhanaṁ bodhisattasseva adāsi. Te ubho pi yāvajīvaṁ mettiṁ abhinditvā yathākammaṁ gatā.

Satthā imaṁ atītaṁ āharitvā abhisambuddho hutvā imaṁ gāthamāha.

1. Yattheko {1.480} labhate babbu, dutiyo tattha jāyati,
Tatiyo ca catuttho ca, idaṁ te babbukā bilan-ti.

Tattha yatthā ti yasmiṁ ṭhāne. Babbū ti biḷāro. Dutiyo tattha jāyatī ti yattha eko mūsikaṁ vā maṁsaṁ vā labhati, dutiyo pi tattha biḷāro jāyati uppajjati, tathā tatiyo ca catuttho ca. Evaṁ te tadā cattāro biḷārā ahesuṁ. Hutvā ca pana divase divase maṁsaṁ khādantā te babbukā idaṁ phalikamayaṁ bilaṁ urena paharitvā sabbe pi jīvitakkhayaṁ pattāti.

Evaṁ satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā cattāro biḷārā cattāro bhikkhū ahesuṁ, mūsikā kāṇamātā, pāsāṇakoṭṭakamaṇikāro pana aham-eva ahosin”-ti.

Babbujātakavaṇṇanā sattamā