Ja 145: Rādhajātakavaṇṇanā

Na tvaṁ rādha vijānāsī ti idaṁ satthā jetavane viharanto purāṇadutiyikāpalobhanaṁ ārabbha kathesi. Paccuppannavatthu indriyajātake (Ja. 423) āvi bhavissati.

Idaṁ satthā jetavane viharanto purāṇadutiyikāpalobhanaṁ ārabbha kathesi. Sāvatthiyaṁ kireko kulaputto satthu dhammadesanaṁ sutvā: “Na sakkā agāramajjhe vasantena ekantaparipuṇṇaṁ ekantaparisuddhaṁ brahmacariyaṁ carituṁ, niyyānikasāsane pabbajitvā dukkhassantaṁ karissāmī” ti ghare vibhavaṁ puttadārassa niyyādetvā nikkhamitvā satthāraṁ pabbajjaṁ yāci. Satthāpissa pabbajjaṁ dāpesi. Tassa ācariyupajjhāyehi saddhiṁ piṇḍāya carato navakattā ceva bhikkhūnaṁ bahubhāvena ca kulaghare vā āsanasālāya vā āsanaṁ na pāpuṇāti, saṅghanavakānaṁ koṭiyaṁ pīṭhakaṁ vā phalakaṁ vā pāpuṇāti. Āhāro pi uḷuṅkapiṭṭhena ghaṭṭitā bhinnasitthakayāgu vā pūtisukkhakhajjakaṁ vā jhāmasukkhakūro vā pāpuṇāti, yāpanapamāṇaṁ na hoti. So attanā {3.462} laddhaṁ gahetvā purāṇadutiyikāya santikaṁ gacchati. Athassa sā pattaṁ gahetvā vanditvā pattato bhattaṁ nīharitvā susampāditāni yāgubhattasūpabyañjanāni deti. Mahallako rasataṇhāya bajjhitvā purāṇadutiyikaṁ jahituṁ na sakkoti. Sā cintesi: “Baddho nu kho, noti vīmaṁsissāmi nan”-ti.

Athekadivasaṁ janapadamanussaṁ setamattikāya nhāpetvā gehe nisīdāpetvā aññepissa katipaye parivāramanusse āṇāpetvā thokathokaṁ pānabhojanaṁ dāpesi. Te khādantā bhuñjantā nisīdiṁsu. Gehadvāre ca cakkesu goṇe bandhāpetvā ekaṁ sakaṭam-pi ṭhapāpesi, sayaṁ pana piṭṭhigabbhe nisīditvā pūve paci. Mahallako āgantvā dvāre aṭṭhāsi. Taṁ disvā eko mahallakapuriso: “Ayye, eko thero dvāre ṭhito” ti āha. “Vanditvā aticchāpehī” ti. So: “Aticchatha, bhante” ti punappunaṁ kathetvā pi taṁ agacchantaṁ disvā: “Ayye, thero na gacchatī” ti āha. Sā āgantvā sāṇiṁ ukkhipitvā oloketvā: “Ambho ayaṁ mama dārakapitā” ti vatvā nikkhamitvā pattaṁ gahetvā gehaṁ pavesetvā parivisitvā bhojanapariyosāne vanditvā: “Bhante, tumhe idheva parinibbāyatha, mayaṁ ettakaṁ kālaṁ aññaṁ kulaṁ na gaṇhimha, asāmike pana ghare gharāvāso na saṇṭhāti, mayaṁ aññaṁ kulaṁ gaṇhāma, dūraṁ janapadaṁ gacchissāma, tumhe appamattā hotha, sace me doso atthi, khamathā” ti āha. Mahallakassa hadayaphālanakālo viya ahosi. Atha naṁ: “Ahaṁ taṁ jahituṁ na sakkomi, mā gaccha, vibbhamissāmi, asukaṭṭhāne me sāṭakaṁ pesehi, pattacīvaraṁ paṭicchāpetvā āgacchissāmī” ti āha. Sā: “Sādhū” ti sampaṭicchi. Mahallako vihāraṁ gantvā ācariyupajjhāye pattacīvaraṁ paṭicchāpento: “Kasmā, āvuso, evaṁ karosī” ti vutto: “Purāṇadutiyikaṁ jahituṁ na sakkomi vibbhamissāmī” ti āha. Atha naṁ te anicchantaññeva satthu santikaṁ netvā: “Kiṁ, bhikkhave, imaṁ anicchantaññeva ānayitthā” ti vutte: “Bhante, ayaṁ ukkaṇṭhitvā vibbhamitukāmo” ti vadiṁsu.

Satthā pana taṁ bhikkhuṁ āmantetvā: “Bhikkhu mātugāmo nāma arakkhiyo, ārakkhaṁ ṭhapetvā rakkhantā pi rakkhituṁ na sakkonti. Tvam-pi pubbe etaṁ ārakkhaṁ ṭhapetvā rakkhanto pi rakkhituṁ nāsakkhi, idāni kathaṁ rakkhissasī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto sukayoniyaṁ nibbatti. Kāsiraṭṭhe eko brāhmaṇo bodhisattañca kaniṭṭhabhātarañcassa puttaṭṭhāne ṭhapetvā posesi. Tesu bodhisattassa: “Poṭṭhapādo” ti nāmaṁ ahosi, itarassa: “Rādho” ti. Tassa pana brāhmaṇassa bhariyā anācārā hoti dussīlā. So vohāratthāya gacchanto ubho pi bhātaro āha: “tātā, sace vo mātā brāhmaṇī anācāraṁ ācarati, vāreyyātha nan”-ti. Bodhisatto āha: “Sādhu, tāta, vāretuṁ sakkontā vāreyyāma, asakkontā {1.496} tuṇhī bhavissāmā” ti. Evaṁ brāhmaṇo brāhmaṇiṁ sukānaṁ niyyādetvā vohāratthāya gato.

Tassa pana gatadivasato paṭṭhāya brāhmaṇī aticarituṁ āraddhā, pavisantānañca nikkhamantānañca anto natthi, tassā kiriyaṁ disvā rādho bodhisattaṁ āha: “bhātika, amhākaṁ pitā ‘sace vo mātā anācāraṁ ācarati, vāreyyāthā’ ti vatvā gato, idāni cesā anācāraṁ ācarati, vārema nan”-ti. Bodhisatto: “Tāta, tvaṁ attano abyattatāya bālabhāvena evaṁ vadesi, mātugāmaṁ nāma ukkhipitvā carantā pi rakkhituṁ na sakkonti. Yaṁ kammaṁ kātuṁ na sakkā, na taṁ kātuṁ vaṭṭatī” ti vatvā imaṁ gāthamāha.

1. Na tvaṁ rādha vijānāsi, aḍḍharatte anāgate,
Abyayataṁ vilapasi, virattā kosiyāyane ti.

Tattha na tvaṁ rādha vijānāsi, aḍḍharatte anāgate ti tāta rādha, tvaṁ na jānāsi, aḍḍharatte anāgate paṭhamayāme yeva ettakā janā āgatā, idāni ko jānāti, kittakā pi āgamissanti. Abyayataṁ vilapasī ti tvaṁ abyattavilāpaṁ vilapasi. Virattā kosiyāyane ti mātā no kosiyāyanī brāhmaṇī virattā amhākaṁ pitari nippemā jātā. Sacassā tasmiṁ sineho vā pemaṁ vā bhaveyya, na evarūpaṁ anācāraṁ kareyyāti imamatthaṁ etehi byañjanehi pakāsesi.

Evaṁ pakāsetvā ca pana brāhmaṇiyā saddhiṁ rādhassa vattuṁ na adāsi. Sā pi yāva brāhmaṇassa anāgamanā yathāruciyā vicari. Brāhmaṇo āgantvā poṭṭhapādaṁ pucchi: “tāta, kīdisī vo mātā” ti. Bodhisatto brāhmaṇassa sabbaṁ yathābhūtaṁ kathetvā: “Kiṁ te, tāta, evarūpāya dussīlāyā” ti vatvā: “Tāta, amhehi mātuyā dosassa kathitakālato paṭṭhāya na sakkā idha vasitun”-ti brāhmaṇassa pāde vanditvā saddhiṁ rādhena uppatitvā araññaṁ agamāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. “Tadā brāhmaṇo ca brāhmaṇī ca ete yeva dve janā ahesuṁ, rādho ānando, poṭṭhapādo pana aham-eva ahosin”-ti.

Rādhajātakavaṇṇanā pañcamā