Ja 149: Ekapaṇṇajātakavaṇṇanā

Ekapaṇṇo ayaṁ rukkho ti idaṁ satthā vesāliṁ upanissāya mahāvane kūṭāgārasālāyaṁ viharanto vesālikaṁ duṭṭhalicchavikumāraṁ ārabbha kathesi. Tasmiñhi kāle vesālinagaraṁ gāvutagāvutantare tīhi pākārehi parikkhittaṁ tīsu ṭhānesu gopuraṭṭālakayuttaṁ paramasobhaggappattaṁ. Tattha niccakālaṁ rajjaṁ kāretvā vasantānaññeva rājūnaṁ satta sahassāni satta satāni satta ca rājāno honti, tattakā yeva uparājāno, tattakā senāpatino, tattakā bhaṇḍāgārikā. Tesaṁ rājakumārānaṁ antare eko duṭṭhalicchavikumāro nāma ahosi kodhano caṇḍo pharuso sāhasiko, daṇḍena ghaṭṭitaāsīviso viya niccaṁ pajjalito kodhena. Tassa purato dve tīṇi vacanāni kathetuṁ samattho nāma natthi. Taṁ neva mātāpitaro, na ñātayo, na mittasuhajjā sikkhāpetuṁ sakkhiṁsu. Athassa mātāpitūnaṁ etadahosi: “Ayaṁ kumāro atipharuso sāhasiko, ṭhapetvā sammāsambuddhaṁ añño imaṁ vinetuṁ samattho nāma natthi, buddhaveneyyena bhavitabban”-ti. Te taṁ ādāya satthu santikaṁ gantvā vanditvā āhaṁsu: “Bhante, ayaṁ kumāro caṇḍo pharuso kodhena pajjalati, imassa ovādaṁ dethā” ti.

Satthā taṁ kumāraṁ ovadi: “kumāra, imesu nāma sattesu caṇḍena pharusena sāhasikena viheṭhakajātikena na bhavitabbaṁ, pharusavāco ca nāma vijātamātuyā pi pituno pi puttadārassa pi bhātibhaginīnam-pi pajāpatiyā pi mittabandhavānam-pi appiyo hoti amanāpo, ḍaṁsituṁ āgacchanto sappo viya, aṭaviyaṁ uṭṭhitacoro viya, khādituṁ āgacchanto yakkho viya ca ubbejanīyo hutvā dutiyacittavāre nirayādīsu nibbattati. Diṭṭhe yeva ca dhamme kodhano puggalo maṇḍitapasādhito pi dubbaṇṇo va hoti, puṇṇacandasassirikampissa mukhaṁ jālābhihatapadumaṁ viya malaggahitakañcanādāsamaṇḍalaṁ viya ca virūpaṁ hoti duddasikaṁ. Kodhaṁ nissāya hi sattā satthaṁ ādāya attanāva attānaṁ paharanti, visaṁ khādanti, rajjuyā ubbandhanti, papātā papatanti. Evaṁ kodhavasena kālaṁ katvā nirayādīsu uppajjanti, viheṭhakajātikā pi diṭṭheva dhamme garahaṁ {1.505} patvā kāyassa bhedā nirayādīsu uppajjanti, puna manussattaṁ labhitvā vijātakālato paṭṭhāya rogabahulāva honti. Cakkhurogo sotarogoti ādīsu ca rogesu ekato uṭṭhāya ekasmiṁ patanti, rogena aparimuttāva hutvā niccaṁ dukkhitāva honti, tasmā sabbesu sattesu mettacittena hitacittena muducittena bhavitabbaṁ. Evarūpo hi puggalo nirayādibhayehi na parimuccatī” ti. So kumāro satthu ovādaṁ sutvā ekovādeneva nihatamāno danto nibbisevano mettacitto muducitto ahosi. Aññaṁ akkosantam-pi paharantam-pi nivattitvā na olokesi, uddhaṭadāṭho viya sappo, aḷacchinno viya kakkaṭako, chinnavisāṇo viya ca usabho ahosi.

Tassa taṁ pavattiṁ ñatvā bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, duṭṭhalicchavikumāraṁ suciram-pi ovaditvā neva mātāpitaro, na ñātimittādayo dametuṁ sakkhiṁsu, sammāsambuddho pana taṁ ekovādeneva dametvā nibbisevanaṁ katvā mattavaravāraṇaṁ viya samuggahitāneñjakāraṇaṁ akāsi. Yāva subhāsitaṁ cidaṁ: ‘hatthidamakena, bhikkhave, hatthidammo sārito ekaṁ yeva disaṁ dhāvati puratthimaṁ vā pacchimaṁ vā uttaraṁ vā dakkhiṇaṁ vā. Assadamakena ...pe... godamakena ...pe... dakkhiṇaṁ vā. Tathāgatena hi, bhikkhave, arahatā sammāsambuddhena purisadammo sārito aṭṭha disā vidhāvati, rūpī rūpāni passati. Ayamekā disā ...pe... so vuccati ‘yoggācariyānaṁ anuttaro purisadammasārathī’ ti (MN. 137.312). Na hi, āvuso, sammāsambuddhena sadiso purisadammasārathī nāma atthī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idānevesa mayā ekovādeneva damito, pubbepāhaṁ imaṁ ekovādeneva damesin”-ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto udiccabrāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ tayo vede sabbasippāni ca uggahetvā kiñci kālaṁ gharāvāsaṁ vasitvā mātāpitūnaṁ accayena isipabbajjaṁ pabbajitvā abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā himavante vāsaṁ kappesi. Tattha ciraṁ vasitvā loṇambilasevanatthāya janapadaṁ gantvā bārāṇasiṁ patvā rājuyyāne vasitvā punadivase sunivattho supāruto tāpasākappasampanno bhikkhāya nagaraṁ pavisitvā {1.506} rājaṅgaṇaṁ pāpuṇi. Rājā sīhapañjarena olokento taṁ disvā iriyāpathe pasīditvā: “Ayaṁ tāpaso santindriyo santamānaso yugamattadaso, padavāre padavāre sahassatthavikaṁ ṭhapento viya sīhavijambhitena āgacchati. Sace santadhammo nāmeko atthi, imassa tenabbhantare bhavitabban”-ti cintetvā ekaṁ amaccaṁ olokesi. So: “Kiṁ karomi, devā” ti āha. Etaṁ: “Tāpasaṁ ānehī” ti. So: “Sādhu, devā” ti bodhisattaṁ upasaṅkamitvā vanditvā hatthato bhikkhābhājanaṁ gahetvā: “Kiṁ, mahāpuññā” ti vutte: “Bhante, rājā taṁ pakkosatī” ti āha. Bodhisatto: “Na mayaṁ rājakulūpakā, hemavantikā nāmamhā” ti āha. Amacco gantvā tamatthaṁ rañño ārocesi. Rājā: “Añño amhākaṁ kulūpako natthi, ānehi nan”-ti āha. Amacco gantvā bodhisattaṁ vanditvā yācitvā rājanivesanaṁ pavesesi.

Rājā bodhisattaṁ vanditvā samussitasetacchatte kañcanapallaṅke nisīdāpetvā attano paṭiyattaṁ nānaggarasabhojanaṁ bhojetvā: “Kahaṁ, bhante, vasathā” ti pucchi. “Hemavantikā mayaṁ, mahārājā” ti. “Idāni kahaṁ gacchathā” ti? “Vassārattānurūpaṁ senāsanaṁ upadhārema, mahārājā” ti. “Tena hi, bhante, amhākaññeva uyyāne vasathā” ti paṭiññaṁ gahetvā sayam-pi bhuñjitvā bodhisattaṁ ādāya uyyānaṁ gantvā paṇṇasālaṁ māpetvā rattiṭṭhānadivāṭṭhānā pi kāretvā pabbajitaparikkhāre datvā uyyānapālaṁ paṭicchāpetvā nagaraṁ pāvisi. Tato paṭṭhāya bodhisatto uyyāne vasati. Rājāpissa divase divase dvattikkhattuṁ upaṭṭhānaṁ gacchati.

Tassa pana rañño duṭṭhakumāro nāma putto ahosi caṇḍo pharuso, neva naṁ rājā dametuṁ asakkhi, na sesañātakā. Amaccā pi brāhmaṇagahapatikā pi ekato hutvā: “Sāmi, mā evaṁ kari, evaṁ kātuṁ na labbhā” ti kujjhitvā kathentā pi kathaṁ gāhāpetuṁ nāsakkhiṁsu. Rājā cintesi: “Ṭhapetvā mama ayyaṁ himavantatāpasaṁ añño imaṁ kumāraṁ dametuṁ samattho nāma natthi, so yeva naṁ damessatī” ti. So kumāraṁ ādāya bodhisattassa santikaṁ gantvā: “Bhante, ayaṁ kumāro caṇḍo pharuso {1.507}, mayaṁ imaṁ dametuṁ na sakkoma, tumhe naṁ ekena upāyena sikkhāpethā” ti kumāraṁ bodhisattassa niyyādetvā pakkāmi. Bodhisatto kumāraṁ gahetvā uyyāne vicaranto ekato ekena, ekato ekenāti dvīhi yeva pattehi ekaṁ nimbapotakaṁ disvā kumāraṁ āha: “kumāra, etassa tāva rukkhapotakassa paṇṇaṁ khāditvā rasaṁ jānāhī” ti? So tassa ekaṁ pattaṁ khāditvā rasaṁ ñatvā: “Dhī” ti saha kheḷena bhūmiyaṁ nuṭṭhābhi. “Kiṁ etaṁ, kumārā” ti vutte: “Bhante, idānevesa rukkho halāhalavisūpamo, vaḍḍhanto pana bahū manusse māressatī” ti taṁ nimbapotakaṁ uppāṭetvā hatthehi parimadditvā imaṁ gāthamāha.

1. Ekapaṇṇo ayaṁ rukkho, na bhūmyā caturaṅgulo,
Phalena visakappena, mahāyaṁ kiṁ bhavissatī ti.

Tattha ekapaṇṇo ti ubhosu passesu ekekapaṇṇo. Na bhūmyā caturaṅgulo ti bhūmito caturaṅgulamattam-pi na vaḍḍhito. Phalenā ti phalarasena. Visakappenā ti halāhalavisasadisena. Evaṁ khuddako pi samāno evarūpena tittakena paṇṇena samannāgatoti attho. Mahāyaṁ kiṁ bhavissatī ti yadā panāyaṁ vuddhippatto mahā bhavissati, tadā kiṁ nāma bhavissati, addhā manussamārako bhavissatīti etaṁ uppāṭetvā madditvā chaḍḍesinti āha.

Atha naṁ bodhisatto etad-avoca: “Kumāra, tvaṁ imaṁ nimbapotakaṁ ‘idāneva evaṁtittako, mahallakakāle kiṁ bhavissati, kuto imaṁ nissāya vuḍḍhī’ ti uppāṭetvā madditvā chaḍḍesi? Yathā tvaṁ etasmiṁ paṭipajji, evam-eva tava raṭṭhavāsino pi ‘ayaṁ kumāro daharakāle yeva evaṁ caṇḍo pharuso, mahallakakāle rajjaṁ patvā kiṁ nāma karissati, kuto amhākaṁ etaṁ nissāya vuḍḍhī’ ti tava kulasantakaṁ rajjaṁ adatvā nimbapotakaṁ viya taṁ uppāṭetvā raṭṭhā pabbājanīyakammaṁ karissanti, tasmā nimbarukkhapaṭibhāgataṁ hitvā ito paṭṭhāya khantimettānuddayasampanno hohī” ti. So tato paṭṭhāya nihatamāno nibbisevano khantimettānuddayasampanno hutvā bodhisattassa ovāde ṭhatvā pitu {1.508} accayena rajjaṁ patvā dānādīni puññāni katvā yathākammaṁ agamāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Na, bhikkhave, idānevesa duṭṭhalicchavikumāro mayā damito, pubbepāhaṁ etaṁ damesiṁyevā” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā duṭṭhakumāro ayaṁ licchavikumāro ahosi, rājā ānando, ovādadāyakatāpaso pana aham-eva ahosin”-ti.

Ekapaṇṇajātakavaṇṇanā navamā