Ja 152: Siṅgālajātakavaṇṇanā

Asamekkhitakammantan-ti idaṁ satthā kūṭāgārasālāyaṁ viharanto vesālivāsikaṁ ekaṁ nhāpitaputtaṁ ārabbha kathesi. Tassa kira pitā rājūnaṁ rājorodhānaṁ rājakumārānaṁ rājakumārikānañca massukaraṇakesasaṇṭhapanaaṭṭhapadaṭṭhapanādīni sabbakiccāni karoti saddho pasanno tisaraṇagato samādinnapañcasīlo, antarantare satthu dhammaṁ suṇanto kālaṁ vītināmeti. So ekasmiṁ divase rājanivesane kammaṁ kātuṁ gacchanto attano puttaṁ gahetvā gato. So tattha ekaṁ devaccharāpaṭibhāgaṁ alaṅkatapaṭiyattaṁ licchavikumārikaṁ disvā kilesavasena paṭibaddhacitto hutvā pitarā saddhiṁ rājanivesanā nikkhamitvā: “Etaṁ kumārikaṁ labhamāno jīvissāmi, alabhamānassa me ettheva maraṇan”-ti āhārupacchedaṁ katvā mañcakaṁ parissajitvā nipajji.

Atha naṁ pitā upasaṅkamitvā: “Tāta, avatthumhi chandarāgaṁ mā kari, hīnajacco tvaṁ nhāpitaputto, licchavikumārikā khattiyadhītā jātisampannā, na sā tuyhaṁ anucchavikā, aññaṁ te jātigottehi sadisaṁ kumārikaṁ ānessāmī” ti āha. So pitu kathaṁ na gaṇhi. Atha naṁ mātā bhātā bhaginī cūḷapitā cūḷamātāti sabbe pi ñātakā ceva mittasuhajjā ca sannipatitvā saññāpentā pi saññāpetuṁ nāsakkhiṁsu. So tattheva sussitvā parisussitvā jīvitakkhayaṁ pāpuṇi. Athassa pitā sarīrakiccapetakiccāni katvā tanusoko {2.6} “satthāraṁ vandissāmī” ti bahuṁ gandhamālāvilepanaṁ gahetvā mahāvanaṁ gantvā satthāraṁ pūjetvā vanditvā ekamantaṁ nisinno: “Kiṁ nu kho, upāsaka, bahūni divasāni na dissasī” ti vutte tamatthaṁ ārocesi. Satthā: “Na kho, upāsaka, idāneva tava putto avatthusmiṁ chandarāgaṁ uppādetvā vināsaṁ pāpuṇi, pubbe pi pattoyevā” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto himavantapadese sīhayoniyaṁ nibbatti. Tassa cha kaniṭṭhabhātaro ekā ca bhaginī ahosi, sabbe pi kañcanaguhāyaṁ vasanti. Tassā pana guhāya avidūre rajatapabbate ekā phalikaguhā atthi, tattheko siṅgālo vasati. Aparabhāge sīhānaṁ mātāpitaro kālamakaṁsu. Te bhaginiṁ sīhapotikaṁ kañcanaguhāyaṁ ṭhapetvā gocarāya pakkamitvā maṁsaṁ āharitvā tassā denti. So siṅgālo taṁ sīhapotikaṁ disvā paṭibaddhacitto ahosi. Tassā pana mātāpitūnaṁ dharamānakāle okāsaṁ nālattha, so sattannam-pi tesaṁ gocarāya pakkantakāle phalikaguhāya otaritvā kañcanaguhāya dvāraṁ gantvā sīhapotikāya purato lokāmisapaṭisaṁyuttaṁ evarūpaṁ rahassakathaṁ kathesi: “sīhapotike, aham-pi catuppado, tvam-pi catuppadā, tvaṁ me pajāpatī hohi, ahaṁ te pati bhavissāmi, te mayaṁ samaggā sammodamānā vasissāma, tvaṁ ito paṭṭhāya maṁ kilesavasena saṅgaṇhāhī” ti. Sā tassa vacanaṁ sutvā cintesi: “ayaṁ siṅgālo catuppadānaṁ antare hīno paṭikuṭṭho caṇḍālasadiso, mayaṁ uttamarājakulasammatā, esa kho mayā saddhiṁ asabbhiṁ ananucchavikaṁ kathaṁ katheti, ahaṁ evarūpaṁ kathaṁ sutvā jīvitena kiṁ karissāmi, nāsāvātaṁ sannirujjhitvā marissāmī” ti. Athassā etadahosi: “mayhaṁ evam-eva maraṇaṁ ayuttaṁ, bhātikā tāva me āgacchantu, tesaṁ kathetvā {2.7} marissāmī” ti. Siṅgālo pi tassā santikā paṭivacanaṁ alabhitvā: “Idāni esā mayhaṁ kujjhatī” ti domanassappatto phalikaguhāyaṁ pavisitvā nipajji.

Atheko sīhapotako mahiṁsavāraṇādīsu aññataraṁ vadhitvā maṁsaṁ khāditvā bhaginiyā bhāgaṁ āharitvā: “Amma, maṁsaṁ khādassū” ti āha. “Bhātika, nāhaṁ maṁsaṁ khādāmi, marissāmī” ti. “Kiṁ kāraṇā” ti? Sā taṁ pavattiṁ ācikkhi. “Idāni kahaṁ so siṅgālo” ti ca vutte phalikaguhāyaṁ nipannaṁ siṅgālaṁ: “Ākāse nipanno” ti maññamānā: “Bhātika, kiṁ na passasi, eso rajatapabbate ākāse nipanno” ti. Sīhapotako tassa phalikaguhāyaṁ nipannabhāvaṁ ajānanto: “Ākāse nipanno” ti saññī hutvā: “Māressāmi nan”-ti sīhavegena pakkhanditvā phalikaguhaṁ hadayeneva pahari. So hadayena phalitena tattheva jīvitakkhayaṁ patvā pabbatapāde pati. Athāparo āgacchi, sā tassa pi tatheva kathesi. So pi tatheva katvā jīvitakkhayaṁ patvā pabbatapāde pati.

Evaṁ chasu pi bhātikesu matesu sabbapacchā bodhisatto āgacchi. Sā tassa pi taṁ kāraṇaṁ ārocetvā: “Idāni so kuhin”-ti vutte: “Eso rajatapabbatamatthake ākāse nipanno” ti āha. Bodhisatto cintesi: “siṅgālānaṁ ākāse patiṭṭhā nāma natthi, phalikaguhāyaṁ nipannako bhavissatī” ti. So pabbatapādaṁ otaritvā cha bhātike mate disvā: “Ime attano bālatāya pariggaṇhanapaññāya abhāvena phalikaguhabhāvaṁ ajānitvā hadayena paharitvā matā bhavissanti, asamekkhitvā atituritaṁ karontānaṁ kammaṁ nāma evarūpaṁ hotī” ti vatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

1. Asamekkhitakammantaṁ, turitābhinipātinaṁ,
Sāni kammāni tappenti, uṇhaṁvajjhohitaṁ mukhe ti.

Tattha {2.8} asamekkhitakammantaṁ, turitābhinipātinan-ti yo puggalo yaṁ kammaṁ kattukāmo hoti, tattha dosaṁ asamekkhitvā anupadhāretvā turito hutvā vegeneva taṁ kammaṁ kātuṁ abhinipatati pakkhandati paṭipajjati, taṁ asamekkhitakammantaṁ turitābhinipātinaṁ evaṁ sāni kammāni tappenti, socenti kilamenti. Yathā kiṁ? Uṇhaṁvajjhohitaṁ mukhe ti, yathā bhuñjantena: “Idaṁ sītalaṁ idaṁ uṇhan”-ti anupadhāretvā uṇhaṁ ajjhoharaṇīyaṁ mukhe ajjhoharitaṁ ṭhapitaṁ mukham-pi kaṇṭham-pi kucchim-pi dahati soceti kilameti, evaṁ tathārūpaṁ puggalaṁ sāni kammāni tappenti.

Iti so sīho imaṁ gāthaṁ vatvā: “Mama bhātikā anupāyakusalatāya ‘siṅgālaṁ māressāmā’ ti ativegena pakkhanditvā sayaṁ matā, ahaṁ pana evarūpaṁ akatvā siṅgālassa phalikaguhāyaṁ nipannasseva hadayaṁ phālessāmī” ti siṅgālassa ārohanaorohanamaggaṁ sallakkhetvā tadabhimukho hutvā tikkhattuṁ sīhanādaṁ nadi, pathaviyā saddhiṁ ākāsaṁ ekaninnādaṁ ahosi. Siṅgālassa phalikaguhāyaṁ nipannasseva sītatasitassa hadayaṁ phali, so tattheva jīvitakkhayaṁ pāpuṇi.

Satthā: “Evaṁ so siṅgālo sīhanādaṁ sutvā jīvitakkhayaṁ patto” ti vatvā abhisambuddho hutvā dutiyaṁ gāthamāha.

2. Sīho ca sīhanādena, daddaraṁ abhinādayi,
Sutvā sīhassa nigghosaṁ, siṅgālo daddare vasaṁ,
Bhīto santāsamāpādi, hadayañcassa apphalī ti.

Tattha sīho ti cattāro sīhā: tiṇasīho, paṇḍusīho, kāḷasīho, surattahatthapādo kesarasīhoti. Tesu kesarasīho idha adhippeto. Daddaraṁ abhinādayī ti tena asanipātasaddasadisena bheravatarena sīhanādena taṁ rajatapabbataṁ abhinādayi ekaninnādaṁ akāsi. Daddare vasan-ti phalikamissake rajatapabbate vasanto. Bhīto santāsamāpādī ti maraṇabhayena bhīto cittutrāsaṁ āpādi. Hadayañcassa apphalī ti tena cassa bhayena hadayaṁ phalīti.

Evaṁ {2.9} sīho siṅgālaṁ jīvitakkhayaṁ pāpetvā bhātaro ekasmiṁ ṭhāne paṭicchādetvā tesaṁ matabhāvaṁ bhaginiyā ācikkhitvā taṁ samassāsetvā yāvajīvaṁ kañcanaguhāyaṁ vasitvā yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne upāsako sotāpattiphale patiṭṭhahi. “Tadā siṅgālo nhāpitaputto ahosi, sīhapotikā licchavikumārikā, cha kaniṭṭhabhātaro aññataratherā ahesuṁ, jeṭṭhabhātikasīho pana aham-eva ahosin”-ti.

Siṅgālajātakavaṇṇanā dutiyā