Ja 154: Uragajātakavaṇṇanā

Idhūragānaṁ pavaro paviṭṭho ti idaṁ satthā jetavane viharanto seṇibhaṇḍanaṁ ārabbha kathesi. Kosalarañño kira sevakā seṇipamukhā dve mahāmattā aññamaññaṁ diṭṭhaṭṭhāne kalahaṁ karonti, tesaṁ veribhāvo sakalanagare pākaṭo jāto. Te neva rājā, na ñātimittā samagge kātuṁ sakkhiṁsu. Athekadivasaṁ satthā paccūsasamaye bodhaneyyabandhave olokento tesaṁ ubhinnam-pi sotāpattimaggassa upanissayaṁ disvā punadivase ekako va sāvatthiyaṁ piṇḍāya pavisitvā tesu ekassa gehadvāre aṭṭhāsi. So nikkhamitvā pattaṁ gahetvā satthāraṁ antonivesanaṁ pavesetvā āsanaṁ paññapetvā nisīdāpesi. Satthā nisīditvā tassa mettābhāvanāya ānisaṁsaṁ kathetvā kallacittataṁ ñatvā saccāni pakāsesi, so saccapariyosāne sotāpattiphale patiṭṭhahi.

Satthā tassa sotāpannabhāvaṁ ñatvā tam-eva pattaṁ gāhāpetvā uṭṭhāya itarassa gehadvāraṁ agamāsi. So pi nikkhamitvā satthāraṁ vanditvā: “Pavisatha, bhante” ti gharaṁ pavesetvā nisīdāpesi. Itaro pi pattaṁ gahetvā satthārā saddhiṁ yeva pāvisi. Satthā tassa ekādasa mettānisaṁse vaṇṇetvā kallacittataṁ ñatvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne so pi sotāpattiphale patiṭṭhahi. Iti te ubho pi sotāpannā hutvā aññamaññaṁ accayaṁ dassetvā khamāpetvā samaggā sammodamānā ekajjhāsayā ahesuṁ. Taṁ divasaññeva ca bhagavato sammukhāva ekato bhuñjiṁsu. Satthā bhattakiccaṁ niṭṭhāpetvā vihāraṁ agamāsi. Te bahūni mālāgandhavilepanāni ceva sappimadhuphāṇitādīni ca ādāya satthārā saddhiṁ yeva nikkhamiṁsu. Satthā bhikkhusaṅghena vatte {2.13} dassite sugatovādaṁ datvā gandhakuṭiṁ pāvisi.

Bhikkhū sāyanhasamaye dhammasabhāyaṁ satthu guṇakathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, satthā adantadamako, ye nāma dve mahāmatte ciraṁ vāyamamāno pi neva rājā samagge kātuṁ sakkhi, na ñātimittādayo sakkhiṁsu, te ekadivaseneva tathāgatena damitā” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idānevāhaṁ ime dve jane samagge akāsiṁ, pubbepete mayā samaggā katāyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bārāṇasiyaṁ ussave ghosite mahāsamajjaṁ ahosi. Bahū manussā ceva devanāgasupaṇṇādayo ca samajjadassanatthaṁ sannipatiṁsu. Tatrekasmiṁ ṭhāne eko nāgo ca supaṇṇo ca samajjaṁ passamānā ekato aṭṭhaṁsu. Nāgo supaṇṇassa supaṇṇabhāvaṁ ajānanto aṁse hatthaṁ ṭhapesi. Supaṇṇo: “Kena me aṁse hattho ṭhapito” ti nivattitvā olokento nāgaṁ sañjāni. Nāgo pi olokento supaṇṇaṁ sañjānitvā maraṇabhayatajjito nagarā nikkhamitvā nadīpiṭṭhena palāyi. Supaṇṇo pi: “Taṁ gahessāmī” ti anubandhi. Tasmiṁ samaye bodhisatto tāpaso hutvā tassā nadiyā tīre paṇṇasālāya vasamāno divā darathapaṭippassambhanatthaṁ udakasāṭikaṁ nivāsetvā vakkalaṁ bahi ṭhapetvā nadiṁ otaritvā nhāyati. Nāgo: “Imaṁ pabbajitaṁ nissāya jīvitaṁ labhissāmī” ti pakativaṇṇaṁ vijahitvā maṇikkhandhavaṇṇaṁ māpetvā vakkalantaraṁ pāvisi. Supaṇṇo anubandhamāno taṁ tattha paviṭṭhaṁ disvā vakkale garubhāvena aggahetvā bodhisattaṁ āmantetvā: “Bhante, ahaṁ chāto, tumhākaṁ vakkalaṁ gaṇhatha, imaṁ nāgaṁ khādissāmī” ti imamatthaṁ pakāsetuṁ paṭhamaṁ gāthamāha.

1. Idhūragānaṁ {2.14} pavaro paviṭṭho, selassa vaṇṇena pamokkhamicchaṁ,
Brahmañca vaṇṇaṁ apacāyamāno, bubhukkhito no vitarāmi bhottun-ti.

Tattha idhūragānaṁ pavaro paviṭṭho ti imasmiṁ vakkale uragānaṁ pavaro nāgarājā paviṭṭho. Selassa vaṇṇenā ti maṇivaṇṇena, maṇikkhandho hutvā paviṭṭhoti attho. Pamokkhamicchan-ti mama santikā mokkhaṁ icchamāno. Brahmañca vaṇṇaṁ apacāyamāno ti ahaṁ pana tumhākaṁ brahmavaṇṇaṁ seṭṭhavaṇṇaṁ pūjento garuṁ karonto. Bubhukkhito no vitarāmi bhottun-ti etaṁ nāgaṁ vakkalantaraṁ paviṭṭhaṁ chāto pi samāno bhakkhituṁ na sakkomīti.

Bodhisatto udake ṭhito yeva supaṇṇarājassa thutiṁ katvā dutiyaṁ gāthamāha.

2. So brahmagutto ciram-eva jīva, dibyā ca te pātubhavantu bhakkhā,
Yo brahmavaṇṇaṁ apacāyamāno, bubhukkhito no vitarāsi bhottun-ti.

Tattha so brahmagutto ti so tvaṁ brahmago pito brahmarakkhito hutvā. Dibyā ca te pātubhavantu bhakkhā ti devatānaṁ paribhogārahā bhakkhā ca tava pātubhavantu, mā pāṇātipātaṁ katvā nāgamaṁsakhādako ahosi.

Iti bodhisatto udake ṭhito va anumodanaṁ katvā uttaritvā vakkalaṁ nivāsetvā te ubho pi gahetvā assamapadaṁ gantvā mettābhāvanāya vaṇṇaṁ kathetvā dve pi jane samagge akāsi. Te tato paṭṭhāya samaggā sammodamānā sukhaṁ vasiṁsu.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā nāgo ca supaṇṇo ca ime dve mahāmattā ahesuṁ, tāpaso pana aham-eva ahosin”-ti.

Uragajātakavaṇṇanā catutthā