Ja 157: Guṇajātakavaṇṇanā

Yena kāmaṁ paṇāmetī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ānandattherassa sāṭakasahassalābhaṁ ārabbha kathesi. Therassa kosalarañño antepure dhammavācanavatthu heṭṭhā mahāsārajātake (Ja. 92) āgatam-eva.

Ekasmiñhi samaye kosalarañño itthiyo cintayiṁsu: “Buddhuppādo nāma dullabho, tathā manussapaṭilābho, paripuṇṇāyatanatā ca. Mayañca imaṁ dullabhaṁ khaṇasamavāyaṁ labhitvā pi attano ruciyā vihāraṁ gantvā dhammaṁ vā sotuṁ buddhapūjaṁ vā kātuṁ dānaṁ vā dātuṁ na labhāma, mañjūsāya pakkhittā viya vasāma, rañño kathetvā amhākaṁ dhammaṁ desetuṁ anucchavikaṁ ekaṁ bhikkhuṁ pakkosāpetvā tassa santike dhammaṁ sossāma, tato yaṁ sakkhissāma, taṁ uggaṇhissāma, dānādīni ca puññāni karissāma. Evaṁ no ayaṁ khaṇapaṭilābho saphalo bhavissatī” ti. Tā sabbā pi rājānaṁ upasaṅkamitvā attanā cintitakāraṇaṁ kathayiṁsu. Rājā: “Sādhū” ti sampaṭicchi.

Athekadivasaṁ rājā uyyānakīḷaṁ kīḷitukāmo uyyānapālaṁ pakkosāpetvā: “Uyyānaṁ sodhehī” ti āha. Uyyānapālo uyyānaṁ sodhento satthāraṁ aññatarasmiṁ rukkhamūle nisinnaṁ disvā rañño santikaṁ gantvā: “Suddhaṁ, deva, uyyānaṁ, apicettha aññatarasmiṁ rukkhamūle bhagavā nisinno” ti āha. Rājā: “Sādhu, samma, satthu santike dhammam-pi sossāmā” ti alaṅkatarathaṁ abhiruhitvā uyyānaṁ gantvā satthu santikaṁ agamāsi.

Tasmiñca samaye chattapāṇi nāmeko anāgāmī upāsako satthu santike dhammaṁ suṇamāno nisinno hoti. Rājā taṁ disvā āsaṅkamāno muhuttaṁ ṭhatvā puna: “Sacāyaṁ pāpako bhaveyya, na satthu santike nisīditvā dhammaṁ suṇeyya, apāpakena iminā bhavitabban”-ti cintetvā satthāraṁ upasaṅkamitvā vanditvā ekamantaṁ nisīdi. Upāsako buddhagāravena rañño paccuṭṭhānaṁ vā vandanaṁ vā na akāsi, tenassa rājā anattamano ahosi. Satthā tassa anattamanabhāvaṁ ñatvā upāsakassa guṇaṁ kathesi: “Ayaṁ, mahārāja, upāsako bahussuto āgatāgamo kāmesu vītarāgo” ti rājā: “Na iminā orakena bhavitabbaṁ, yassa satthā guṇaṁ vaṇṇetī” ti cintetvā: “Upāsaka, vadeyyāsi yena te attho” ti āha. Upāsako: “Sādhū” ti sampaṭicchi. Rājā satthu santike dhammaṁ sutvā satthāraṁ padakkhiṇaṁ katvā pakkāmi.

So ekadivasaṁ uparipāsāde mahāvātapānaṁ vivaritvā ṭhito taṁ upāsakaṁ bhuttapātarāsaṁ chattamādāya jetavanaṁ gacchantaṁ disvā pakkosāpetvā evamāha: “Tvaṁ kira, upāsaka, bahussuto, amhākañca itthiyo dhammaṁ sotukāmā ceva uggahetukāmā ca, sādhu vatassa sace tāsaṁ dhammaṁ vāceyyāsī” ti. “Deva, gihīnaṁ nāma rājantepure {1.382} dhammaṁ desetuṁ vā vācetuṁ vā nappatirūpaṁ, ayyānaṁ eva patirūpan”-ti. Rājā: “Saccaṁ esa vadatī” ti uyyojetvā itthiyo pakkosāpetvā: “Bhadde, ahaṁ tumhākaṁ dhammadesanatthāya ca dhammavācanatthāya ca satthu santikaṁ gantvā ekaṁ bhikkhuṁ yācāmi, asītiyā mahāsāvakesu kataraṁ yācāmī” ti āha. Tā sabbā pi mantetvā dhammabhaṇḍāgārikaṁ ānandattheram-eva ārocesuṁ. Rājā satthu santikaṁ gantvā vanditvā ekamantaṁ nisinno evamāha: “Bhante, amhākaṁ gehe itthiyo ānandattherassa santike dhammaṁ sotuñca uggaṇhituñca icchanti, sādhu vata sace thero amhākaṁ gehe dhammaṁ deseyya ceva vāceyya cā” ti. Satthā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā theraṁ āṇāpesi. Tato paṭṭhāya rañño itthiyo therassa santike dhammaṁ suṇanti ceva uggaṇhanti ca.

Iti there rañño antepure dhammaṁ vācente rañño {2.24} sahassagghanikānaṁ sāṭakānaṁ sahassaṁ āhariyittha. Rājā tato pañca sāṭakasatāni pañcannaṁ devīsatānaṁ adāsi. Tā sabbā pi te sāṭake ṭhapetvā punadivase ānandattherassa datvā sayaṁ purāṇasāṭake yeva pārupitvā rañño pātarāsaṭṭhānaṁ agamaṁsu.

Rājā: “Mayā tumhākaṁ sahassagghanikā sāṭakā dāpitā, kasmā tumhe te apārupitvāva āgatā” ti pucchi. “Deva, amhehi te ānandattherassa dinnā” ti. “Ānandattherena sabbe gahitā” ti? “Āma, devā” ti. “Sammāsambuddhena ticīvaraṁ anuññātaṁ, ānandatthero dussavaṇijjaṁ maññe karissati, atibahū tena sāṭakā gahitā” ti therassa kujjhitvā bhuttapātarāso vihāraṁ gantvā therassa pariveṇaṁ pavisitvā theraṁ vanditvā nisinno pucchi: “a pi, bhante, amhākaṁ ghare itthiyo tumhākaṁ santike dhammaṁ uggaṇhanti vā suṇanti vā” ti? “Āma, mahārāja, gahetabbayuttakaṁ gaṇhanti, sotabbayuttakaṁ suṇantī” ti. “Kiṁ tā suṇanti yeva, udāhu tumhākaṁ nivāsanaṁ vā pārupanaṁ vā dadantī” ti? “Tā ajja, mahārāja, sahassagghanikāni pañca sāṭakasatāni adaṁsū” ti. “Tumhehi gahitāni tāni, bhante” ti? “Āma, mahārājā” ti. “Nanu, bhante, satthārā ticīvaram-eva anuññātan”-ti? “Āma, mahārāja, bhagavatā ekassa bhikkhuno ticīvaram-eva paribhogasīsena anuññātaṁ, paṭiggahaṇaṁ pana avāritaṁ, tasmā mayā pi aññesaṁ jiṇṇacīvarikānaṁ dātuṁ te sāṭakā paṭiggahitā” ti. “Te pana bhikkhū tumhākaṁ santikā sāṭake labhitvā porāṇacīvarāni kiṁ karissantī” ti? “Porāṇasaṅghāṭiṁ uttarāsaṅgaṁ karissantī” ti? “Porāṇauttarāsaṅgaṁ kiṁ karissantī” ti? “Antaravāsakaṁ karissantī” ti. “Porāṇaantaravāsakaṁ kiṁ karissantī” ti? “Paccattharaṇaṁ karissantī” ti. “Porāṇapaccattharaṇaṁ kiṁ karissantī” ti? “Bhummattharaṇaṁ karissantī” ti. “Porāṇabhummattharaṇaṁ {2.25} kiṁ karissantī” ti? “Pādapuñchanaṁ karissantī” ti. “Porāṇapādapuñchanaṁ kiṁ karissantī” ti? “Mahārāja, saddhādeyyaṁ nāma vinipātetuṁ na labbhati, tasmā porāṇapādapuñchanaṁ vāsiyā koṭṭetvā mattikāya makkhetvā senāsanesu mattikālepanaṁ karissantī” ti. “Bhante, tumhākaṁ dinnaṁ yāva pādapuñchanā pi nassituṁ na labbhatī” ti? “Āma, mahārāja, amhākaṁ dinnaṁ nassituṁ na labbhati, paribhogam-eva hotī” ti.

Rājā tuṭṭho somanassappatto hutvā itarāni pi gehe ṭhapitāni pañca sāṭakasatāni āharāpetvā therassa datvā anumodanaṁ sutvā theraṁ vanditvā padakkhiṇaṁ katvā pakkāmi. Thero paṭhamaladdhāni pañca sāṭakasatāni jiṇṇacīvarikānaṁ bhikkhūnaṁ adāsi. Therassa pana pañcamattāni saddhivihārikasatāni, tesu eko daharabhikkhu therassa bahūpakāro pariveṇaṁ sammajjati, pānīyaparibhojanīyaṁ upaṭṭhapeti, dantakaṭṭhaṁ mukhodakaṁ nhānodakaṁ deti, vaccakuṭijantāgharasenāsanāni paṭijaggati, hatthaparikammapādaparikammapiṭṭhiparikammādīni karoti. Thero pacchā laddhāni pañca sāṭakasatāni: “Ayaṁ me bahūpakāro” ti yuttavasena sabbāni tasseva adāsi. So pi sabbe te sāṭake bhājetvā attano samānupajjhāyānaṁ adāsi.

Evaṁ sabbe pi te laddhasāṭakā bhikkhū sāṭake chinditvā rajitvā kaṇikārapupphavaṇṇāni kāsāyāni nivāsetvā ca pārupitvā ca satthāraṁ upasaṅkamitvā vanditvā ekamantaṁ nisīditvā evamāhaṁsu: “bhante, sotāpannassa ariyasāvakassa mukholokanadānaṁ nāma atthī” ti. “Na, bhikkhave, ariyasāvakānaṁ mukholokanadānaṁ nāma atthī” ti. “Bhante, amhākaṁ upajjhāyena dhammabhaṇḍāgārikattherena sahassagghanikānaṁ sāṭakānaṁ pañca satāni ekasseva daharabhikkhuno dinnāni, so pana attanā laddhe bhājetvā amhākaṁ adāsī” ti. “Na, bhikkhave, ānando mukholokanabhikkhaṁ deti {2.26}, so panassa bhikkhu bahūpakāro, tasmā attano upakārassa upakāravasena guṇavasena yuttavasena ‘upakārassa nāma paccupakāro kātuṁ vaṭṭatī’ ti kataññukatavedibhāvena adāsi. Porāṇakapaṇḍitā pi hi attano upakārānaññeva paccupakāraṁ kariṁsū” ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto sīho hutvā pabbataguhāyaṁ vasati. So ekadivasaṁ guhāya nikkhamitvā pabbatapādaṁ olokesi, taṁ pana pabbatapādaṁ parikkhipitvā mahāsaro ahosi. Tassa ekasmiṁ unnataṭṭhāne uparithaddhakaddamapiṭṭhe mudūni haritatiṇāni jāyiṁsu. Sasakā ceva hariṇādayo ca sallahukamigā kaddamamatthake vicarantā tāni khādanti. Taṁ divasam-pi eko migo tāni khādanto vicarati. Sīho: “Taṁ migaṁ gaṇhissāmī” ti pabbatamatthakā uppatitvā sīhavegena pakkhandi, migo maraṇabhayatajjito viravanto palāyi. Sīho vegaṁ sandhāretuṁ asakkonto kalalapiṭṭhe nipatitvā osīditvā uggantuṁ asakkonto cattāro pādā thambhā viya osīditvā sattāhaṁ nirāhāro aṭṭhāsi.

Atha naṁ eko siṅgālo gocarappasuto taṁ disvā bhayena palāyi. Sīho taṁ pakkositvā: “Bho siṅgāla, mā palāyi, ahaṁ kalale laggo, jīvitaṁ me dehī” ti āha. Siṅgālo tassa santikaṁ gantvā: “Ahaṁ taṁ uddhareyyaṁ, uddhaṭo pana maṁ khādeyyāsīti bhāyāmī” ti āha. “Mā bhāyi, nāhaṁ taṁ khādissāmi, mahantaṁ pana te guṇaṁ karissāmi, ekenupāyena maṁ uddharāhī” ti. Siṅgālo tassa paṭiññaṁ gahetvā catunnaṁ pādānaṁ samantā kalale apanetvā catunnam-pi pādānaṁ catasso mātikā khaṇitvā {2.27} udakābhimukhaṁ akāsi, udakaṁ pavisitvā kalalaṁ muduṁ akāsi. Tasmiṁ khaṇe siṅgālo sīhassa udarantaraṁ attano sīsaṁ pavesetvā: “Vāyāmaṁ karohi, sāmī” ti uccāsaddaṁ karonto sīsena udaraṁ pahari. Sīho vegaṁ janetvā kalalā uggantvā pakkhanditvā thale aṭṭhāsi. So muhuttaṁ vissamitvā saraṁ oruyha kaddamaṁ dhovitvā nhāyitvā darathaṁ paṭippassambhetvā ekaṁ mahiṁsaṁ vadhitvā dāṭhāhi ovijjhitvā maṁsaṁ ubbattetvā: “Khāda, sammā” ti siṅgālassa purato ṭhapetvā tena khādite pacchā attanā khādi. Puna siṅgālo ekaṁ maṁsapesiṁ ḍaṁsitvā gaṇhi. “Idaṁ kimatthāya, sammā” ti ca vutte: “Tumhākaṁ dāsī atthi, tassā bhāgo bhavissatī” ti āha. Sīho: “Gaṇhāhī” ti vatvā sayam-pi sīhiyā atthāya maṁsaṁ gaṇhitvā: “Ehi, samma, amhākaṁ pabbatamuddhani ṭhatvā sakhiyā vasanaṭṭhānaṁ gamissāmā” ti vatvā tattha gantvā maṁsaṁ khādāpetvā siṅgālañca siṅgāliñca assāsetvā: “Ito paṭṭhāya idāni ahaṁ tumhe paṭijaggissāmī” ti attano vasanaṭṭhānaṁ netvā guhāya dvāre aññissā guhāya vasāpesi. Te tato paṭṭhāya gocarāya gacchantā sīhiñca siṅgāliñca ṭhapetvā siṅgālena saddhiṁ gantvā nānāmige vadhitvā ubho pi tattheva maṁsaṁ khāditvā itarāsam-pi dvinnaṁ āharitvā denti.

Evaṁ kāle gacchante sīhī dve putte vijāyi, siṅgālī pi dve putte vijāyi. Te sabbe pi samaggavāsaṁ vasiṁsu. Athekadivasaṁ sīhiyā etadahosi: “ayaṁ sīho siṅgālañca siṅgāliñca siṅgālapotake ca ativiya piyāyati, nūnamassa siṅgāliyā saddhiṁ santhavo atthi, tasmā evaṁ sinehaṁ karoti, yaṁnūnāhaṁ imaṁ pīḷetvā tajjetvā ito palāpeyyan”-ti. Sā sīhassa siṅgālaṁ gahetvā gocarāya gatakāle siṅgāliṁ pīḷesi tajjesi: “Kiṁkāraṇā imasmiṁ ṭhāne vasati {2.28}, na palāyasī” ti? Puttāpissā siṅgāliputte tatheva tajjayiṁsu. Siṅgālī tamatthaṁ siṅgālassa kathetvā: “Sīhassa vacanena etāya evaṁ katabhāvam-pi na jānāma, ciraṁ vasimhā, nāsāpeyyā pi no, amhākaṁ vasanaṭṭhānam-eva gacchāmā” ti āha. Siṅgālo tassā vacanaṁ sutvā sīhaṁ upasaṅkamitvā āha: “sāmi, ciraṁ amhehi tumhākaṁ santike nivutthaṁ, aticiraṁ vasantā nāma appiyā honti, amhākaṁ gocarāya pakkantakāle sīhī siṅgāliṁ viheṭheti ‘imasmiṁ ṭhāne kasmā vasatha, palāyathā’ ti tajjeti, sīhapotakā pi siṅgālapotake tajjenti. Yo nāma yassa attano santike vāsaṁ na roceti, tena so ‘yāhī’ ti nīharitabbova, viheṭhanaṁ nāma kimatthiyan”-ti vatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

1. Yena kāmaṁ paṇāmeti, dhammo balavataṁ migī,
Unnadantī vijānāhi, jātaṁ saraṇato bhayan-ti.

Tattha yena kāmaṁ paṇāmeti, dhammo balavatan-ti balavā nāma issaro attano sevakaṁ yena disābhāgena icchati, tena disābhāgena so paṇāmeti nīharati. Esa dhammo balavataṁ ayaṁ issarānaṁ sabhāvo paveṇidhammova, tasmā sace amhākaṁ vāsaṁ na rocetha, ujukam-eva no nīharatha, viheṭhanena ko atthoti dīpento evamāha. Migī ti sīhaṁ ālapati. So hi migarājatāya migā assa atthīti migī. Unnadantīti pi tam-eva ālapati. So hi unnatānaṁ dantānaṁ atthitāya unnatā dantā assa atthīti unnadantī. “Unnatadantī” ti pi pāṭho yeva. Vijānāhīti: “Esa issarānaṁ dhammo” ti evaṁ jānāhi. Jātaṁ saraṇato bhayan-ti amhākaṁ tumhe patiṭṭhānaṭṭhena saraṇaṁ, tumhākaññeva santikā bhayaṁ jātaṁ, tasmā attano vasanaṭṭhānam-eva gamissāmāti dīpeti.

Aparo nayo: tava migī sīhī unnadantīmama puttadāraṁ tajjentī yena kāmaṁ paṇāmeti, yena yenākārena icchati, tena paṇāmeti pavattati, viheṭheti pi {2.29} palāpeti pi, evaṁ tvaṁ vijānāhi, tattha kiṁ sakkā amhehi kātuṁ. Dhammo balavataṁ esa balavantānaṁ sabhāvo, idāni mayaṁ gamissāma. Kasmā? Jātaṁ saraṇato bhayanti.

Tassa vacanaṁ sutvā sīho sīhiṁ āha: “bhadde, asukasmiṁ nāma kāle mama gocaratthāya gantvā sattame divase iminā siṅgālena imāya ca siṅgāliyā saddhiṁ āgatabhāvaṁ sarasī” ti. “Āma, sarāmī” ti. “Jānāsi pana mayhaṁ sattāhaṁ anāgamanassa kāraṇan”-ti? “Na jānāmi, sāmī” ti. “Bhadde, ahaṁ ‘ekaṁ migaṁ gaṇhissāmī’ ti virajjhitvā kalale laggo, tato nikkhamituṁ asakkonto sattāhaṁ nirāhāro aṭṭhāsiṁ, svāhaṁ imaṁ siṅgālaṁ nissāya jīvitaṁ labhiṁ, ayaṁ me jīvitadāyako sahāyo. Mittadhamme ṭhātuṁ samattho hi mitto dubbalo nāma natthi, ito paṭṭhāya mayhaṁ sahāyassa ca sahāyikāya ca puttakānañca evarūpaṁ avamānaṁ mā akāsī” ti vatvā sīho dutiyaṁ gāthamāha.

2. Api ce pi dubbalo mitto, mittadhammesu tiṭṭhati,
So ñātako ca bandhu ca, so mitto so ca me sakhā,
Dāṭhini mātimaññittho, siṅgālo mama pāṇado ti.

Tattha api cepī ti eko apisaddo anuggahattho, eko sambhāvanattho. Tatrāyaṁ yojanā: dubbalo pi ce mitto mittadhammesu api tiṭṭhati, sace ṭhātuṁ sakkoti, so ñātako ca bandhu ca, so mettacittatāya mitto, so ca me sahāyaṭṭhena sakhā. Dāṭhini mātimaññittho ti, bhadde, dāṭhāsampanne sīhi mā mayhaṁ sahāyaṁ vā sahāyiṁ vā atimaññi, ayañhi siṅgālo mama pāṇado ti.

Sā tassa vacanaṁ sutvā siṅgāliṁ khamāpetvā tato paṭṭhāya saputtāya tāya saddhiṁ samaggavāsaṁ vasi. Sīhapotakā pi siṅgālapotakehi saddhiṁ kīḷamānā sammodamānā mātāpitūnaṁ atikkantakāle pi {2.30} mittabhāvaṁ abhinditvā sammodamānā vasiṁsu. Tesaṁ kira sattakulaparivaṭṭe abhijjamānā metti agamāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi: saccapariyosāne keci sotāpannā, keci sakadāgāmino, keci anāgāmino, keci arahanto ahesuṁ. “Tadā siṅgālo ānando ahosi, sīho pana aham-eva ahosin”-ti.

Guṇajātakavaṇṇanā sattamā