Ja 163: Susīmajātakavaṇṇanā

Kāḷā migā setadantā tavīme ti idaṁ satthā jetavane viharanto chandakadānaṁ ārabbha kathesi. Sāvatthiyañhi kadāci ekam-eva kulaṁ buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa dānaṁ deti, kadāci aññatitthiyānaṁ deti, kadāci gaṇabandhanena bahū ekato hutvā denti, kadāci vīthisabhāgena, kadāci sakalanagaravāsino chandakaṁ saṁharitvā dānaṁ denti. Imasmiṁ pana kāle sakalanagaravāsino chandakaṁ saṁharitvā sabbaparikkhāradānaṁ sajjetvā dve koṭṭhāsā hutvā ekacce: “Imaṁ sabbaparikkhāradānaṁ aññatitthiyānaṁ dassāmā” ti āhaṁsu, ekacce: “Buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassā” ti. Evaṁ punappunaṁ kathāya vattamānāya aññatitthiyasāvakehi aññatitthiyānaññeva, buddhasāvakehi: “‘buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassevā’ ti vutte sambahulaṁ karisāmā” ti sambahulāya kathāya: “Buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa dassāmā” ti vadantā yeva bahukā jātā, tesaññeva kathā patiṭṭhāsi. Aññatitthiyasāvakā buddhānaṁ dātabbadānassa antarāyaṁ kātuṁ nāsakkhiṁsu. Nāgarā buddhappamukhaṁ bhikkhusaṅghaṁ nimantetvā sattāhaṁ mahādānaṁ pavattetvā sattame divase sabbaparikkhāre adaṁsu. Satthā anumodanaṁ katvā mahājanaṁ maggaphalehi {2.46} pabodhetvā jetavanavihāram-eva gantvā bhikkhusaṅghena vatte dassite gandhakuṭippamukhe ṭhatvā sugatovādaṁ datvā gandhakuṭiṁ pāvisi.

Sāyanhasamaye bhikkhū dhammasabhāyaṁ sannipatitvā kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “āvuso, aññatitthiyasāvakā buddhānaṁ dātabbadānassa antarāyakaraṇatthāya vāyamantā pi antarāyaṁ kātuṁ nāsakkhiṁsu, taṁ sabbaparikkhāradānaṁ buddhānaṁ yeva pādamūlaṁ āgataṁ, aho buddhabalaṁ nāma mahantan”-ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, ete aññatitthiyasāvakā idāneva mayhaṁ dātabbadānassa antarāyakaraṇatthāya vāyamanti, pubbe pi vāyamiṁsu, so pana parikkhāro sabbakāle pi mam-eva pādamūlaṁ āgacchatī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ susīmo nāma rājā ahosi. Tadā bodhisatto tassa purohitassa brāhmaṇiyā kucchimhi paṭisandhiṁ gaṇhi, tassa soḷasavassikakāle pitā kālamakāsi. So pana dharamānakāle rañño hatthimaṅgalakārako ahosi. Hatthīnaṁ maṅgalakaraṇaṭṭhāne ābhataupakaraṇabhaṇḍañca hatthālaṅkārañca sabbaṁ so yeva alattha. Evamassa ekekasmiṁ maṅgale koṭimattaṁ dhanaṁ uppajjati. Atha tasmiṁ kāle hatthimaṅgalachaṇo sampāpuṇi. Sesā brāhmaṇā rājānaṁ upasaṅkamitvā: “Mahārāja, hatthimaṅgalachaṇo sampatto, maṅgalaṁ kātuṁ vaṭṭati. Purohitabrāhmaṇassa pana putto atidaharo, neva tayo vede jānāti, na hatthisuttaṁ, mayaṁ hatthimaṅgalaṁ karissāmā” ti āhaṁsu. Rājā: “Sādhū” ti sampaṭicchi. Brāhmaṇā purohitaputtassa hatthimaṅgalaṁ kātuṁ adatvā: “Hatthimaṅgalaṁ katvā mayaṁ dhanaṁ gaṇhissāmā” ti haṭṭhatuṭṭhā vicaranti. Atha: “Catutthe divase hatthimaṅgalaṁ bhavissatī” ti bodhisattassa mātā {2.47} taṁ pavattiṁ sutvā: “Hatthimaṅgalakaraṇaṁ nāma yāva sattamā kulaparivaṭṭā amhākaṁ vaṁso, vaṁso ca no osakkissati, dhanā ca parihāyissāmā” ti anusocamānā parodi.

Bodhisatto: “Kasmā, amma, rodasī” ti vatvā taṁ kāraṇaṁ sutvā: “Nanu, amma, ahaṁ maṅgalaṁ karissāmī” ti āha. “Tāta, tvaṁ neva tayo vede jānāsi, na hatthisuttaṁ, kathaṁ maṅgalaṁ karissasī” ti. “Amma, kadā pana hatthimaṅgalaṁ karissatī” ti? “Ito catutthe divase, tātā” ti. “Amma, tayo pana vede paguṇe katvā hatthisuttaṁ jānanakaācariyo kahaṁ vasatī” ti? “Tāta, evarūpo disāpāmokkho ācariyo ito vīsayojanasatamatthake gandhāraraṭṭhe takkasilāyaṁ vasatī” ti. “Amma, amhākaṁ vaṁsaṁ na nāsessāmi, ahaṁ sve ekadivaseneva takkasilaṁ gantvā ekaratteneva tayo vede ca hatthisuttañca uggaṇhitvā punadivase āgantvā catutthe divase hatthimaṅgalaṁ karissāmi, mā rodī” ti mātaraṁ samassāsetvā punadivase bodhisatto pāto va bhuñjitvā ekako va nikkhamitvā ekadivaseneva takkasilaṁ gantvā ācariyaṁ vanditvā ekamantaṁ nisīdi.

Atha naṁ ācariyo: “Kuto āgatosi, tātā” ti pucchi. “Bārāṇasito, ācariyā” ti. “Kenatthenā” ti? “Tumhākaṁ santike tayo vede ca hatthisuttañca uggaṇhanatthāyā” ti. “Sādhu, tāta, uggaṇhā” ti. Bodhisatto: “Ācariya, mayhaṁ kammaṁ accāyikan”-ti sabbaṁ pavattiṁ ārocetvā: “Ahaṁ ekadivaseneva vīsayojanasataṁ āgato, ajjevekarattiṁ mayham-eva okāsaṁ karotha, ito tatiyadivase hatthimaṅgalaṁ bhavissati, ahaṁ ekeneva uddesamaggena sabbaṁ uggaṇhissāmī” ti vatvā ācariyaṁ okāsaṁ kāretvā ācariyassa bhuttakāle sayaṁ bhuñjitvā ācariyassa pāde dhovitvā sahassatthavikaṁ purato ṭhapetvā {2.48} vanditvā ekamantaṁ nisinno pariyattiṁ paṭṭhapetvā aruṇe uggacchante tayo vede ca hatthisuttañca niṭṭhapetvā: “Añño pi atthi, ācariyā” ti pucchitvā: “Natthi tāta, sabbaṁ niṭṭhitan”-ti vutte: “Ācariya, imasmiṁ ganthe ettakaṁ padapaccābhaṭṭhaṁ, ettakaṁ sajjhāyasammohaṭṭhānaṁ, ito paṭṭhāya tumhe antevāsike evaṁ vāceyyāthā” ti ācariyassa sippaṁ sodhetvā pāto va bhuñjitvā ācariyaṁ vanditvā ekadivaseneva bārāṇasiṁ paccāgantvā mātaraṁ vanditvā: “Uggahitaṁ te, tāta, sippan”-ti vutte: “Āma, ammā” ti vatvā mātaraṁ paritosesi.

Punadivase hatthimaṅgalachaṇo paṭiyādiyittha. Satamatte hatthisoṇḍālaṅkāre ca suvaṇṇaddhaje hemajālasañchanne katvā ṭhapesuṁ, rājaṅgaṇaṁ alaṅkariṁsu. Brāhmaṇā: “Mayaṁ hatthimaṅgalaṁ karissāma, mayaṁ karissāmā” ti maṇḍitapasādhitā aṭṭhaṁsu. Susīmo pi rājā sabbālaṅkārapaṭimaṇḍito upakaraṇabhaṇḍaṁ gāhāpetvā maṅgalaṭṭhānaṁ agamāsi. Bodhisatto pi kumāraparihārena alaṅkato attano parisāya purakkhataparivārito rañño santikaṁ gantvā: “Saccaṁ kira, mahārāja, tumhe amhākaṁ vaṁsañca attano vaṁsañca nāsetvā ‘aññehi brāhmaṇehi hatthimaṅgalaṁ kāretvā hatthālaṅkārañca upakaraṇāni ca tesaṁ dassāmā’ ti avacutthā” ti vatvā paṭhamaṁ gāthamāha.

1. Kāḷā migā setadantā tavīme, parosataṁ hemajālābhichannā,
Te te dadāmīti susīma brūsi, anussaraṁ pettipitāmahānan-ti.

Tattha te te dadāmī ti susīma brūsī ti te ete tava santake: “Kāḷā migā setadantā” ti evaṁ gate parosataṁ sabbālaṅkārapaṭimaṇḍite {2.49} hatthī aññesaṁ brāhmaṇānaṁ dadāmīti saccaṁ kira, bho susīma, evaṁ brūsī ti attho. Anussaraṁ pettipitāmahānan-ti amhākañca attano ca vaṁse pitupitāmahānaṁ āciṇṇaṁ saranto yeva.

Idaṁ vuttaṁ hoti: mahārāja, yāva sattamakulaparivaṭṭā tumhākaṁ pettipitāmahānaṁ amhākaṁ pettipitāmahā ca hatthimaṅgalaṁ karonti, so tvaṁ evaṁ anussaranto pi amhākañca attano ca vaṁsaṁ nāsetvā saccaṁ kira evaṁ brūsīti.

Susīmo rājā bodhisattassa vacanaṁ sutvā dutiyaṁ gāthamāha.

2. Kāḷā migā setadantā mamīme, parosataṁ hemajālābhichannā,
Te te dadāmīti vadāmi māṇava, anussaraṁ pettipitāmahānan-ti.

Tattha te te dadāmī ti te ete hatthī aññesaṁ brāhmaṇānaṁ dadāmīti saccam-eva māṇava vadāmi, neva hatthī brāhmaṇānaṁ dadāmī ti attho. Anussaran-ti pettipitāmahānaṁ kiriyaṁ anussarāmi yeva, no nānussarāmi, amhākaṁ pettipitāmahānaṁ hatthimaṅgalaṁ tumhākaṁ pettipitāmahā karontīti pana anussaranto pi evaṁ vadāmiyevā ti adhippāyenevamāha.

Atha naṁ bodhisatto etad-avoca: “mahārāja, amhākañca attano ca vaṁsaṁ anussaranto yeva kasmā maṁ ṭhapetvā aññehi hatthimaṅgalaṁ kārāpethā” ti. “Tvaṁ kira, tāta, tayo vede hatthisuttañca na jānāsī” ti mayhaṁ ārocesuṁ, tenāhaṁ aññehi brāhmaṇehi kārāpemīti. “Tena hi, mahārāja, ettakesu brāhmaṇesu ekabrāhmaṇo pi tīsu vedesu vā hatthisuttesu vā ekadesam-pi yadi mayā saddhiṁ kathetuṁ samatto atthi, uṭṭhahatu, tayo pi vede hatthisuttañca saddhiṁ hatthimaṅgalakaraṇena maṁ ṭhapetvā añño sakalajambudīpe pi jānanto nāma {2.50} natthī” ti sīhanādaṁ nadi. Ekabrāhmaṇo pi tassa paṭisattu hutvā uṭṭhātuṁ nāsakkhi. Bodhisatto attano kulavaṁsaṁ patiṭṭhāpetvā maṅgalaṁ katvā bahuṁ dhanaṁ ādāya attano nivesanaṁ agamāsi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne keci sotāpannā ahesuṁ, keci sakadāgāmino, keci anāgāmino, keci arahattaṁ pāpuṇiṁsu. “Tadā mātā mahāmāyā ahosi, pitā suddhodanamahārājā, susīmo rājā ānando, disāpāmokkho ācariyo sāriputto, māṇavo pana aham-eva ahosin”-ti.

Susīmajātakavaṇṇanā tatiyā