Ja 165: Nakulajātakavaṇṇanā

Saddhiṁ katvā amittenā ti idaṁ satthā jetavane viharanto seṇibhaṇḍanaṁ ārabbha kathesi. Vatthu heṭṭhā uragajātake (Ja. 354) kathitasadisam-eva.

Kosalarañño kira sevakā seṇipamukhā dve mahāmattā aññamaññaṁ diṭṭhaṭṭhāne kalahaṁ karonti, tesaṁ veribhāvo sakalanagare pākaṭo jāto. Te neva rājā, na ñātimittā samagge kātuṁ sakkhiṁsu. Athekadivasaṁ satthā paccūsasamaye bodhaneyyabandhave olokento tesaṁ ubhinnam-pi sotāpattimaggassa upanissayaṁ disvā punadivase ekako va sāvatthiyaṁ piṇḍāya pavisitvā tesu ekassa gehadvāre aṭṭhāsi. So nikkhamitvā pattaṁ gahetvā satthāraṁ antonivesanaṁ pavesetvā āsanaṁ paññapetvā nisīdāpesi. Satthā nisīditvā tassa mettābhāvanāya ānisaṁsaṁ kathetvā kallacittataṁ ñatvā saccāni pakāsesi, so saccapariyosāne sotāpattiphale patiṭṭhahi.

Satthā tassa sotāpannabhāvaṁ ñatvā tam-eva pattaṁ gāhāpetvā uṭṭhāya itarassa gehadvāraṁ agamāsi. So pi nikkhamitvā satthāraṁ vanditvā: “Pavisatha, bhante” ti gharaṁ pavesetvā nisīdāpesi. Itaro pi pattaṁ gahetvā satthārā saddhiṁ yeva pāvisi. Satthā tassa ekādasa mettānisaṁse vaṇṇetvā kallacittataṁ ñatvā saccāni pakāsesi, saccapariyosāne so pi sotāpattiphale patiṭṭhahi. Iti te ubho pi sotāpannā hutvā aññamaññaṁ accayaṁ dassetvā khamāpetvā samaggā sammodamānā ekajjhāsayā ahesuṁ. Taṁ divasaññeva ca bhagavato sammukhāva ekato bhuñjiṁsu. Satthā bhattakiccaṁ niṭṭhāpetvā vihāraṁ agamāsi. Te bahūni mālāgandhavilepanāni ceva sappimadhuphāṇitādīni ca ādāya satthārā saddhiṁ yeva nikkhamiṁsu. Satthā bhikkhusaṅghena vatte {2.13} dassite sugatovādaṁ datvā gandhakuṭiṁ pāvisi.

Bhikkhū sāyanhasamaye dhammasabhāyaṁ satthu guṇakathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, satthā adantadamako, ye nāma dve mahāmatte ciraṁ vāyamamāno pi neva rājā samagge kātuṁ sakkhi, na ñātimittādayo sakkhiṁsu, te ekadivaseneva tathāgatena damitā” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti [pucchati].

Idhā pi satthā: “Na, bhikkhave, ime dve mahāmattā idāneva mayā samaggā katā, pubbepāhaṁ ime samagge akāsiṁyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto ekasmiṁ gāmake brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ {2.53} sabbasippāni uggahetvā gharāvāsaṁ pahāya isipabbajjaṁ pabbajitvā abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā uñchācariyāya vanamūlaphalāhāro himavantapadese vāsaṁ kappesi. Tassa caṅkamanakoṭiyaṁ ekasmiṁ vammike nakulo, tasseva santike ekasmiṁ rukkhabile sappo ca vāsaṁ kappesi. Te ubho pi ahinakulā niccakālaṁ kalahaṁ karonti. Bodhisatto tesaṁ kalahe ādīnavañca mettābhāvanāya ca ānisaṁsaṁ kathetvā: “Kalahaṁ nāma akatvā samaggavāsaṁ vasituṁ vaṭṭatī” ti ovaditvā ubho pi te samagge akāsi. Atha sappassa bahinikkhantakāle nakulo caṅkamanakoṭiyaṁ vammikassa biladvāre sīsaṁ nīharitvā mukhaṁ vivaritvā nipanno assasanto passasanto niddaṁ upagañchi. Bodhisatto taṁ tathā niddāyamānaṁ disvā: “Kiṁ nu kho te nissāya bhayaṁ uppannan”-ti pucchanto paṭhamaṁ gāthamāha.

1. Sandhiṁ katvā amittena, aṇḍajena jalābuja,
Vivariya dāṭhaṁ sesi, kuto te bhayamāgatan-ti.

Tattha sandhiṁ katvā ti mittabhāvaṁ karitvā. Aṇḍajenā ti aṇḍakose nibbattena nāgena. Jalābujā ti nakulaṁ ālapati. So hi jalābumhi jātattā: “Jalābujo” ti vuccati. Vivariyā ti vivaritvā.

Evaṁ bodhisattena vutto nakulo: “Ayya, paccāmitto nāma na avajānitabbo āsaṅkitabboyevā” ti vatvā dutiyaṁ gāthamāha.

2. Saṅketheva amittasmiṁ, mittasmim-pi na vissase,
Abhayā bhayamuppannaṁ, api mūlāni kantatī ti.

Tattha abhayā bhayamuppannan-ti na ito te bhayamuppannanti abhayo, ko so? Mitto. Yañhi mittasmim-pi vissāse sati tato bhayaṁ uppajjati, taṁ mūlāni pi kantati, mittassa sabbarandhānaṁ viditattā mūlaghaccāya saṁvattatī ti attho.

Atha {2.54} naṁ bodhisatto: “Mā bhāyi, yathā sappo tayi na dubbhati, evamahaṁ karissāmi, tvaṁ ito paṭṭhāya tasmiṁ āsaṅkaṁ mā karī” ti ovaditvā cattāro brahmavihāre bhāvetvā brahmalokaparāyaṇo ahosi. Te pi yathākammaṁ gatā.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā sappo ca nakulo ca ime dve mahāmattā ahesuṁ, tāpaso pana aham-eva ahosin”-ti.

Nakulajātakavaṇṇanā pañcamā