Ja 173: Makkaṭajātakavaṇṇanā

Tātamāṇavako {2.68} esoti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ kuhakabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Vatthu pakiṇṇakanipāte uddālakajātake (Ja. 487) āvi bhavissati.

Idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ kuhakabhikkhuṁ ārabbha kathesi. So hi niyyānikasāsane pabbajitvā pi catupaccayatthāya tividhaṁ kuhakavatthuṁ pūresi. Athassa aguṇaṁ pakāsentā bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, asuko nāma bhikkhu evarūpe niyyānikasāsane pabbajitvā kuhanaṁ nissāya jīvikaṁ kappetī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte.

Tadā pana satthā: “Bhikkhave, nāyaṁ bhikkhu idāneva kuhako, pubbe pi makkaṭo hutvā aggissa kāraṇā kohaññaṁ akāsiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto ekasmiṁ kāsigāmake brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ sippaṁ uggaṇhitvā gharāvāsaṁ saṇṭhapesi. Athassa brāhmaṇī ekaṁ puttaṁ vijāyitvā puttassa ādhāvitvā paridhāvitvā vicaraṇakāle kālamakāsi. Bodhisatto tassā petakiccaṁ katvā: “Kiṁ me dāni gharāvāsena, puttaṁ gahetvā pabbajissāmī” ti assumukhaṁ ñātimittavaggaṁ pahāya puttaṁ ādāya himavantaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā tattha vanamūlaphalāhāro vāsaṁ kappesi. So ekadivasaṁ vassānakāle deve vassante sāradārūni aggiṁ jāletvā visibbanto phalakatthare nipajji, putto pissa tāpasakumārako pitu pāde sambāhanto va nisīdi.

Atheko vanamakkaṭo sītena pīḷiyamāno tassa paṇṇasālāya taṁ aggiṁ disvā: “Sacāhaṁ ettha pavisissāmi, ‘makkaṭo makkaṭo’ ti maṁ pothetvā nīharissanti, aggiṁ visibbetuṁ na labhissāmi, atthi dāni me upāyo, tāpasavesaṁ gahetvā kohaññaṁ katvā pavisissāmī” ti cintetvā ekassa matatāpasassa vakkalāni nivāsetvā pacchiñca aṅkusayaṭṭhiñca gahetvā paṇṇasāladvāre ekaṁ tālarukkhaṁ nissāya saṁkuṭito aṭṭhāsi. Tāpasakumārako taṁ disvā makkaṭabhāvaṁ ajānanto: “Eko mahallakatāpaso sītena pīḷito aggiṁ visibbetuṁ āgato {2.69} bhavissatī” ti pitu tāpasassa kathetvā: “Etaṁ paṇṇasālaṁ pavesetvā visibbāpessāmī” ti cintetvā pitaraṁ ālapanto paṭhamaṁ gāthamāha.

1. Tāta māṇavako eso, tālamūlaṁ apassito,
Agārakañcidaṁ atthi, handa demassagārakan-ti.

Tattha māṇavako ti sattādhivacanaṁ. Tena: “Tāta, eso eko māṇavako satto eko tāpaso” ti dīpeti. Tālamūlaṁ apassito ti tālakkhandhaṁ nissāya ṭhito. Agārakañcidaṁ atthī ti idañca amhākaṁ pabbajitāgāraṁ atthi, paṇṇasālaṁ sandhāya vadati. Handā ti vavassaggatthe nipāto. Demassagārakan-ti etassa ekamante vasanatthāya agārakaṁ dema.

Bodhisatto puttassa vacanaṁ sutvā uṭṭhāya paṇṇasāladvāre ṭhatvā olokento tassa makkaṭabhāvaṁ ñatvā: “Tāta, manussānaṁ nāma na evarūpaṁ mukhaṁ hoti, makkaṭo esa, nayidha pakkositabbo” ti vatvā dutiyaṁ gāthamāha.

2. Mā kho tvaṁ tāta pakkosi, dūseyya no agārakaṁ,
Netādisaṁ mukhaṁ hoti, brāhmaṇassa susīlino ti.

Tattha dūseyya no agārakan-ti ayañhi idha paviṭṭho samāno imaṁ kicchena kataṁ paṇṇasālaṁ agginā vā jhāpento uccārādīni vā karonto dūseyya. Netādisanti: “Etādisaṁ brāhmaṇassa susīlino mukhaṁ na hoti, makkaṭo eso” ti vatvā bodhisatto ekaṁ ummukaṁ gahetvā: “Kiṁ ettha tiṭṭhasī” ti khipitvā taṁ palāpesi.

Makkaṭo vakkalāni chaḍḍetvā rukkhaṁ abhiruhitvā vanasaṇḍaṁ pāvisi. Bodhisatto cattāro brahmavihāre bhāvetvā brahmalokūpago ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā makkaṭo ayaṁ kuhakabhikkhu ahosi, tāpasakumāro rāhulo, tāpaso pana aham-eva ahosin”-ti.

Makkaṭajātakavaṇṇanā tatiyā