Ja 177: Tindukajātakavaṇṇanā

Dhanuhatthakalāpehī ti idaṁ satthā jetavane viharanto paññāpāramiṁ ārabbha kathesi.

Idaṁ satthā jetavane viharanto paññāpāramiṁ ārabbha kathesi. Ekadivasañhi bhikkhū dhammasabhāyaṁ sannisinnā tathāgatassa paññāpāramiṁ vaṇṇayantā nisīdiṁsu: “Mahāpañño, āvuso, tathāgato puthupañño gambhīrapañño hāsapañño javanapañño tikkhapañño nibbedhikapañño parappavādamaddano, attano paññānubhāvena kūṭadantādayo brāhmaṇe, sabhiyādayo paribbājake, aṅgulimālādayo core, āḷavakādayo yakkhe, sakkādayo deve, bakādayo brahmāno ca dametvā nibbisevane akāsi, bahujanakāye pabbajjaṁ datvā maggaphalesu patiṭṭhāpesi, evaṁ mahāpañño, āvuso, satthā” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti {6.330} vutte.

Satthā hi mahābodhijātake (Ja. 528) viya umaṅgajātake (Ja. 54) viya ca attano paññāya vaṇṇaṁ vaṇṇitaṁ sutvā. “Na, bhikkhave, idāneva tathāgato paññavā, pubbe pi paññavā upāyakusaloyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto vānarayoniyaṁ nibbattitvā asītisahassavānaragaṇaparivāro himavantapadese vāsaṁ kappesi. Tassāsanne eko paccantagāmako kadāci vasati, kadāci ubbasati. Tassa pana gāmassa majjhe sākhāviṭapasampanno madhuraphalo eko tindukarukkho atthi, vānaragaṇo ubbasitakāle āgantvā tassa phalāni khādati. Athāparasmiṁ phalavāre so gāmo puna āvāso ahosi daḷhaparikkhitto dvārayutto, so pi rukkho phalabhāranamitasākho {2.77} aṭṭhāsi. Vānaragaṇo cintesi: “mayaṁ pubbe asukagāme tindukaphalāni khādāma, phalito nu kho so etarahi rukkho, udāhu no, āvasito so gāmo, udāhu no” ti. Evañca pana cintetvā: “Gaccha imaṁ pavattiṁ jānāhī” ti ekaṁ vānaraṁ pesesi. So gantvā rukkhassa ca phalitabhāvaṁ gāmassa ca gāḷhavāsabhāvaṁ ñatvā āgantvā vānarānaṁ ārocesi.

Vānarā tassa phalitabhāvaṁ sutvā: “Madhurāni tindukaphalāni khādissāmā” ti ussāhajātā vānarindassa tamatthaṁ ārocesuṁ. Vānarindo: “Gāmo āvāso anāvāso” ti pucchi. “Āvāso, devā” ti. “Tena hi na gantabbaṁ. Manussā hi bahumāyā hontī” ti. “Deva, manussānaṁ paṭisallānavelāya aḍḍharattasamaye khādissāmā” ti bahū gantvā vānarindaṁ sampaṭicchāpetvā himavantā otaritvā tassa gāmassa avidūre manussānaṁ paṭisallānakālaṁ āgamayamānā mahāpāsāṇapiṭṭhe sayitvā majjhimayāme manussesu niddaṁ okkamantesu rukkhaṁ āruyha phalāni khādiṁsu. Atheko puriso sarīrakiccena gehā nikkhamitvā gāmamajjhagato vānare disvā manussānaṁ ācikkhi. Bahū manussā dhanukalāpaṁ sannayhitvā nānāvudhahatthā leḍḍudaṇḍādīni ādāya: “Pabhātāya rattiyā vānare gaṇhissāmā” ti rukkhaṁ parivāretvā aṭṭhaṁsu. Asītisahassavānarā manusse disvā maraṇabhayatajjitā: “Natthi no aññaṁ paṭissaraṇaṁ aññatra vānarindenā” ti tassa santikaṁ gantvā paṭhamaṁ gāthamāhaṁsu:

1. Dhanuhatthakalāpehi, nettiṁsavaradhāribhi,
Samantā parikiṇṇamha, kathaṁ mokkho bhavissatī ti.

Tattha dhanuhatthakalāpehī ti dhanukalāpahatthehi, dhanūni ceva sarakalāpe ca gahetvā ṭhitehī ti attho. Nettiṁsavaradhāribhī ti nettiṁsā vuccanti khaggā, uttamakhaggadhārīhī ti attho. Parikiṇṇamhā ti parivāritamha. Kathan-ti kena nu kho upāyena amhākaṁ mokkho bhavissatīti.

Tesaṁ {2.78} kathaṁ sutvā vānarindo: “Mā bhāyittha, manussā nāma bahukiccā, ajja pi majjhimayāmo vattati, api nāma tesaṁ ‘amhe māressāmā’ ti parivāritānaṁ imassa kiccassa antarāyakaraṁ aññaṁ kiccaṁ uppajjeyyā” ti vānare samassāsetvā dutiyaṁ gāthamāha.

2. Appeva bahukiccānaṁ, attho jāyetha koci naṁ,
Atthi rukkhassa acchinnaṁ, khajjathaññeva tindukan-ti.

Tattha nan-ti nipātamattaṁ, appeva bahukiccānaṁ manussānaṁ añño koci attho uppajjeyyāti ayamevettha attho. Atthi rukkhassa acchinnan-ti imassa rukkhassa phalānaṁ ākaḍḍhanaparikaḍḍhanavasena acchinnaṁ bahu ṭhānaṁ atthi. Khajjathaññeva tindukan-ti tindukaphalaṁ khajjathaññeva. Tumhe hi yāvatakena vo attho atthi, tattakaṁ khādatha, amhākaṁ paharaṇakālaṁ jānissāmāti.

Evaṁ mahāsatto kapigaṇaṁ samassāsesi. Ettakañhi assāsaṁ alabhamānā sabbe pi te phalitena hadayena jīvitakkhayaṁ pāpuṇeyyuṁ. Mahāsatto pana evaṁ vānaragaṇaṁ assāsetvā: “Sabbe vānare samānethā” ti āha. Samānentā tassa bhāgineyyaṁ senakaṁ nāma vānaraṁ adisvā: “Senako nāgato” ti ārocesuṁ. “Sace senako nāgato, tumhe mā bhāyittha, idāni vo so sotthiṁ karissatī” ti. Senako pi kho vānaragaṇassa gamanakāle niddāyitvā pacchā pabuddho kañci adisvā padānupadiko hutvā āgacchanto manusse disvā: “Vānaragaṇassa bhayaṁ uppannan”-ti ñatvā ekasmiṁ pariyante gehe aggiṁ jāletvā suttaṁ kantantiyā mahallakitthiyā santikaṁ gantvā khettaṁ gacchanto gāmadārako viya ekaṁ ummukaṁ gahetvā {2.79} uparivāte ṭhatvā gāmaṁ padīpesi. Manussā makkaṭe chaḍḍetvā aggiṁ nibbāpetuṁ agamaṁsu. Vānarā palāyantā senakassatthāya ekekaṁ phalaṁ gahetvā palāyiṁsu.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā bhāgineyyo senako mahānāmo sakko ahosi, vānaragaṇo buddhaparisā, vānarindo pana aham-eva ahosin”-ti.

Tindukajātakavaṇṇanā sattamā