Ja 196: Valāhakassajātakavaṇṇanā

Ye na kāhanti ovādan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ ukkaṇṭhitabhikkhuṁ ārabbha kathesi. So hi bhikkhu satthārā: “Saccaṁ kira tvaṁ, bhikkhu, ukkaṇṭhitosī” ti puṭṭho: “Saccan”-ti vatvā: “Kiṁ kāraṇā” ti vutte: “Ekaṁ alaṅkataṁ mātugāmaṁ disvā kilesavasenā” ti āha. Atha naṁ satthā: “Itthiyo nāmetā bhikkhu attano rūpasaddagandharasaphoṭṭhabbehi ceva itthikuttavilāsehi ca purise palobhetvā attano vase katvā vasaṁ upagatabhāvaṁ ñatvā sīlavināsañceva dhanavināsañca pāpanaṭṭhena ‘yakkhiniyo’ ti vuccanti. Pubbe pi hi yakkhiniyo itthikuttena ekaṁ purisasatthaṁ upasaṅkamitvā vāṇije palobhetvā attano vase katvā puna aññe purise disvā te sabbe pi jīvitakkhayaṁ pāpetvā ubhohi hanukapassehi lohitena paggharantena mukhaṁ pūrāpetvā khādiṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte tambapaṇṇidīpe sirīsavatthu nāma yakkhanagaraṁ ahosi, tattha yakkhiniyo vasiṁsu. Tā bhinnanāvānaṁ vāṇijānaṁ āgatakāle alaṅkatapaṭiyattā khādanīyabhojanīyaṁ gāhāpetvā dāsigaṇaparivutā dārake aṅkenādāya vāṇije upasaṅkamanti. Tesaṁ {2.128} “manussāvāsaṁ āgatamhā” ti sañjānanatthaṁ tattha tattha kasigorakkhādīni karonte manusse gogaṇe sunakheti evamādīni dassenti, vāṇijānaṁ santikaṁ gantvā: “Imaṁ yāguṁ pivatha, bhattaṁ bhuñjatha, khādanīyaṁ khādathā” ti vadanti. Vāṇijā ajānantā tāhi dinnaṁ paribhuñjanti. Atha tesaṁ khāditvā bhuñjitvā pivitvā vissamitakāle paṭisanthāraṁ karonti, “tumhe kattha vāsikā, kuto āgatā, kahaṁ gacchissatha, kena kammena idhāgatatthā” ti pucchanti. “Bhinnanāvā hutvā idhāgatamhā” ti vutte: “Sādhu, ayyā, amhākam-pi sāmikānaṁ nāvaṁ abhiruhitvā gatānaṁ tīṇi saṁvaccharāni atikkantāni, te matā bhavissanti; tumhe pi vāṇijā yeva, mayaṁ tumhākaṁ pādaparicārikā bhavissāmā” ti vatvā te vāṇije itthikuttahāvabhāvavilāsehi palobhetvā yakkhanagaraṁ netvā sace paṭhamagahitā manussā atthi, te devasaṅkhalikāya bandhitvā kāraṇaghare pakkhipanti, attano vasanaṭṭhāne bhinnanāve manusse alabhantiyo pana parato kalyāṇiṁ orato nāgadīpanti evaṁ samuddatīraṁ anusañcaranti. Ayaṁ tāsaṁ dhammatā.

Athekadivasaṁ pañcasatā bhinnanāvā vāṇijā tāsaṁ nagarasamīpe uttariṁsu. Tā tesaṁ santikaṁ gantvā palobhetvā yakkhanagaraṁ netvā paṭhamaṁ gahite manusse devasaṅkhalikāya bandhitvā kāraṇaghare pakkhipitvā jeṭṭhayakkhinī jeṭṭhakavāṇijaṁ, sesā seseti tā pañcasatā yakkhiniyo te pañcasate vāṇije attano sāmike akaṁsu. Atha sā jeṭṭhayakkhinī rattibhāge vāṇije niddaṁ upagate uṭṭhāya gantvā kāraṇaghare manusse māretvā maṁsaṁ khāditvā āgacchati, sesā pi tatheva karonti. Jeṭṭhayakkhiniyā manussamaṁsaṁ khāditvā āgatakāle sarīraṁ sītalaṁ hoti. Jeṭṭhavāṇijo pariggaṇhanto tassā yakkhinibhāvaṁ ñatvā: “Imā pañcasatā yakkhiniyo {2.129} bhavissanti, amhehi palāyituṁ vaṭṭatī” ti punadivase pāto va mukhadhovanatthāya gantvā sesavāṇijānaṁ ārocesi: “imā yakkhiniyo, na manussitthiyo, aññesaṁ bhinnanāvānaṁ āgatakāle te sāmike katvā amhe pi khādissanti, etha ito palāyissāmā” ti tesu pañcasatesu aḍḍhateyyasatā: “Na mayaṁ etā vijahituṁ sakkhissāma, tumhe gacchatha, mayaṁ na palāyissāmā” ti āhaṁsu. Jeṭṭhavāṇijo attano vacanakāre aḍḍhateyyasate gahetvā tāsaṁ bhīto palāyi.

Tasmiṁ pana kāle bodhisatto valāhakassayoniyaṁ nibbatti, sabbaseto kāḷasīso muñjakeso iddhimā vehāsaṅgamo ahosi. So himavantato ākāse uppatitvā tambapaṇṇidīpaṁ gantvā tattha tambapaṇṇisare pallale sayaṁjātasāliṁ khāditvā gacchati. Evaṁ gacchanto ca: “Janapadaṁ gantukāmā atthī” ti tikkhattuṁ karuṇāparibhāvitaṁ mānusiṁ vācaṁ bhāsati. Te bodhisattassa vacanaṁ sutvā upasaṅkamitvā añjaliṁ paggayha: “Sāmi, mayaṁ janapadaṁ gamissāmā” ti āhaṁsu. Tena hi mayhaṁ piṭṭhiṁ abhiruhathāti. Appekacce abhiruhiṁsu, tesu ekacce vāladhiṁ gaṇhiṁsu, ekacce añjaliṁ paggahetvā aṭṭhaṁsu yeva. Bodhisatto antamaso añjaliṁ paggahetvā ṭhite sabbe pi te aḍḍhateyyasate vāṇije attano ānubhāvena janapadaṁ netvā sakasakaṭṭhānesu patiṭṭhapetvā attano vasanaṭṭhānaṁ āgamāsi. Tā pi kho yakkhiniyo aññesaṁ āgatakāle tattha ohīnake aḍḍhateyyasate manusse vadhitvā khādiṁsu.

Satthā bhikkhū āmantetvā: “Bhikkhave, yathā te yakkhinīnaṁ vasaṁ gatā vāṇijā jīvitakkhayaṁ pattā, valāhakassarājassa vacanakarā vāṇijā sakasakaṭṭhānesu patiṭṭhitā, evam-eva buddhānaṁ ovādaṁ akarontā bhikkhū pi bhikkhuniyo pi upāsakā pi upāsikāyo pi catūsu apāyesu {2.130} pañcavidhabandhanakammakaraṇaṭṭhānādīsu mahādukkhaṁ pāpuṇanti. Ovādakarā pana tisso kulasampattiyo ca cha kāmasagge vīsati brahmaloketi imāni ca ṭhānāni patvā amatamahānibbānaṁ sacchikatvā mahantaṁ sukhaṁ anubhavantī” ti vatvā abhisambuddho hutvā imā gāthā avoca:

1. Ye na kāhanti ovādaṁ, narā buddhena desitaṁ,
Byasanaṁ te gamissanti, rakkhasīhiva vāṇijā.

2. Ye ca kāhanti ovādaṁ, narā buddhena desitaṁ,
Sotthiṁ pāraṁ gamissanti, valāheneva vāṇijā ti.

Tattha ye na kāhantī ti ye na karissanti. Byasanaṁ te gamissantī ti te mahāvināsaṁ pāpuṇissanti. Rakkhasīhiva vāṇijā ti rakkhasīhi palobhitavāṇijā viya. Sotthiṁ pāraṁ gamissantī ti anantarāyena nibbānaṁ pāpuṇissanti. Valāheneva vāṇijā ti valāheneva: “Āgacchathā” ti vuttā tassa vacanakarā vāṇijā viya. Yathā hi te samuddapāraṁ gantvā sakasakaṭṭhānaṁ agamaṁsu, evaṁ buddhānaṁ ovādakarā saṁsārapāraṁ nibbānaṁ gacchantīti amatamahānibbānena dhammadesanāya kūṭaṁ gaṇhi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi: saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi, aññe pi bahū sotāpattiphalasakadāgāmiphalaanāgāmiphalaarahattaphalāni pāpuṇiṁsu. “Tadā valāhakassarājassa vacanakarā aḍḍhateyyasatā vāṇijā buddhaparisā ahesuṁ, valāhakassarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Valāhakassajātakavaṇṇanā chaṭṭhā