Ja 199: Gahapatijātakavaṇṇanā

Ubhayaṁ me na khamatī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ukkaṇṭhitam-eva bhikkhuṁ ārabbha kathesi. Kathento ca: “Mātugāmo nāma arakkhito, pāpakammaṁ katvā yena kenaci upāyena sāmikaṁ vañcetiyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kāsiraṭṭhe gahapatikule nibbattitvā vayappatto gharāvāsaṁ gaṇhi. Tassa bhariyā dussīlā gāmabhojakena saddhiṁ anācāraṁ carati. Bodhisatto taṁ ñatvā pariggaṇhanto carati {2.135}. Tadā pana antovasse bījesu nīhaṭesu chātakaṁ ahosi, sassānaṁ gabbhagahaṇakālo jāto. Sakalagāmavāsino: “Ito māsadvayena sassāni uddharitvā vīhiṁ dassāmā” ti ekato hutvā gāmabhojakassa hatthato ekaṁ jaragoṇaṁ gahetvā maṁsaṁ khādiṁsu.

Athekadivasaṁ gāmabhājako khaṇaṁ oloketvā bodhisattassa bahigatavelāyaṁ gehaṁ pāvisi. Tesaṁ sukhanipannakkhaṇe yeva bodhisatto gāmadvārena pavisitvā gehābhimukho pāyāsi. Sā itthī gāmadvārābhimukhī taṁ disvā: “Ko nu kho eso” ti ummāre ṭhatvā olokentī: “Soyevā” ti ñatvā gāmabhojakassa ācikkhi, gāmabhojako bhīto pakam pi. Atha naṁ sā: “Mā bhāyi, attheko upāyo, amhehi tava hatthato goṇamaṁsaṁ khāditaṁ, tvaṁ maṁsamūlaṁ sodhento viya hohi, ahaṁ koṭṭhaṁ āruyha koṭṭhadvāre ṭhatvā ‘vīhi natthī’ ti vakkhāmi. Tvaṁ gehamajjhe ṭhatvā ‘amhākaṁ ghare dārakā chātā, maṁsamūlaṁ me dehī’ ti punappunaṁ codeyyāsī” ti vatvā koṭṭhaṁ āruyha koṭṭhadvāre nisīdi. Itaro gehamajjhe ṭhatvā: “Maṁsamūlaṁ dehī” ti vadati. Sā koṭṭhadvāre nisinnā: “Koṭṭhe vīhi natthi, sasse uddharante dassāmi gacchāhī” ti āha.

Bodhisatto gehaṁ pavisitvā tesaṁ kiriyaṁ disvā: “Imāya pāpāya kataupāyo esa bhavissatī” ti ñatvā gāmabhojakaṁ āmantetvā: “So gāmabhojaka amhe tava jaragoṇassa maṁsaṁ khādantā ‘ito māsadvayena vīhiṁ dassāmā’ ti khādimha, tvaṁ aḍḍhamāsam-pi anatikkamitvā idāneva kasmā āharāpesi, na tvaṁ iminā kāraṇena āgato, aññena kāraṇena āgato bhavissasi, mayhaṁ tava kiriyā na ruccati, ayam-pi anācārā pāpadhammā koṭṭhe vīhīnaṁ abhāvaṁ jānāti, sā dāni koṭṭhaṁ āruyha ‘vīhi natthī’ ti {2.136} vadati, tvam-pi ‘dehī’ ti vadati, ubhinnam-pi vo karaṇaṁ mayhaṁ na ruccatī” ti etamatthaṁ pakāsento imā gāthā avoca:

1. Ubhayaṁ me na khamati, ubhayaṁ me na ruccati,
Yācāyaṁ koṭṭhamotiṇṇā, nadassaṁ iti bhāsati.

2. Taṁ taṁ gāmapati brūmi, kadare appasmi jīvite,
Dve māse saṅgaraṁ katvā, maṁsaṁ jaraggavaṁ kisaṁ,
Appattakāle codesi, tam-pi mayhaṁ na ruccatī ti.

Tattha taṁ taṁ gāmapati brūmīti, ambho gāmajeṭṭhaka, tena kāraṇena taṁ vadāmi. Kadare appasmi jīvite ti amhākaṁ jīvitaṁ nāma kadarañceva thaddhaṁ lūkhaṁ kasiraṁ appañca mandaṁ parittaṁ, tasmiṁ no evarūpe jīvite vattamāne. Dve māse saṅgaraṁ katvā, maṁsaṁ jaraggavaṁ kisan-ti amhākaṁ maṁsaṁ gaṇhantānaṁ jaraggavaṁ kisaṁ dubbalaṁ jaragoṇaṁ dadamāno tvaṁ: “Dvīhi māsehi mūlaṁ dātabban”-ti evaṁ dve māse saṅgaraṁ paricchedaṁ katvā. Appattakāle codesī ti tasmiṁ kāle asampatte antarāva codesi. Tam-pi mayhaṁ na ruccatī ti yā cāyaṁ pāpadhammā dussīlā antokoṭṭhe vīhīnaṁ natthibhāvaṁ jānamānāva ajānantī viya hutvā koṭṭhamotiṇṇā koṭṭhadvāre ṭhatvā na dassaṁ iti bhāsati, yañca tvaṁ akāle codesi, tampīti idaṁ ubhayam-pi mama neva khamati na ruccatīti.

Evaṁ so kathento va gāmabhojakaṁ cūḷāya gahetvā kaḍḍhitvā gehamajjhe pātetvā: “Gāmabhojakomhīti parassa rakkhitago pitabhaṇḍe aparajjhasī” ti ādīhi paribhāsitvā pothetvā dubbalaṁ katvā gīvāya gahetvā gehā nikkaḍḍhitvā tam-pi duṭṭhaitthiṁ kesesu gahetvā koṭṭhā otāretvā nippothetvā: “Sace puna evarūpaṁ karosi, jānissasī” ti santajjesi. Tato paṭṭhāya gāmabhojako taṁ gehaṁ oloketum-pi na visahi, sā pi pāpā puna manasā pi aticarituṁ nāsakkhi.

Satthā {2.137} imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. “Tadā gāmabhojako devadatto, niggahakārako gahapati pana aham-eva ahosin”-ti.

Gahapatijātakavaṇṇanā navamā