Ja 202: Keḷisīlajātakavaṇṇanā

Haṁsā {2.142} koñcā mayūrā cā ti idaṁ satthā jetavane viharanto āyasmantaṁ lakuṇḍakabhaddiyaṁ ārabbha kathesi. So kirāyasmā buddhasāsane pākaṭo ahosi paññāto madhurassaro madhuradhammakathiko paṭisambhidāppatto mahākhīṇāsavo asītiyā mahātherānaṁ antaro pamāṇena omako lakuṇḍako sāmaṇero viya, khuddako kīḷanatthāya kato viya. Tasmiṁ ekadivasaṁ tathāgataṁ vanditvā jetavanakoṭṭhakaṁ gate janapadā tiṁsamattā bhikkhū: “Dasabalaṁ vandissāmā” ti jetavanaṁ pavisantā vihārakoṭṭhake theraṁ disvā: “Sāmaṇero eso” ti saññāya theraṁ cīvarakaṇṇe gaṇhantā hatthe gaṇhantā sīsaṁ gaṇhantā nāsāya parāmasantā kaṇṇesu gahetvā cāletvā hatthakukkuccaṁ katvā pattacīvaraṁ paṭisāmetvā satthāraṁ upasaṅkamitvā vanditvā nisīditvā satthārā madhurapaṭisanthāre kate pucchiṁsu: “bhante, lakuṇḍakabhaddiyatthero kira nāmeko tumhākaṁ sāvako madhuradhammakathiko atthi, kahaṁ so idānī” ti. “Kiṁ pana, bhikkhave, daṭṭhukāmatthā” ti? “Āma, bhante” ti. “Yaṁ, bhikkhave, tumhe dvārakoṭṭhake disvā cīvarakaṇṇādīsu gaṇhantā hatthakukkuccaṁ katvā āgatā, esa so” ti. “Bhante, evarūpo patthitapatthano abhinīhārasampanno sāvako kiṁkāraṇā appesakkho jāto” ti? Satthā: “Attanā katapāpakammaṁ nissāyā” ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto sakko devarājā ahosi. Tadā brahmadattassa jiṇṇaṁ jarāppattaṁ hatthiṁ vā assaṁ vā goṇaṁ vā dassetuṁ na sakkā, keḷisīlo hutvā tathārūpaṁ disvāva anubandhāpeti, jiṇṇasakaṭam-pi disvā bhindāpeti, jiṇṇamātugāme disvā pakkosāpetvā udare paharāpetvā pātāpetvā puna uṭṭhāpetvā bhāyāpeti, jiṇṇapurise disvā laṅghake viya bhūmiyaṁ saṁparivattakādikīḷaṁ kīḷāpeti, apassanto: “Asukaghare kira mahallako atthī” ti sutvā pi {2.143} pakkosāpetvā kīḷati. Manussā lajjantā attano mātāpitaro tiroraṭṭhāni pesenti, mātupaṭṭhānadhammo pitupaṭṭhānadhammo pacchijji, rājasevakā pi keḷisīlāva ahesuṁ. Matamatā cattāro apāye pūrenti, devaparisā parihāyati.

Sakko abhinave devaputte apassanto: “Kiṁ nu kho kāraṇan”-ti āvajjento taṁ kāraṇaṁ ñatvā: “Damessāmi nan”-ti mahallakavaṇṇaṁ abhinimminitvā jiṇṇayānake dve takkacāṭiyo āropetvā dve jaragoṇe yojetvā ekasmiṁ chaṇadivase alaṅkatahatthiṁ abhiruhitvā brahmadatte alaṅkatanagaraṁ padakkhiṇaṁ karonte pilotikanivattho taṁ yānakaṁ pājento rañño abhimukho agamāsi. Rājā jiṇṇayānakaṁ disvā: “Etaṁ yānakaṁ apanethā” ti vadati. Manussā: “Kahaṁ, deva, na passāmā” ti āhaṁsu. Sakko attano ānubhāvena rañño yeva dassesi. Atha naṁ bahusampatte tasmiṁ tassa uparibhāgena pājento rañño matthake ekaṁ cāṭiṁ bhinditvā nivattāpento dutiyaṁ bhindi. Athassa sīsato paṭṭhāya ito cito ca takkaṁ paggharati, so tena aṭṭīyati harāyati jigucchati. Athassa taṁ upaddutabhāvaṁ ñatvā sakko yānakaṁ antaradhāpetvā sakkattabhāvaṁ māpetvā vajirahattho ākāse ṭhatvā: “Pāpa adhammikarāja, kiṁ tvaṁ mahallako na bhavissasi, tava sarīraṁ jarā na paharissati, keḷisīlo hutvā vuḍḍhe viheṭhanakammaṁ karosi, ekakaṁ taṁ nissāya etaṁ kammaṁ katvā matamatā apāye paripūrenti, manussā mātāpitaro paṭijaggituṁ na labhanti. Sace imamhā kammā na viramissasi, vajirena te sīsaṁ padālessāmi, mā ito paṭṭhāyetaṁ kammaṁ akatthā” ti santajjetvā mātāpitūnaṁ guṇaṁ kathetvā vuḍḍhāpacāyikakammassa ānisaṁsaṁ pakāsetvā ovaditvā sakaṭṭhānam-eva agamāsi. Rājā tato paṭṭhāya tathārūpaṁ kammaṁ kātuṁ cittam-pi na uppādesi.

Satthā {2.144} imaṁ atītaṁ āharitvā abhisambuddho hutvā imā gāthā avoca:

1. Haṁsā koñcā mayūrā ca, hatthayo pasadā migā,
Sabbe sīhassa bhāyanti, natthi kāyasmi tulyatā.

2. Evam-eva manussesu, daharo ce pi paññavā,
So hi tattha mahā hoti, neva bālo sarīravā ti.

Tattha pasadā migā ti pasadasaṅkhātā migā, pasadā migā ca avasesā migā cāti pi attho. “Pasadamigā” ti pi pāṭho, pasadā migā ti attho. Natthi kāyasmi tulyatā ti sarīre pamāṇaṁ nāma natthi. Yadi bhaveyya, mahāsarīrā hatthino ceva pasadamigā ca sīhaṁ māreyyuṁ, sīho haṁsādayo khuddakasarīre yeva māreyya, khuddakā yeva sīhassa bhāyeyyuṁ, na mahantā. Yasmā panetaṁ natthi, tasmā sabbe pi te sīhassa bhāyanti. Sarīravā ti bālo mahāsarīro pi mahā nāma na hoti, tasmā lakuṇḍakabhaddiyo sarīrena khuddako pi mā taṁ ñāṇena pi khuddakoti maññitthā ti attho.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne tesu bhikkhūsu keci sotāpannā, keci sakadāgāmino, keci anāgāmino, keci arahanto ahesuṁ. “Tadā rājā lakuṇḍakabhaddiyo ahosi, so tāya keḷisīlatāya paresaṁ keḷinissayo jāto, sakko pana aham-eva ahosin”-ti.

Keḷisīlajātakavaṇṇanā dutiyā