Ja 213: Bharujātakavaṇṇanā

Isīnamantaraṁ katvā ti idaṁ satthā jetavane viharanto kosalarājānaṁ ārabbha kathesi. Bhagavato hi bhikkhusaṅghassa ca lābhasakkāro mahā ahosi. Yathāha:

“Tena kho pana samayena bhagavā sakkato hoti garukato mānito pūjito apacito lābhī cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānapaccayabhesajjaparikkhārānaṁ. Bhikkhusaṅgho pi kho sakkato hoti ...pe...parikkhārānaṁ. Aññatitthiyā pana paribbājakā asakkatā honti ...pe...parikkhārānan”-ti (Ud. 14).

Te evaṁ parihīnalābhasakkārā ahorattaṁ guḷhasannipātaṁ katvā mantayanti: “Samaṇassa gotamassa uppannakālato paṭṭhāya mayaṁ hatalābhasakkārā jātā {2.170}, samaṇo gotamo lābhaggayasaggappatto jāto, kena nu kho kāraṇenassa esā sampattī” ti. Tatreke evamāhaṁsu: “samaṇo gotamo sakalajambudīpassa uttamaṭṭhāne bhūmisīse vasati. Tenassa lābhasakkāro uppajjatī” ti, sesā: “Atthetaṁ kāraṇaṁ, mayam-pi jetavanapiṭṭhe titthiyārāmaṁ kāremu, evaṁ lābhino bhavissāmā” ti āhaṁsu. Te sabbepi: “Evametan”-ti sanniṭṭhānaṁ katvā: “Sace pi mayaṁ rañño anārocetvā ārāmaṁ kāressāma, bhikkhū vāressanti, lañjaṁ labhitvā abhijjanako nāma natthi, tasmā rañño lañjaṁ datvā ārāmaṭṭhānaṁ gaṇhissāmā” ti sammantetvā upaṭṭhāke yācitvā rañño satasahassaṁ datvā: “Mahārāja, mayaṁ jetavanapiṭṭhiyaṁ titthiyārāmaṁ karissāma, sace bhikkhū ‘kātuṁ na dassāmā’ ti tumhākaṁ ārocenti, nesaṁ paṭivacanaṁ na dātabban”-ti āhaṁsu. Rājā lañjalobhena: “Sādhū” ti sampaṭicchi.

Titthiyā rājānaṁ saṅgaṇhitvā vaḍḍhakiṁ pakkosāpetvā kammaṁ paṭṭhapesuṁ, mahāsaddo ahosi. Satthā: “Ke panete, ānanda, uccāsaddamahāsaddā” ti pucchi. “Aññatitthiyā, bhante, jetavanapiṭṭhiyaṁ titthiyārāmaṁ kārenti, tattheso saddo” ti. “Ānanda, netaṁ ṭhānaṁ titthiyārāmassa anucchavikaṁ, titthiyā uccāsaddakāmā, na sakkā tehi saddhiṁ vasitun”-ti vatvā bhikkhusaṅghaṁ sannipātetvā: “Gacchatha, bhikkhave, rañño ācikkhitvā titthiyārāmakaraṇaṁ nivārethā” ti āha. Bhikkhusaṅgho gantvā rañño nivesanadvāre aṭṭhāsi. Rājā saṅghassa āgatabhāvaṁ sutvāpi: “Titthiyārāmaṁ nissāya āgatā bhavissantī” ti lañjassa gahitattā: “Rājā gehe natthī” ti vadāpesi. Bhikkhū gantvā satthu ārocesuṁ. Satthā: “Lañjaṁ nissāya evaṁ karotī” ti dve aggasāvake pesesi. Rājā tesam-pi āgatabhāvaṁ sutvā tatheva vadāpesi. Te pi āgantvā satthu ārācesuṁ. Satthā: “Na idāni, sāriputta, rājā gehe nisīdituṁ labhissati, bahi nikkhamissatī” ti punadivase pubbaṇhasamayaṁ nivāsetvā pattacīvaramādāya pañcahi bhikkhusatehi saddhiṁ rañño nivesanadvāraṁ agamāsi. Rājā sutvā pāsādā otaritvā pattaṁ gahetvā satthāraṁ pavesetvā buddhappamukhassa saṅghassa yāgukhajjakaṁ datvā satthāraṁ vanditvā ekamantaṁ nisīdi. Satthā rañño ekaṁ pariyāyadhammadesanaṁ ārabhanto: “Mahārāja, porāṇakarājāno lañjaṁ gahetvā sīlavante aññamaññaṁ kalahaṁ kāretvā attano raṭṭhassa assāmino hutvā mahāvināsaṁ pāpuṇiṁsū” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte {2.171} bharuraṭṭhe bharurājā nāma rajjaṁ kāresi. Tadā bodhisatto pañcābhiñño aṭṭhasamāpattilābhī gaṇasatthā tāpaso hutvā himavantapadese ciraṁ vasitvā loṇambilasevanatthāya pañcasatatāpasaparivuto himavantā otaritvā anupubbena bharunagaraṁ patvā tattha piṇḍāya caritvā nagarā nikkhamitvā uttaradvāre sākhāviṭapasampannassa vaṭarukkhassa mūle nisīditvā bhattakiccaṁ katvā tattheva rukkhamūle vāsaṁ kappesi. Evaṁ tasmiṁ isigaṇe tattha vasante aḍḍhamāsaccayena añño gaṇasatthā pañcasataparivāro āgantvā nagare bhikkhāya caritvā nagarā nikkhamitvā dakkhiṇadvāre tādisasseva vaṭarukkhassa mūle nisīditvā bhattakiccaṁ katvā tattha rukkhamūle vāsaṁ kappesi. Iti te dve pi isigaṇā tattha yathābhirantaṁ viharitvā himavantam-eva agamaṁsu.

Tesaṁ gatakāle dakkhiṇadvāre vaṭarukkho sukkho. Punavāre tesu āgacchantesu dakkhiṇadvāre vaṭarukkhavāsino paṭhamataraṁ āgantvā attano vaṭarukkhassa sukkhabhāvaṁ ñatvā bhikkhāya caritvā nagarā nikkhamitvā uttaradvāre vaṭarukkhamūlaṁ gantvā bhattakiccaṁ katvā tattha vāsaṁ kappesuṁ. Itare pana isayo pacchā āgantvā nagare bhikkhāya caritvā attano rukkhamūlam-eva gantvā bhattakiccaṁ katvā vāsaṁ kappesuṁ. Te: “Na so tumhākaṁ rukkho, amhākaṁ rukkho” ti rukkhaṁ nissāya aññamaññaṁ kalahaṁ kariṁsu, kalaho mahā ahosi. Eke: “Amhākaṁ paṭhamaṁ vasitaṭṭhānaṁ tumhe na labhissathā” ti vadanti. Eke: “Mayaṁ imasmiṁ vāre paṭhamataraṁ idhāgatā, tumhe na labhissathā” ti vadanti. Iti te: “Mayaṁ sāmino, mayaṁ sāmino” ti kalahaṁ karontā rukkhamūlassatthāya rājakulaṁ agamaṁsu. Rājā paṭhamaṁ vutthaisigaṇaññeva sāmikaṁ akāsi {2.172}. Itare: “Na dāni mayaṁ imehi parājitāti attānaṁ vadāpessāmā” ti dibbacakkhunā oloketvā ekaṁ cakkavattiparibhogaṁ rathapañjaraṁ disvā āharitvā rañño lañjaṁ datvā: “Mahārāja, amhe pi sāmike karohī” ti āhaṁsu.

Rājā lañjaṁ gahetvā: “Dve pi gaṇā vasantū” ti dve pi sāmike akāsi. Itare isayo tassa rathapañjarassa rathacakkāni nīharitvā lañjaṁ datvā: “Mahārāja, amhe yeva sāmike karohī” ti āhaṁsu. Rājā tathā akāsi. Isigaṇā: “Amhehi vatthukāme ca kilesakāme ca pahāya pabbajitehi rukkhamūlassa kāraṇā kalahaṁ karontehi lañjaṁ dadantehi ayuttaṁ katan”-ti vippaṭisārino hutvā vegena palāyitvā himavantam-eva agamaṁsu. Sakalabharuraṭṭhavāsino devatā ekato hutvā: “Sīlavante kalahaṁ karontena raññā ayuttaṁ katan”-ti bharurañño kujjhitvā tiyojanasatikaṁ bharuraṭṭhaṁ samuddaṁ ubbattetvā araṭṭhamakaṁsu. Iti ekaṁ bharurājānaṁ nissāya sakalaraṭṭhavāsino pi vināsaṁ pattāti.

Satthā imaṁ atītaṁ āharitvā abhisambuddho hutvā imā gāthā avoca:

1. Isīnamantaraṁ katvā, bharurājāti me sutaṁ,
Ucchinno saha raṭṭhehi, sa rājā vibhavaṅgato.

2. Tasmā hi chandāgamanaṁ, nappasaṁsanti paṇḍitā,
Aduṭṭhacitto bhāseyya, giraṁ saccupasaṁhitan-ti.

Tattha antaraṁ katvā ti chandāgativasena vivaraṁ katvā. Bharurājā ti bharuraṭṭhe rājā. Iti me sutan-ti iti mayā pubbe etaṁ sutaṁ. Tasmā hi chandāgamanan-ti yasmā hi chandāgamanaṁ gantvā bharurājā saha raṭṭhena ucchinno, tasmā chandāgamanaṁ paṇḍitā nappasaṁsanti. Aduṭṭhacitto ti kilesehi adūsitacitto hutvā. Bhāseyya giraṁ saccupasaṁhitan-ti sabhāvanissitaṁ {2.173} atthanissitaṁ kāraṇanissitam-eva giraṁ bhāseyya. Ye hi tattha bharurañño lañjaṁ gaṇhantassa ayuttaṁ etanti paṭikkosantā saccupasaṁhitaṁ giraṁ bhāsiṁsu, tesaṁ ṭhitaṭṭhānaṁ nāḷikeradīpe ajjā pi dīpakasahassaṁ paññāyatīti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā: “Mahārāja, chandavasikena nāma na bhavitabbaṁ, dve pabbajitagaṇe kalahaṁ kāretuṁ na vaṭṭatī” ti vatvā jātakaṁ samodhānesi: “ahaṁ tena samayena jeṭṭhakaisi ahosin”-ti, rājā tathāgatassa bhattakiccaṁ katvā gatakāle manusse pesetvā titthiyārāmaṁ viddhaṁsāpesi, titthiyā appatiṭṭhā ahesuṁ.

Bharujātakavaṇṇanā tatiyā