Ja 217: Seggujātakavaṇṇanā

Sabbo loko ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ paṇṇikaupāsakaṁ ārabbha kathesi. Vatthu ekakanipāte vitthāritam-eva. [It refers to Ja 102, Paṇṇikajātakaṁ. I include the relevant section here.]

So kira sāvatthivāsī upāsako nānappakārāni mūlapaṇṇādīni ceva lābukumbhaṇḍādīni ca vikkiṇitvā jīvikaṁ kappeti. Tassekā dhītā abhirūpā pāsādikā ācārasīlasampannā hirottappasamannāgatā kevalaṁ niccappahasitamukhā. Tassā samānakulesu vāreyyatthāya āgatesu so cintesi: “Imissā vāreyyaṁ vattati, ayañca niccappahasitamukhā. Kumārikādhamme pana asati kumārikāya parakulaṁ gatāya mātāpitūnaṁ garahā hoti, ‘atthi nu kho imissā kumārikādhammo, natthī’ ti vīmaṁsissāmi nan”-ti. So ekadivasaṁ dhītaraṁ pacchiṁ gāhāpetvā paṇṇatthāya araññaṁ gantvā vīmaṁsanavasena kilesasannissito viya hutvā rahassakathaṁ kathetvā taṁ hatthe gaṇhi. Sā gahitamattāva rodantī kandantī: “Ayuttametaṁ, tāta, udakato aggipātubhāvasadisaṁ, mā evarūpaṁ karothā” ti āha. “Amma, mayā vīmaṁsanatthāya tvaṁ hatthe gahitā, na ca kilesavasena. Vadehi, atthi dāni te kumārikādhammo” ti. “Āma, tāta, atthi. Mayā hi lobhavasena na koci puriso olokitapubbo” ti. So dhītaraṁ assāsetvā gharaṁ netvā maṅgalaṁ katvā parakulaṁ pesetvā: “Satthāraṁ vandissāmī” ti gandhamālādihattho jetavanaṁ gantvā satthāraṁ vanditvā pūjetvā ekamantaṁ nisīdi.

Idhā pi satthā taṁ: “Kiṁ, upāsaka, cirassaṁ āgatosī” ti pucchi. Paṇṇikaupāsako: “Dhītā me, bhante, niccaṁ pahaṁsitamukhī, tamahaṁ vīmaṁsitvā ekassa kuladārakassa adāsiṁ, tattha itikattabbatāya tumhākaṁ dassanāya āgantuṁ okāsaṁ na labhin”-ti āha. Atha naṁ satthā: “Na kho, upāsaka, idānevesā sīlavatī, pubbe pi sīlavatī, tvañca na idānevetaṁ vīmaṁsasi, pubbe pi vīmaṁsiyevā” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto rukkhadevatā ahosi. Tadā ayam-eva paṇṇikaupāsako: “Dhītaraṁ vīmaṁsissāmī” ti araññaṁ netvā kilesavasena icchanto {2.180} viya hatthe gaṇhi. Atha naṁ paridevamānaṁ paṭhamagāthāya ajjhabhāsi:

1. Sabbo loko attamano ahosi, akovidā gāmadhammassa seggu,
Komāri ko nāma tavajja dhammo, yaṁ tvaṁ gahitā pavane parodasī ti.

Tattha sabbo loko attamano ahosīti, amma, sakalo pi sattaloko etissā kāmasevanāya attamano jāto. Akovidā gāmadhammassa seggū ti seggū ti tassā nāmaṁ. Tena tvaṁ pana, amma, seggu akovidā gāmadhammassa, imasmiṁ gāmadhamme vasaladhamme akusalāsīti vuttaṁ hoti. Komāri ko nāma tavajja dhammo ti, amma, kumāri ko nāmesa tava ajja sabhāvo. Yaṁ tvaṁ gahitā pavane parodasī ti tvaṁ mayā imasmiṁ pavane santhavavasena hatthe gahitā parodasi na sampaṭicchasi, ko esa tava sabhāvo, kiṁ kumārikā yeva tvanti pucchati.

Taṁ sutvā kumārikā: “Āma, tāta, kumārikāyevāhaṁ, nāhaṁ methunadhammaṁ nāma jānāmī” ti vatvā paridevamānā dutiyaṁ gāthamāha.

2. Yo dukkhaphuṭṭhāya bhaveyya tāṇaṁ, so me pitā dubbhi vane karoti,
Sā kassa kandāmi vanassa majjhe, yo tāyitā so sahasaṁ karotī ti.

Sā heṭṭhā kathitā yeva. Iti so paṇṇiko tadā dhītaraṁ vīmaṁsitvā gehaṁ netvā kuladārakassa datvā yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne paṇṇikaupāsako sotāpattiphale patiṭṭhahi. “Tadā dhītā dhītā yeva, pitā pitā yeva ahosi, tassa kāraṇassa paccakkhakārikā rukkhadevatā pana aham-eva ahosin”-ti.

Seggujātakavaṇṇanā sattamā