Ja 219: Garahitajātakavaṇṇanā

Hiraññaṁ me suvaṇṇaṁ me ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ anabhiratiyā ukkaṇṭhitabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Etassa hi paccekaṁ gahitaṁ ārammaṇaṁ nāma natthi, anabhirativāsaṁ vasantaṁ pana taṁ satthu santikaṁ ānesuṁ. So satthārā: “Saccaṁ kira tvaṁ, bhikkhu, ukkaṇṭhitosī” ti puṭṭho: “Saccan”-ti vatvā: “Kiṁkāraṇā” ti vutte: “Kilesavasenā” ti āha. Atha naṁ satthā: “Ayaṁ, bhikkhu, kileso nāma pubbe tiracchānehi pi garahito, tvaṁ evarūpe sāsane pabbajito kasmā tiracchānehi pi garahitakilesavasena ukkaṇṭhito” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto himavantapadese vānarayoniyaṁ nibbatti. Tamenaṁ eko vanacarako gahetvā ānetvā rañño adāsi. So ciraṁ rājagehe vasamāno vattasampanno ahosi, manussaloke vattamānaṁ kiriyaṁ yebhuyyena aññāsi. Rājā tassa vatte pasīditvā vanacarakaṁ pakkosāpetvā: “Imaṁ vānaraṁ gahitaṭṭhāne yeva vissajjehī” ti āṇāpesi, so tathā akāsi. Vānaragaṇo bodhisattassa āgatabhāvaṁ ñatvā tassa dassanatthāya mahante pāsāṇapiṭṭhe sannipatitvā bodhisattena saddhiṁ sammodanīyaṁ kathaṁ katvā: “Samma, kahaṁ ettakaṁ kālaṁ vutthosī” ti āha. “Bārāṇasiyaṁ rājanivesane” ti. “Atha kathaṁ muttosī” ti? “Rājā maṁ keḷimakkaṭaṁ katvā mama vatte pasanno maṁ vissajjesī” ti.

Atha naṁ te vānarā: “Manussaloke vattamānakiriyaṁ nāma tumhe jānissatha {2.185}, amhākam-pi tāva kathetha, sotukāmamhā” ti āhaṁsu. “Mā maṁ manussānaṁ kiriyaṁ pucchathā” ti. “Kathetha sotukāmamhā” ti. Bodhisatto pi: “Manussā nāma khattiyā pi brāhmaṇā pi ‘mayhaṁ mayhan’-ti vadanti, hutvā abhāvaṭṭhena aniccataṁ na jānanti, suṇātha dāni tesaṁ andhabālānaṁ kāraṇan”-ti vatvā imā gāthā avoca:

1. Hiraññaṁ me suvaṇṇaṁ me, esā rattiṁ divā kathā,
Dummedhānaṁ manussānaṁ, ariyadhammaṁ apassataṁ.

2. Dve dve gahapatayo gehe, eko tattha amassuko,
Lambatthano veṇikato, atho aṅkitakaṇṇako,
Kīto dhanena bahunā, so taṁ vitudate janan-ti.

Tattha hiraññaṁ me suvaṇṇaṁ me ti desanāsīsamattametaṁ, iminā pana padadvayena dasavidham-pi ratanaṁ sabbaṁ, pubbaṇṇāparaṇṇaṁ khettavatthuṁ dvipadacatuppadañca sabbaṁ dassento: “Idaṁ me idaṁ me” ti āha. Esā rattiṁ divā kathā ti esā manussānaṁ rattiñca divā ca niccakālaṁ kathā. Aññaṁ pana te: “Pañcakkhandhā aniccā” ti vā: “Hutvā na bhavantī” ti vā na jānanti, evam-eva paridevantā vicaranti. Dummedhānan-ti appapaññānaṁ. Ariyadhammaṁ apassatan-ti ariyānaṁ buddhādīnaṁ dhammaṁ, ariyaṁ vā niddosaṁ navavidhaṁ lokuttaradhammaṁ apassantānaṁ esāva kathā. Aññā pana: “Aniccaṁ vā dukkhaṁ vā” ti tesaṁ kathā nāma natthi.

Gahapatayo ti gehe adhipatibhūtā. Eko tatthā ti tesu dvīsu gharasāmikesu: “Eko” ti mātugāmaṁ sandhāya vadati. Tattha veṇikato ti kataveṇī, nānappakārena saṇṭhāpitakesakalāpoti attho. Atho aṅkitakaṇṇako ti atha sveva viddhakaṇṇo chiddakaṇṇoti lambakaṇṇataṁ sandhāyāha. Kīto dhanena bahunā ti so panesa amassuko lambatthano veṇikato aṅkitakaṇṇo mātāpitūnaṁ bahuṁ dhanaṁ datvā kīto, maṇḍetvā pasādhetvā yānaṁ āropetvā mahantena parivārena gharaṁ ānīto. So taṁ vitudate janan-ti so gahapati āgatakālato paṭṭhāya {2.186} tasmiṁ gehe dāsakammakarādibhedaṁ janaṁ: “Are duṭṭhadāsa duṭṭhadāsi, imaṁ na karosī” ti mukhasattīhi vitudati, sāmiko viya hutvā mahājanaṁ vicāreti. Evaṁ tāva: “Manussaloke ativiya ayuttan”-ti manussalokaṁ garahi.

Taṁ sutvā sabbe vānarā: “Mā kathetha, mā kathetha, asotabbayuttakaṁ assumhā” ti ubhohi hatthehi kaṇṇe daḷhaṁ pidahiṁsu. “Imasmiṁ ṭhāne amhehi idaṁ ayuttaṁ sutan”-ti taṁ ṭhānam-pi garahitvā aññattha agamaṁsu. So piṭṭhipāsāṇo garahitapiṭṭhipāsāṇo yeva kira nāma jāto.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne so bhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. “Tadā vānaragaṇo buddhaparisā ahosi, vānarindo pana aham-eva ahosin”-ti.

Garahitajātakavaṇṇanā navamā