Ja 228: Kāmanītajātakavaṇṇanā

Tayo girin-ti idaṁ satthā jetavane viharanto kāmanītabrāhmaṇaṁ nāma ārabbha kathesi. Vatthu paccuppannañca atītañca dvādasakanipāte kāmajātake (Ja. 467) āvi bhavissati.

Eko kira sāvatthivāsī brāhmaṇo aciravatītīre khettakaraṇatthāya araññaṁ koṭesi. Satthā tassa upanissayaṁ disvā sāvatthiṁ piṇḍāya pavisanto maggā okkamma tena saddhiṁ paṭisanthāraṁ katvā: “Kiṁ karosi brāhmaṇā” ti vatvā: “Khettaṭṭhānaṁ koṭāpemi bho, gotamā” ti vutte: “Sādhu, brāhmaṇa, kammaṁ karohī” ti vatvā agamāsi. Eteneva upāyena chinnarukkhe hāretvā khettassa sodhanakāle kasanakāle kedārabandhanakāle vapanakāleti punappunaṁ gantvā tena saddhiṁ paṭisanthāramakāsi. Vapanadivase pana so brāhmaṇo: “Ajja, bho gotama, mayhaṁ vappamaṅgalaṁ, ahaṁ imasmiṁ sasse nipphanne buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa mahādānaṁ dassāmī” ti āha. Satthā tuṇhībhāvena adhivāsetvā pakkāmi. Punekadivasaṁ brāhmaṇo sassaṁ olokento aṭṭhāsi. Satthā pi tattha gantvā: “Kiṁ karosi brāhmaṇā” ti pucchitvā: “Sassaṁ olokemi bho gotamā” ti vutte: “Sādhu brāhmaṇā” ti vatvā pakkāmi. Tadā brāhmaṇo cintesi: “Samaṇo gotamo abhiṇhaṁ āgacchati, nissaṁsayaṁ bhattena atthiko, dassāmahaṁ tassa bhattan”-ti. Tassevaṁ cintetvā gehaṁ gatadivase satthā pi tattha agamāsi. Atha brāhmaṇassa ativiya vissāso ahosi. Aparabhāge pariṇate sasse: “Sve khettaṁ lāyissāmī” ti sanniṭṭhānaṁ katvā nipanne brāhmaṇe aciravatiyā upari sabbarattiṁ karakavassaṁ vassi. Mahogho āgantvā ekanāḷimattam-pi anavasesaṁ katvā sabbaṁ sassaṁ samuddaṁ pavesesi. Brāhmaṇo oghamhi patite sassavināsaṁ oloketvā sakabhāvena saṇṭhātuṁ nāhosi, balavasokābhibhūto hatthena uraṁ paharitvā paridevamāno rodanto nipajji.

Satthā paccūsasamaye sokābhibhūtaṁ brāhmaṇaṁ disvā: “Brāhmaṇassāvassayo bhavissāmī” ti punadivase sāvatthiyaṁ piṇḍāya caritvā piṇḍapātapaṭikkanto bhikkhū vihāraṁ pesetvā pacchāsamaṇena saddhiṁ tassa gehadvāraṁ agamāsi. Brāhmaṇo satthu āgatabhāvaṁ {4.168} sutvā: “Paṭisanthāratthāya me sahāyo āgato bhavissatī” ti paṭiladdhassāso āsanaṁ paññapesi. Satthā pavisitvā paññattāsane nisīditvā: “Brāhmaṇa, kasmā tvaṁ dummanosi, kiṁ te aphāsukan”-ti pucchi. Bho gotama, aciravatītīre mayā rukkhacchedanato paṭṭhāya kataṁ kammaṁ tumhe jānātha, ahaṁ: “Imasmiṁ sasse nipphanne tumhākaṁ dānaṁ dassāmī” ti vicarāmi, idāni me sabbaṁ taṁ sassaṁ mahogho samuddam-eva pavesesi, kiñci avasiṭṭhaṁ natthi, sakaṭasatamattaṁ dhaññaṁ vinaṭṭhaṁ, tena me mahāsoko uppannoti. “Kiṁ pana, brāhmaṇa, socantassa naṭṭhaṁ punāgacchatī” ti. “No hetaṁ bho gotamā” ti. “Evaṁ sante kasmā socasi, imesaṁ sattānaṁ dhanadhaññaṁ nāma uppajjanakāle uppajjati, nassanakāle nassati, kiñci saṅkhāragataṁ anassanadhammaṁ nāma natthi, mā cintayī” ti. Iti naṁ satthā samassāsetvā tassa sappāyadhammaṁ desento kāmasuttaṁ (Snp. 4.1) kathesi. Suttapariyosāne socanto brāhmaṇo sotāpattiphale patiṭṭhahi. Satthā taṁ nissokaṁ katvā uṭṭhāyāsanā vihāraṁ agamāsi. “Satthā asukaṁ nāma brāhmaṇaṁ sokasallasamappitaṁ nissokaṁ katvā sotāpattiphale patiṭṭhāpesī” ti sakalanagaraṁ aññāsi. Bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, dasabalo brāhmaṇena saddhiṁ mittaṁ katvā vissāsiko hutvā upāyeneva tassa sokasallasamappitassa dhammaṁ desetvā taṁ nissokaṁ katvā sotāpattiphale patiṭṭhāpesī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbepāhaṁ etaṁ nissokamakāsin”-ti vatvā atītaṁ āhari.

Tesu pana dvīsu rājaputtesu jeṭṭhako āgantvā bārāṇasiyaṁ rājā ahosi, kaniṭṭho uparājā. Tesu rājā vatthukāmakilesakāmesu atitto dhanalolo ahosi. Tadā bodhisatto sakko devarājā hutvā jambudīpaṁ olokento tassa rañño dvīsu pi kāmesu atittabhāvaṁ ñatvā: “Imaṁ rājānaṁ niggaṇhitvā lajjāpessāmī” ti brāhmaṇamāṇavavaṇṇena āgantvā rājānaṁ passi, raññā ca: “Kenatthena āgatosi māṇavā” ti vutte: “Ahaṁ, mahārāja, tīṇi nagarāni passāmi khemāni subhikkhāni pahūtahatthiassarathapattīni hiraññasuvaṇṇālaṅkārabharitāni, sakkā ca pana tāni appakeneva balena gaṇhituṁ, ahaṁ te tāni gahetvā dātuṁ āgato” ti āha. “Kadā gacchāma, māṇavā” ti vutte: “Sve mahārājā” ti. “Tena hi gaccha, pāto va āgaccheyyāsī” ti. “Sādhu, mahārāja, vegena balaṁ sajjehī” ti vatvā sakko sakaṭṭhānam-eva {2.213} gato.

Rājā punadivase bheriṁ carāpetvā balasajjaṁ kāretvā amacce pakkosāpetvā hiyyo eko brāhmaṇamāṇavo: “Uttarapañcāle indapatte kekaketi imesu tīsu nagaresu rajjaṁ gahetvā dassāmī” ti āha, taṁ māṇavaṁ ādāya tīsu nagaresu rajjaṁ gaṇhissāma, vegena naṁ pakkosathāti. “Katthassa, deva, nivāso dāpito” ti? “Na me tassa nivāsagehaṁ dāpitan”-ti. “Nivāsaparibbayo pana dinno” ti? “So pi na dinno” ti. Atha: “Kahaṁ naṁ passissāmā” ti? “Nagaravīthīsu olokethā” ti. Te olokentā adisvā: “Na passāma, mahārājā” ti āhaṁsu. Rañño māṇavaṁ apassantassa: “Evaṁ mahantā nāma issariyā parihīnomhī” ti mahāsoko udapādi, hadayavatthu uṇhaṁ ahosi, vatthulohitaṁ kup pi, lohitapakkhandikā udapādi, vejjā tikicchituṁ nāsakkhiṁsu.

Tato tīhacatūhaccayena sakko āvajjamāno tassa taṁ ābādhaṁ ñatvā: “Tikicchissāmi nan”-ti brāhmaṇavaṇṇena āgantvā dvāre ṭhatvā: “Vejjabrāhmaṇo tumhākaṁ tikicchanatthāya āgato” ti ārocāpesi. Rājā taṁ sutvā: “Mahantamahantā rājavejjā maṁ tikicchituṁ nāsakkhiṁsu, paribbayamassa dāpetvā uyyojethā” ti āha. Sakko taṁ sutvā: “Mayhaṁ neva nivāsaparibbayena attho, vejjalābham-pi na gaṇhissāmi, tikicchissāmi naṁ, puna rājā maṁ passatū” ti āha. Rājā taṁ sutvā: “Tena hi āgacchatū” ti āha. Sakko pavisitvā jayāpetvā ekamantaṁ aṭṭhāsi, rājā: “Tvaṁ maṁ tikicchasī” ti āha. “Āma, devā” ti. “Tena hi tikicchassū” ti. “Sādhu, mahārāja, byādhino me lakkhaṇaṁ kathetha, kena kāraṇena uppanno, kiṁ khāditaṁ vā pītaṁ vā nissāya, udāhu diṭṭhaṁ vā sutaṁ vā” ti? “Tāta, mayhaṁ byādhi sutaṁ nissāya uppanno” ti. “Kiṁ te sutan”-ti. “Tāta eko māṇavo {2.214} āgantvā mayhaṁ ‘tīsu nagaresu rajjaṁ gaṇhitvā dassāmī’ ti āha, ahaṁ tassa nivāsaṭṭhānaṁ vā nivāsaparibbayaṁ vā na dāpesiṁ, so mayhaṁ kujjhitvā aññassa rañño santikaṁ gato bhavissati. Atha me ‘evaṁ mahantā nāma issariyā parihīnomhī’ ti cintentassa ayaṁ byādhi uppanno. Sace sakkosi tvaṁ me kāmacittaṁ nissāya uppannaṁ byādhiṁ tikicchituṁ, tikicchāhī” ti etamatthaṁ pakāsento paṭhamaṁ gāthamāha.

1. Tayo giriṁ antaraṁ kāmayāmi, pañcālā kuruyo kekake ca,
Tatuttariṁ brāhmaṇa kāmayāmi, tikiccha maṁ brāhmaṇa kāmanītan-ti.

Tattha tayo girin-ti tayo girī, ayam-eva vā pāṭho. Yathā: “Sudassanassa girino, dvārañhetaṁ pakāsatī” ti ettha sudassanaṁ devanagaraṁ yujjhitvā duggaṇhatāya duccalanatāya: “Sudassanagirī” ti vuttaṁ, evamidhā pi tīṇi nagarāni: “Tayo girin”-ti adhippetāni. Tasmā ayamettha attho: tīṇi ca nagarāni tesañca antaraṁ tividham-pi raṭṭhaṁ kāmayāmi. “Pañcālā kuruyo kekake cā” ti imāni tesaṁ raṭṭhānaṁ nāmāni. Tesu pañcālā ti uttarapañcālā, tattha kapilaṁ nāma nagaraṁ. Kuruyo ti kururaṭṭhaṁ, tattha indapattaṁ nāma nagaraṁ. Kekake cā ti paccatte upayogavacanaṁ, tena kekakaraṭṭhaṁ dasseti. Tattha kekakarājadhānī yeva nagaraṁ. Tatuttarin-ti taṁ ahaṁ ito paṭiladdhā bārāṇasirajjā tatuttariṁ tividhaṁ rajjaṁ kāmayāmi. Tikiccha maṁ, brāhmaṇa, kāmanītan-ti imehi vatthukāmehi ca kilesakāmehi ca nītaṁ hataṁ pahataṁ sace sakkosi, tikiccha maṁ brāhmaṇāti.

Atha naṁ sakko: “Mahārāja, tvaṁ mūlosadhādīhi atekiccho. Ñāṇosadheneva tikicchitabbo” ti vatvā dutiyaṁ gāthamāha.

2. Kaṇhāhidaṭṭhassa {2.215} karonti heke, amanussapaviṭṭhassa karonti paṇḍitā,
Na kāmanītassa karoti koci, okkantasukkassa hi kā tikicchā ti.

Tattha kaṇhāhidaṭṭhassa karonti heke ti ekacce hi tikicchakā ghoravisena kāḷasappena daṭṭhassa mantehi ceva osadhehi ca tikicchaṁ karonti. Amanussapaviṭṭhassa karonti paṇḍitā ti apare paṇḍitā bhūtavejjā bhūtayakkhādīhi amanussehi paviṭṭhassa abhibhūtassa gahitassa balikammaparittakaraṇaosadhaparibhāvitādīhi tikicchaṁ karonti. Na kāmanītassa karoti kocī ti kāmehi pana nītassa kāmavasikassa puggalassa aññatra paṇḍitehi añño koci tikicchaṁ na karoti, karonto pi kātuṁ samattho nāma natthi. Kiṁkāraṇā? Okkantasukkassa hi kā tikicchāti, okkantasukkassa avakkantassa kusaladhammamariyādaṁ atikkantassa akusaladhamme patiṭṭhitassa puggalassa mantosadhādīhi kā nāma tikicchā, na sakkā osadhehi tikicchitunti.

Itissa mahāsatto imaṁ kāraṇaṁ dassetvā uttari evamāha: “mahārāja, sace tvaṁ tāni tīṇi rajjāni lacchasi, api nu kho imesu catūsu nagaresu rajjaṁ karonto ekappahāreneva cattāri sāṭakayugāni paridaheyyāsi, catūsu vā suvaṇṇapātīsu bhuñjeyyāsi, catūsu vā sayanesu sayeyyāsi, mahārāja, taṇhāvasikena nāma bhavituṁ na vaṭṭati, taṇhā hi nāmesā vipattimūlā. Sā vaḍḍhamānā yo taṁ vaḍḍheti, taṁ puggalaṁ aṭṭhasu mahānirayesu soḷasasu ussadanirayesu nānappakārabhedesu ca avasesesu apāyesu khipatī” ti. Evaṁ rājānaṁ nirayādibhayena tajjetvā mahāsatto dhammaṁ desesi. Rājāpissa dhammaṁ sutvā vigatasoko hutvā tāvadeva nibyādhitaṁ pāpuṇi {2.216}. Sakko pissa ovādaṁ datvā sīlesu patiṭṭhāpetvā devalokam-eva gato. So pi tato paṭṭhāya dānādīni puññāni katvā yathākammaṁ gato.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā kāmanītabrāhmaṇo ahosi, sakko pana aham-eva ahosin”-ti.

Kāmanītajātakavaṇṇanā aṭṭhamā