Ja 237: Sāketajātakavaṇṇanā

Ko nu kho bhagavā hetū ti idaṁ satthā sāketaṁ upanissāya viharanto sāketaṁ brāhmaṇaṁ ārabbha kathesi. Vatthu panettha atītam-pi paccuppannam-pi heṭṭhā ekakanipāte (Ja. 68) kathitam-eva.

Idaṁ satthā sāketaṁ nissāya añjanavane viharanto ekaṁ brāhmaṇaṁ ārabbha kathesi. Bhagavato kira bhikkhusaṅghaparivutassa sāketaṁ piṇḍāya pavisanakāle eko sāketanagaravāsī mahallakabrāhmaṇo nagarato bahi gacchanto antaradvāre dasabalaṁ disvā pādesu patitvā gopphakesu gāḷhaṁ gahetvā: “Tāta, nanu nāma puttehi jiṇṇakāle mātāpitaro paṭijaggitabbā, kasmā ettakaṁ {1.309} kālaṁ amhākaṁ attānaṁ na dassesi? Mayā tāva diṭṭhosi, mātaraṁ pana passituṁ ehī” ti satthāraṁ gahetvā attano gehaṁ agamāsi. Satthā tattha gantvā nisīdi paññatte āsane saddhiṁ bhikkhusaṅghena. Brāhmaṇī pi āgantvā satthu pādesu patitvā: “Tāta, ettakaṁ kālaṁ kahaṁ gatosi, nanu nāma mātāpitaro mahallakakāle upaṭṭhātabbā” ti paridevi. Puttadhītaro pi: “Etha, bhātaraṁ vandathā” ti vandāpesi. Ubho tuṭṭhamānasā mahādānaṁ adaṁsu. Satthā bhattakiccaṁ niṭṭhāpetvā tesaṁ dvinnam-pi janānaṁ jarāsuttaṁ (Snp. 810 ādayo) kathesi. Suttapariyosāne ubho pi anāgāmiphale patiṭṭhahiṁsu. Satthā uṭṭhāyāsanā añjanavanam-eva agamāsi.

Bhikkhū dhammasabhāyaṁ sannisinnā kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, brāhmaṇo ‘tathāgatassa pitā suddhodano, mātā mahāmāyā’ ti jānāti, jānanto va saddhiṁ brāhmaṇiyā tathāgataṁ ‘amhākaṁ putto’ ti vadati, satthā pi adhivāseti. Kiṁ nu kho kāraṇan”-ti? Satthā tesaṁ kathaṁ sutvā: “Bhikkhave, ubho pi te attano puttam-eva ‘putto’ ti vadantī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Bhikkhave, ayaṁ brāhmaṇo atīte nirantaraṁ pañca jātisatāni mayhaṁ pitā ahosi, pañca jātisatāni cūḷapitā, pañca jātisatāni mahāpitā. Esā pi brāhmaṇī nirantaram-eva pañca jātisatāni mātā ahosi, pañca jātisatāni cūḷamātā, pañca jātisatāni mahāmātā. Evāhaṁ diyaḍḍhajātisahassaṁ brāhmaṇassa hatthe saṁvaḍḍho, diyaḍḍhajātisahassaṁ brāhmaṇiyā hatthe saṁvaḍḍhoti.

Tathāgatassa {2.235} pana vihāraṁ gatakāle bhikkhū: “Sineho nāmesa, bhante, kathaṁ patiṭṭhātī” ti pucchantā paṭhamaṁ gāthamāhaṁsu:

1. Ko nu kho bhagavā hetu, ekacce idha puggale,
Atīva hadayaṁ nibbāti, cittañcā pi pasīdatī ti.

Tassattho: ko nu kho hetu, yena idhekacce puggale diṭṭhamatte yeva hadayaṁ ativiya nibbāti, suvāsitassa sītassa udakassa ghaṭasahassena parisittaṁ viya sītalaṁ hoti, ekacce na nibbāti. Ekacce diṭṭhamatte yeva cittaṁ pasīdati, mudu hoti, pemavasena allīyati, ekacce na allīyatīti.

Atha nesaṁ satthā pemakāraṇaṁ dassento dutiyaṁ gāthamāha.

2. Pubbeva sannivāsena, paccuppannahitena vā,
Evaṁ taṁ jāyate pemaṁ, uppalaṁva yathodake ti.

Tassattho: bhikkhave, pemaṁ nāmetaṁ dvīhi kāraṇehi jāyati, purimabhave mātā vā pitā vā putto vā dhītā vā bhātā vā bhaginī vā pati vā bhariyā vā sahāyo vā mitto vā hutvā yo yena saddhiṁ ekaṭṭhāne vutthapubbo, tassa iminā pubbeva sannivāsena bhavantare pi anubandhanto so sineho na vijahati. Imasmiṁ attabhāve katena paccuppannahitena vā evaṁ taṁ jāyate pemaṁ, imehi dvīhi kāraṇehi pemaṁ nāma jāyati. Yathā kiṁ? Uppalaṁva yathodake ti. Vā-kārassa rassattaṁ kataṁ. Samuccayatthe cesa vutto, tasmā uppalañca sesaṁ jalajapupphañca yathā udake jāyamānaṁ dve kāraṇāni nissāya jāyati udakañceva kalalañca, tathā etehi dvīhi kāraṇehi pemaṁ jāyatīti evamettha attho daṭṭhabbo.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā brāhmaṇo ca brāhmaṇī ca ime dve janā ahesuṁ, putto pana aham-eva ahosin”-ti.

Sāketajātakavaṇṇanā sattamā