Ja 242: Sunakhajātakavaṇṇanā

Bālo vatāyaṁ sunakho ti idaṁ satthā jetavane viharanto ambaṇakoṭṭhake āsanasālāya bhattabhuñjanasunakhaṁ ārabbha kathesi. Taṁ kira jātakālato paṭṭhāya pānīyahārakā gahetvā tattha posesuṁ. So aparabhāge tattha bhattaṁ bhuñjanto thūlasarīro ahosi. Athekadivasaṁ eko gāmavāsī puriso taṁ ṭhānaṁ patto sunakhaṁ disvā pānīyahārakānaṁ uttarisāṭakañca kahāpaṇañca datvā gaddūlena bandhitvā taṁ ādāya pakkāmi. So gahetvā nīyamāno na vassi, dinnaṁ dinnaṁ khādanto pacchato pacchato agamāsi. Atha so puriso: “Ayaṁ idāni maṁ piyāyatī” ti gaddūlaṁ mocesi, so vissaṭṭhamatto ekavegena āsanasālam-eva gato. Bhikkhū taṁ disvā tena gatakāraṇaṁ jānitvā sāyanhasamaye dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “āvuso, āsanasālāya sunakho bandhanamokkhakusalo vissaṭṭhamatto va puna āgato” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, so sunakho idāneva bandhanamokkhakusalo, pubbe pi kusaloyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kāsiraṭṭhe ekasmiṁ mahābhogakule nibbattitvā vayappatto gharāvāsaṁ aggahesi. Tadā bārāṇasiyaṁ ekassa manussassa sunakho ahosi, so piṇḍibhattaṁ labhanto thūlasarīro {2.247} jāto. Atheko gāmavāsī bārāṇasiṁ āgato taṁ sunakhaṁ disvā tassa manussassa uttarisāṭakañca kahāpaṇañca datvā sunakhaṁ gahetvā cammayottena bandhitvā yottakoṭiyaṁ gahetvā gacchanto aṭavimukhe ekaṁ sālaṁ pavisitvā sunakhaṁ bandhitvā phalake nipajjitvā niddaṁ okkami. Tasmiṁ kāle bodhisatto kenacideva karaṇīyena aṭaviṁ paṭipanno taṁ sunakhaṁ yottena bandhitvā ṭhapitaṁ disvā paṭhamaṁ gāthamāha.

1. Bālo vatāyaṁ sunakho, yo varattaṁ na khādati,
Bandhanā ca pamuñceyya, asito ca gharaṁ vaje ti.

Tattha pamuñceyyā ti pamoceyya, ayam-eva vā pāṭho. Asito ca gharaṁ vaje ti asito suhito hutvā attano vasanaṭṭhānaṁ gaccheyya.

Taṁ sutvā sunakho dutiyaṁ gāthamāha.

2. Aṭṭhitaṁ me manasmiṁ me, atho me hadaye kataṁ,
Kālañca paṭikaṅkhāmi, yāva passupatū jano ti.

Tattha aṭṭhitaṁ me manasmiṁ me ti yaṁ tumhe kathetha, taṁ mayā adhiṭṭhitam-eva, manasmiṁ yeva me etaṁ. Atho me hadaye katan-ti atha ca pana me tumhākaṁ vacanaṁ hadaye katam-eva. Kālañca paṭikaṅkhāmī ti kālaṁ paṭimānemi. Yāva passupatū jano ti yāvāyaṁ mahājano pasupatu niddaṁ okkamatu, tāvāhaṁ kālaṁ paṭimānemi. Itarathā hi: “Ayaṁ sunakho palāyatī” ti ravo uppajjeyya, tasmā rattibhāge sabbesaṁ suttakāle cammayottaṁ khāditvā palāyissāmīti.

So evaṁ vatvā mahājane niddaṁ okkante yottaṁ khāditvā suhito hutvā palāyitvā attano sāmikānaṁ gharam-eva gato.

Satthā {2.248} imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā sunakho va etarahi sunakho, paṇḍitapuriso pana aham-eva ahosin”-ti.

Sunakhajātakavaṇṇanā dutiyā