Ja 260: Dūtajātakavaṇṇanā

Yassatthā dūramāyantī ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ lolabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Vatthu navakanipāte cakkavākajātake (Ja. 434) āvi bhavissati.

Idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ lolabhikkhuṁ ārabbha kathesi. So kira lolo ahosi paccayaluddho, ācariyupajjhāyavattādīni chaḍḍetvā pāto va sāvatthiṁ pavisitvā visākhāya gehe anekakhādanīyaparivāraṁ yāguṁ pivitvā nānaggarasasālimaṁsodanaṁ bhuñjitvā pi tena atitto tato cūḷaanāthapiṇḍikassa mahāanāthapiṇḍikassa kosalaraññoti tesaṁ tesaṁ nivesanāni sandhāya vicari. Athekadivasaṁ tassa lolabhāvaṁ ārabbha dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte taṁ bhikkhuṁ pakkosāpetvā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu lolo” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte.

Satthā pana taṁ bhikkhuṁ āmantetvā {2.319} “na kho, bhikkhu, idāneva, pubbe pi tvaṁ lolo, lolyakāraṇeneva pana asinā sīsacchedanaṁ labhī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto tassa putto hutvā vayappatto takkasilāyaṁ sabbasippāni uggaṇhitvā pitu accayena rajje patiṭṭhāya bhojanasuddhiko ahosi, tenassa bhojanasuddhikarājātveva nāmaṁ jātaṁ. So kira tathārūpena vidhānena bhattaṁ bhuñjati, yathāssa ekissā bhattapātiyā satasahassaṁ vayaṁ gacchati. Bhuñjanto pana antogehe na bhuñjati, attano bhojanavidhānaṁ olokentaṁ mahājanaṁ puññaṁ kāretukāmatāya rājadvāre ratanamaṇḍapaṁ kāretvā bhojanavelāya taṁ alaṅkarāpetvā kañcanamaye samussitasetacchatte rājapallaṅke nisīditvā khattiyakaññāhi parivuto satasahassagghanikāya suvaṇṇapātiyā sabbarasabhojanaṁ bhuñjati. Atheko lolapuriso tassa bhojanavidhānaṁ oloketvā taṁ bhojanaṁ bhuñjitukāmo hutvā pipāsaṁ sandhāretuṁ asakkonto: “Attheko upāyo” ti gāḷhaṁ nivāsetvā hatthe ukkhipitvā: “Bho, ahaṁ dūto, dūto” ti uccāsaddaṁ karonto rājānaṁ upasaṅkami. Tena ca samayena tasmiṁ janapade: “Dūtomhī” ti vadantaṁ na vārenti, tasmā mahājano dvidhā bhijjitvā okāsaṁ adāsi. So vegena gantvā rañño pātiyā ekaṁ bhattapiṇḍaṁ gahetvā mukhe pakkhi pi, athassa: “Sīsaṁ chindissāmī” ti asigāho asiṁ abbāhesi, rājā: “Mā paharī” ti nivāresi, “mā bhāyi, bhuñjassū” ti hatthaṁ dhovitvā nisīdi. Bhojanapariyosāne {2.320} cassa attano pivanapānīyañceva tambūlañca dāpetvā: “Bho purisa, tvaṁ ‘dūtomhī’ ti vadasi, kassa dūtosī” ti pucchi. “Mahārāja ahaṁ taṇhādūto, udaradūto, taṇhā maṁ āṇāpetvā ‘tvaṁ gacchāhī’ ti dūtaṁ katvā pesesī” ti vatvā purimā dve gāthā avoca:

1. Yassatthā dūramāyanti, amittama pi yācituṁ,
Tassūdarassahaṁ dūto, mā me kujjha rathesabha.

2. Yassa divā ca ratto ca, vasamāyanti māṇavā,
Tassūdarassahaṁ dūto, mā me kujjha rathesabhā ti.

Tattha yassatthā dūramāyantī ti yassa atthāya ime sattā taṇhāvasikā hutvā dūram-pi gacchanti. Rathesabhā ti rathayodhajeṭṭhaka.

Rājā tassa vacanaṁ sutvā: “Saccametaṁ, ime sattā udaradūtā taṇhāvasena vicaranti, taṇhāva ime satte vicāreti, yāva manāpaṁ vata iminā kathitan”-ti tassa purisassa tussitvā tatiyaṁ gāthamāha.

3. Dadāmi te brāhmaṇa rohiṇīnaṁ, gavaṁ sahassaṁ saha puṅgavena,
Dūto hi dūtassa kathaṁ na dajjaṁ, mayam-pi tasseva bhavāma dūtā ti.

Tattha brāhmaṇā ti ālapanamattametaṁ. Rohiṇīnan-ti rattavaṇṇānaṁ. Saha puṅgavenā ti yūthapariṇāyakena upaddavarakkhakena usabhena saddhiṁ. Mayampī ti ahañca avasesā ca sabbe sattā tasseva udarassa dūtā bhavāma, tasmā ahaṁ udaradūto samāno udaradūtassa tuyhaṁ kasmā na dajjanti. Evañca pana vatvā: “Iminā vata purisena assutapubbaṁ kāraṇaṁ kathitan”-ti tuṭṭhacitto tassa mahantaṁ yasaṁ adāsi.

Satthā {2.321} imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne so lolabhikkhu sakadāgāmiphale patiṭṭhahi, aññe pi bahū sotāpannādayo ahesuṁ. “Tadā lolapuriso etarahi lolabhikkhu ahosi, bhojanasuddhikarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Dūtajātakavaṇṇanā dasamā

Saṅkappavaggo paṭhamo

Tassuddānaṁ:

Saṅkappa tilamuṭṭhi ca, maṇi ca sindhavāsukaṁ,
Jarūdapānaṁ gāmaṇi, mandhātā tirīṭadūtanti.