Ja 276: Kurudhammajātakavaṇṇanā

Tava saddhañca sīlañcā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ haṁsaghātakabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Sāvatthivāsino {2.366} dve sahāyakā bhikkhū pabbajitvā laddhūpasampadā yebhuyyena ekato vicaranti. Te ekadivasaṁ aciravatiṁ gantvā nhatvā vālukapuline ātapaṁ tappamānā sāraṇīyakathaṁ kathentā aṭṭhaṁsu, tasmiṁ khaṇe dve haṁsā ākāsena gacchanti. Atheko daharabhikkhu sakkharaṁ gahetvā: “Ekassa haṁsapotakassa akkhiṁ paharissāmī” ti āha, itaro: “Na sakkhissasī” ti āha. “Tiṭṭhatu imasmiṁ passe akkhi, parapasse akkhiṁ paharissāmī” ti. “Idam-pi na sakkhissasiyevā” ti. “Tena hi upadhārehī” ti tiyaṁsaṁ sakkharaṁ gahetvā haṁsassa pacchābhāge khi pi. Haṁso sakkharasaddaṁ sutvā nivattitvā olokesi, atha naṁ itaro vaṭṭasakkharaṁ gahetvā parapasse akkhimhi paharitvā orimakkhinā nikkhamāpesi. Haṁso viravanto parivattitvā tesaṁ pādamūle yeva pati. Tattha tattha ṭhitā bhikkhū disvā āgantvā: “Āvuso, evarūpe niyyānikasāsane pabbajitvā ananucchavikaṁ vo kataṁ pāṇātipātaṁ karontehī” ti vatvā te ādāya tathāgatassa dassesuṁ. Satthā: “Saccaṁ, kira tayā bhikkhu pāṇātipāto kato” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte: “Bhikkhu, kasmā evarūpe niyyānikasāsane pabbajitvā evamakāsi, porāṇakapaṇḍitā anuppanne buddhe agāramajjhe saṁkiliṭṭhavāsaṁ vasamānā appamattakesu pi ṭhānesu kukkuccaṁ kariṁsu, tvaṁ pana evarūpe niyyānikasāsane pabbajitvā kukkuccamattam-pi na akāsi, nanu nāma bhikkhunā kāyavācācittehi saññatena bhavitabban”-ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte kururaṭṭhe indapatthanagare dhanañcaye korabye rajjaṁ kārente bodhisatto tassa aggamahesiyā kucchimhi paṭisandhiṁ gahetvā anupubbena viññutaṁ patto takkasilāyaṁ sabbasippāni uggaṇhitvā pitarā oparajje patiṭṭhāpito aparabhāge {2.367} pitu accayena rajjaṁ patvā dasa rājadhamme akopento kurudhamme vattittha. Kurudhammo nāma pañca sīlāni, tāni bodhisatto parisuddhāni katvā rakkhi. Yathā ca bodhisatto, evamassa mātā aggamahesī kaniṭṭhabhātā uparājā purohito brāhmaṇo rajjugāhako amacco sārathi seṭṭhi doṇamāpako mahāmatto dovāriko nagarasobhinī vaṇṇadāsīti evamete.

Rājā mātā mahesī ca, uparājā purohito,
Rajjuko sārathi seṭṭhi, doṇo dovāriko tathā,
Gaṇikekādasa janā, kurudhamme patiṭṭhitā ti.

Iti ime sabbe pi parisuddhāni katvā pañca sīlāni rakkhiṁsu. Rājā catūsu nagaradvāresu ca nagaramajjhe ca nivesanadvāre cāti cha dānasālāyo kāretvā devasikaṁ chasatasahassaṁ dhanaṁ vissajjento sakalajambudīpaṁ unnaṅgalaṁ katvā dānaṁ adāsi, tassa pana dānajjhāsayatā dānābhiratatā sakalajambudīpaṁ ajjhotthari. Tasmiṁ kāle kāliṅgaraṭṭhe dantapuranagare kāliṅgarājā rajjaṁ kāresi. Tassa raṭṭhe devo na vassi, tasmiṁ avassante sakalaraṭṭhe chātakaṁ jātaṁ, āhāravipattiyā ca manussānaṁ rogo udapādi, dubbuṭṭhibhayaṁ chātakabhayaṁ rogabhayanti tīṇi bhayāni uppajjiṁsu. Manussā niggahaṇā dārake hatthesu gahetvā tattha tattha vicaranti.

Sakalaraṭṭhavāsino ekato hutvā dantapuraṁ gantvā rājadvāre ukkuṭṭhimakaṁsu. Rājā vātapānaṁ nissāya ṭhito taṁ saddaṁ sutvā: “Kiṁ kāraṇā ete viravantī” ti pucchi. “Mahārāja {2.368}, sakalaraṭṭhe tīṇi bhayāni uppannāni, devo na vassati, sassāni na vipannāni, chātakaṁ jātaṁ. Manussā dubbhojanā rogābhibhūtā niggahaṇā putte hatthesu gahetvā vicaranti, devaṁ vassāpehi mahārājā” ti. “Porāṇakarājāno deve avassante kiṁ karontī” ti? “Porāṇakarājāno, mahārāja, deve avassante dānaṁ datvā uposathaṁ adhiṭṭhāya samādinnasīlā sirigabbhaṁ pavisitvā dabbasanthare sattāhaṁ nipajjanti, tadā devo vassatī” ti. Rājā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā tathā akāsi. Evaṁ sante pi devo na vassi.

Rājā amacce pucchi: “ahaṁ kattabbakiccaṁ akāsiṁ, devo na vassati, kinti karomā” ti? “Mahārāja, indapatthanagare dhanañcayassa korabyarañño añjanavaṇṇo nāma maṅgalahatthī atthi, taṁ ānessāma, evaṁ sante devo vassatī” ti. “So rājā balavāhanasampanno duppasaho, kathamassa hatthiṁ ānessāmā” ti? “Mahārāja, tena saddhiṁ yuddhakiccaṁ natthi, dānajjhāsayo rājā dānābhirato yācito samāno alaṅkatasīsam-pi chinditvā pasādasampannāni akkhīni pi uppāṭetvā sakalarajjam-pi niyyādetvā dadeyya, hatthimhi vattabbam-eva natthi, avassaṁ yācito dassatī” ti. “Ke pana taṁ yācituṁ samatthā” ti? “Brāhmaṇā, mahārājā” ti. Rājā brāhmaṇagāmato aṭṭha brāhmaṇe pakkosāpetvā sakkārasammānaṁ katvā hatthiṁ yācanatthāya pesesi. Te paribbayaṁ ādāya addhikavesaṁ gahetvā sabbattha ekarattivāsena turitagamanaṁ gantvā katipāhaṁ nagaradvāre dānasālāsu bhuñjitvā sarīraṁ santappetvā: “Kadā rājā dānaggaṁ āgacchissatī” ti pucchiṁsu. Manussā: “Pakkhassa tayo divase {2.369} cātuddase pannarase aṭṭhamiyañca āgacchati, sve pana puṇṇamī, tasmā sve āgacchissatī” ti vadiṁsu.

Brāhmaṇā punadivase pāto va gantvā pācīnadvāre aṭṭhaṁsu. Bodhisatto pāto va nhatvā gattānulitto sabbālaṅkārapaṭimaṇḍito alaṅkatahatthikkhandhavaragato mahantena parivārena pācīnadvārena dānasālaṁ gantvā otaritvā sattaṭṭhajanānaṁ sahatthā bhattaṁ datvā: “Imināva nīhārena dethā” ti vatvā hatthiṁ abhiruhitvā dakkhiṇadvāraṁ agamāsi. Brāhmaṇā pācīnadvāre ārakkhassa balavatāya okāsaṁ alabhitvā dakkhiṇadvāram-eva gantvā rājānaṁ āgacchantaṁ olokayamānā dvārato nātidūre unnataṭṭhāne ṭhitā sampattaṁ rājānaṁ hatthe ukkhipitvā: “Jayatu bhavaṁ, mahārājā” ti jayāpesuṁ. Rājā vajiraṅkusena vāraṇaṁ nivattetvā tesaṁ santikaṁ gantvā: “Bho brāhmaṇā, kiṁ icchathā” ti pucchi. Brāhmaṇā bodhisattassa guṇaṁ vaṇṇentā paṭhamaṁ gāthamāhaṁsu:

1. Tava saddhañca sīlañca, viditvāna janādhipa,
Vaṇṇaṁ añjanavaṇṇena, kāliṅgasmiṁ nimimhase ti.

Tattha saddhan-ti kammaphalānaṁ saddahanavasena okappaniyasaddhaṁ. Sīlan-ti saṁvarasīlaṁ avītikkamasīlaṁ. Vaṇṇan-ti tadā tasmiṁ dese suvaṇṇaṁ vuccati, desanāsīsam-eva cetaṁ. Iminā pana padena sabbam-pi hiraññasuvaṇṇādidhanadhaññaṁ saṅgahitaṁ. Añjanavaṇṇenā ti añjanapuñjasamānavaṇṇena iminā tava nāgena, kāliṅgasmin-ti kāliṅgarañño santike. Nimimhase ti vinimayavasena gaṇhimha, paribhogavasena vā udare pakkhipimhā ti attho. Se ti nipātamattaṁ. Idaṁ vuttaṁ hoti: mayañhi, janādhipa, tava saddhañca sīlañca viditvāna: “Addhā no evaṁ saddhāsīlasampanno {2.370} rājā yācito añjanavaṇṇaṁ nāgaṁ dassatī” ti iminā attano santakena viya añjanavaṇṇena kāliṅgarañño santike nāgaṁ vo āharissāmāti vatvā bahudhanadhaññaṁ nimimhase parivattayimha ceva udare ca pakkhipimha. Evaṁ taṁ mayaṁ dhārayamānā idhāgatā. Tattha kattabbaṁ devo jānātūti.

Aparo nayo: tava saddhañca sīlaguṇasaṅkhātaṁ vaṇṇañca sutvā: “Uḷāraguṇo rājā jīvitam-pi yācito dadeyya, pageva tiracchānagataṁ nāgan”-ti evaṁ kāliṅgassa santike iminā añjanavaṇṇena tava vaṇṇaṁ nimimhase nimimha tulayimha, tenamhā idhāgatāti.

Taṁ sutvā bodhisatto: “Sace, vo brāhmaṇā, imaṁ nāgaṁ parivattetvā dhanaṁ khāditaṁ sukhāditaṁ mā cintayittha, yathālaṅkatam-eva vo nāgaṁ dassāmī” ti samassāsetvā itarā dve gāthā avoca:

2. Annabhaccā cabhaccā ca, yodha uddissa gacchati,
Sabbe te appaṭikkhippā, pubbācariyavaco idaṁ.

3. Dadāmi vo brāhmaṇā nāgametaṁ, rājārahaṁ rājabhoggaṁ yasassinaṁ,
Alaṅkataṁ hemajālābhichannaṁ, sasārathiṁ gacchatha yenakāman-ti.

Tattha annabhaccā cabhaccā cā ti purisaṁ upanissāya jīvamānā yāgubhattādinā annena bharitabbāti annabhaccā, itare tathā abharitabbattā abhaccā. Sandhivasena panettha akāralopo veditabbo. Ettāvatā attānaṁ upanissāya ca anupanissāya ca jīvamānavasena sabbe pi sattā dve koṭṭhāse katvā dassitā honti. Yodha uddissa gacchatī ti tesu sattesu idha jīvaloke yo satto yaṁ purisaṁ kāyacideva paccāsīsanāya uddissa gacchati. Sabbe te appaṭikkhippā ti tathā uddissa gacchantā sace pi bahū honti, tathā pi tena purisena sabbe te appaṭikkhippā, “apetha, na vo dassāmī” ti evaṁ na paṭikkhipitabbā ti attho. Pubbācariyavaco idan-ti pubbācariyā vuccanti mātāpitaro, idaṁ tesaṁ vacanaṁ. Evamahaṁ mātāpitūhi sikkhāpitoti dīpeti.

Dadāmi vo brāhmaṇā nāgametan-ti yasmā {2.371} idaṁ amhākaṁ pubbācariyavaco, tasmāhaṁ brāhmaṇā tumhākaṁ imaṁ nāgaṁ dadāmi. Rājārahan-ti rañño anucchavikaṁ. Rājabhoggan-ti rājaparibhogaṁ. Yasassinan-ti parivārasampannaṁ, taṁ kira hatthiṁ nissāya hatthigopakahatthivejjādīni pañca kulasatāni jīvanti, tehi saddhiññeva vo dadāmī ti attho. Alaṅkatan-ti nānāvidhehi hatthialaṅkārehi alaṅkataṁ. Hemajālābhichannan-ti suvaṇṇajālena abhicchannaṁ. Sasārathin-ti yo panassa sārathi hatthigopako ācariyo, tena saddhiṁ yeva dadāmi, tasmā sasārathi hutvā tumhe saparivāraṁ imaṁ nāgaṁ gahetvā yenakāmaṁ gacchathāti.

Evaṁ hatthikkhandhavaragato va mahāsatto vācāya datvā puna hatthikkhandhā oruyha: “Sace analaṅkataṭṭhānaṁ atthi, alaṅkaritvā dassāmī” ti vatvā tikkhattuṁ padakkhiṇaṁ karonto upadhāretvā analaṅkataṭṭhānaṁ adisvā tassa soṇḍaṁ brāhmaṇānaṁ hatthesu ṭhapetvā suvaṇṇabhiṅkārena pupphagandhavāsitaṁ udakaṁ pātetvā adāsi. Brāhmaṇā saparivāraṁ nāgaṁ sampaṭicchitvā hatthipiṭṭhe nisinnā dantapuraṁ gantvā hatthiṁ rañño adaṁsu, hatthimhi āgate pi devo na vassateva. Rājā: “Kiṁ nu kho kāraṇan”-ti uttariṁ pucchanto: “Dhanañcayakorabyarājā kurudhammaṁ rakkhati, tenassa raṭṭhe anvaḍḍhamāsaṁ anudasāhaṁ devo vassati, rañño guṇānubhāvo cesa, imassa pana tiracchānagatassa guṇā hontā pi kittakā bhaveyyun”-ti sutvā: “Tena hi yathālaṅkatam-eva saparivāraṁ hatthiṁ patinetvā rañño datvā yaṁ so kurudhammaṁ rakkhati, taṁ suvaṇṇapaṭṭe likhitvā ānethā” ti brāhmaṇe ca amacce ca pesesi. Te gantvā rañño hatthiṁ niyyādetvā: “Deva, imasmiṁ hatthimhi gate pi amhākaṁ raṭṭhe {2.372} devo na vassati, tumhe kira kurudhammaṁ nāma rakkhatha, amhākam-pi rājā taṁ rakkhitukāmo imasmiṁ suvaṇṇapaṭṭe likhitvā ānethā” ti pesesi. “Detha no kurudhamman”-ti. “Tātā, saccāhaṁ etaṁ kurudhammaṁ rakkhāmi, idāni pana me tattha kukkuccaṁ atthi, na me so kurudhammo cittaṁ ārādheti, tasmā tumhākaṁ dātuṁ na sakkā” ti.

Kasmā pana taṁ sīlaṁ rājānaṁ na ārādhetīti? Tadā kira rājūnaṁ tatiye tatiye saṁvacchare kattikamāse pavatto chaṇo nāma hoti, taṁ chaṇaṁ kīḷantā rājāno sabbālaṅkārapaṭimaṇḍitā devavesaṁ gahetvā cittarājassa nāma yakkhassa santike ṭhatvā catuddisā pupphapaṭimaṇḍite cittasare khipanti. Ayam-pi rājā taṁ khaṇaṁ kīḷanto ekissā taḷākapāḷiyā cittarājassa yakkhassa santike ṭhatvā catuddisā cittasare khipitvā tesu sesadisāgate tayo sare disvā udakapiṭṭhe khittasaraṁ na addasa. Rañño: “Kacci nu kho mayā khitto saro macchasarīre patito” ti kukkuccaṁ ahosi pāṇātipātakammena sīlabhedaṁ ārabbha, tasmā sīlaṁ na ārādheti. So evamāha: “tātā, mayhaṁ kurudhamme kukkuccaṁ atthi, mātā pana me surakkhitaṁ rakkhati, tassā santike gaṇhathā” ti. “Mahārāja, tumhākaṁ ‘pāṇaṁ vadhissāmī’ ti cetanā natthi, taṁ vinā pāṇātipāto nāma na hoti, detha no attanā rakkhitaṁ kurudhamman”-ti. “Tena hi likhathā” ti suvaṇṇapaṭṭe likhāpesi: “pāṇo na hantabbo, adinnaṁ nādātabbaṁ {2.373}, kāmesu micchā na caritabbaṁ, musā na bhaṇitabbaṁ, majjaṁ na pātabban”-ti likhāpetvā ca pana: “Evaṁ sante pi neva maṁ ārādheti, mātu me santike gaṇhathā” ti āha.

Dūtā rājānaṁ vanditvā tassā santikaṁ gantvā: “Devi, tumhe kira kurudhammaṁ rakkhatha, taṁ no dethā” ti vadiṁsu. “Tātā, saccāhaṁ kurudhammaṁ rakkhāmi, idāni pana me tattha kukkuccaṁ uppannaṁ, na me so kurudhammo ārādheti tena vo dātuṁ na sakkā” ti. Tassā kira dve puttā jeṭṭho rājā, kaniṭṭho uparājā. Atheko rājā bodhisattassa satasahassagghanakaṁ candanasāraṁ sahassagghanakaṁ kañcanamālaṁ pesesi. So: “Mātaraṁ pūjessāmī” ti taṁ sabbaṁ mātu pesesi. Sā cintesi: “ahaṁ neva candanaṁ vilimpāmi, na mālaṁ dhāremi, suṇisānaṁ dassāmī” ti. Athassā etadahosi: “jeṭṭhasuṇisā me issarā, aggamahesiṭṭhāne ṭhitā, tassā suvaṇṇamālaṁ dassāmi. Kaniṭṭhasuṇisā pana duggatā, tassā candanasāraṁ dassāmī” ti. Sā rañño deviyā suvaṇṇamālaṁ datvā uparājabhariyāya candanasāraṁ adāsi, datvā ca panassā: “Ahaṁ kurudhammaṁ rakkhāmi, etāsaṁ duggatāduggatabhāvo mayhaṁ appamāṇaṁ, jeṭṭhāpacāyikakammam-eva pana kātuṁ mayhaṁ anurūpaṁ, kacci nu kho me tassa akatattā sīlaṁ bhinnan”-ti kukkuccaṁ ahosi, tasmā evamāha. Atha naṁ dūtā: “Attano santakaṁ nāma yathāruciyā dīyati, tumhe ettakena pi kukkuccaṁ kurumānā kiṁ aññaṁ pāpaṁ karissatha, sīlaṁ nāma evarūpena na {2.374} bhijjati, detha no kurudhamman”-ti vatvā tassā pi santike gahetvā suvaṇṇapaṭṭe likhiṁsu.

“Tātā, evaṁ sante pi neva maṁ ārādheti, suṇisā pana me suṭṭhu rakkhati, tassā santike gaṇhathā” ti vuttā ca pana aggamahesiṁ upasaṅkamitvā purimanayeneva kurudhammaṁ yāciṁsu. Sā pi purimanayeneva vatvā: “Idāni maṁ sīlaṁ nārādheti, tena vo dātuṁ na sakkā” ti āha. Sā kira ekadivasaṁ sīhapañjare ṭhitā rañño nagaraṁ padakkhiṇaṁ karontassa pacchato hatthipiṭṭhe nisinnaṁ uparājaṁ disvā lobhaṁ uppādetvā: “Sacāhaṁ iminā saddhiṁ santhavaṁ kareyyaṁ, bhātu accayena rajje patiṭṭhito maṁ esa saṅgaṇheyyā” ti cintesi. Athassā: “Ahaṁ kurudhammaṁ rakkhamānā sasāmikā hutvā kilesavasena aññaṁ purisaṁ olokesiṁ, sīlena me bhinnena bhavitabban”-ti kukkuccaṁ ahosi, tasmā evamāha. Atha naṁ dūtā: “Aticāro nāma ayye cittuppādamattena na hoti, tumhe ettakena pi kukkuccaṁ kurumānā vītikkamaṁ kiṁkarissatha, na ettakena sīlaṁ bhijjati, detha no kurudhamman”-ti vatvā tassā pi santike gahetvā suvaṇṇapaṭṭe likhiṁsu.

“Tātā, evaṁ sante pi neva maṁ ārādheti, uparājā pana suṭṭhu rakkhati, tassa santike gaṇhathā” ti vuttā ca pana uparājānaṁ upasaṅkamitvā purimanayeneva kurudhammaṁ yāciṁsu. So pana sāyaṁ rājupaṭṭhānaṁ gacchanto ratheneva rājaṅgaṇaṁ patvā sace rañño santike bhuñjitvā tattheva sayitukāmo hoti, rasmiyo ca patodañca antodhure chaḍḍeti. Tāya saññāya jano pakkamitvā punadivase pāto va gantvā tassa nikkhamanaṁ olokento va tiṭṭhati. Sārathi pi rathaṁ gopayitvā {2.375} punadivase pāto va taṁ ādāya rājadvāre tiṭṭhati. Sace taṅkhaṇaññeva nikkhantukāmo hoti, rasmiyo ca patodañca antorathe yeva ṭhapetvā rājupaṭṭhānaṁ gacchati. Mahājano tāya saññāya: “Idāneva nikkhamissatī” ti rājadvāre yeva tiṭṭhati. So ekadivasaṁ evaṁ katvā rājanivesanaṁ pāvisi, paviṭṭhamattassa yevassa devo pāvassi. Rājā: “Devo vassatī” ti tassa nikkhantuṁ nādāsi, so tattheva bhuñjitvā sayi. Mahājano: “Idāni nikkhamissatī” ti sabbarattiṁ temento aṭṭhāsi. Uparājā dutiyadivase nikkhamitvā temetvā ṭhitaṁ mahājanaṁ disvā: “Ahaṁ kurudhammaṁ rakkhanto ettakaṁ janaṁ kilamesiṁ, sīlena me bhinnena bhavitabban”-ti kukkuccaṁ ahosi, tena tesaṁ dūtānaṁ: “Saccāhaṁ kurudhammaṁ rakkhāmi, idāni pana me kukkuccaṁ atthi, tena vo na sakkā dātun”-ti vatvā tamatthaṁ ārocesi. Atha naṁ dūtā: “Tumhākaṁ, deva, ‘ete kilamantū’ ti cittaṁ natthi, acetanakaṁ kammaṁ na hoti, ettakena pi kukkuccaṁ karontānaṁ kathaṁ tumhākaṁ vītikkamo bhavissatī” ti vatvā tassa pi santike sīlaṁ gahetvā suvaṇṇapaṭṭe likhiṁsu.

“Evaṁ sante pi neva maṁ ārādheti, purohito pana suṭṭhu rakkhati, tassa santike gaṇhathā” ti vuttā ca pana purohitaṁ upasaṅkamitvā yāciṁsu. So pi ekadivasaṁ rājupaṭṭhānaṁ gacchanto ekena raññā tassa rañño pesitaṁ taruṇaravivaṇṇaṁ rathaṁ antarāmagge disvā: “Kassāyaṁ ratho” ti pucchitvā: “Rañño ābhato” ti sutvā: “Ahaṁ mahallako, sace me rājā imaṁ rathaṁ dadeyya, sukhaṁ imaṁ āruyha vicareyyan”-ti cintetvā rājupaṭṭhānaṁ gato. Tassa jayāpetvā ṭhitakāle rañño rathaṁ {2.376} dassesuṁ. Rājā disvā: “Ati viya sundaro ayaṁ ratho, ācariyassa naṁ dethā” ti āha. Purohito na icchi, punappunaṁ vuccamāno pi na icchi yeva. Kiṁkāraṇā? Evaṁ kirassa ahosi: “ahaṁ kurudhammaṁ rakkhanto va parasantake lobhaṁ akāsiṁ, bhinnena me sīlena bhavitabban”-ti. So etamatthaṁ ācikkhitvā: “Tātā, kurudhamme me kukkuccaṁ atthi, na maṁ so dhammo ārādheti, tasmā na sakkā dātun”-ti āha. Atha naṁ dūtā: “Ayya, lobhuppādamattena na sīlaṁ bhijjati, tumhe ettakena pi kukkuccaṁ karontā kiṁ vītikkamaṁ karissathā” ti vatvā tassa pi santike sīlaṁ gahetvā suvaṇṇapaṭṭe likhiṁsu.

“Evaṁ sante pi neva maṁ ārādheti, rajjugāhako amacco pana suṭṭhu rakkhati, tassa santike gaṇhathā” ti vuttā ca pana tam-pi upasaṅkamitvā yāciṁsu. So pi ekadivasaṁ janapade khettaṁ minanto rajjuṁ daṇḍake bandhitvā ekaṁ koṭiṁ khettasāmikena gaṇhāpetvā ekaṁ attanā aggahesi, tena gahitarajjukoṭiyā baddhadaṇḍako ekassa kakkaṭakassa bilamajjhaṁ pāpuṇi. So cintesi: “sace daṇḍakaṁ bile otāressāmi, antobile kakkaṭako nassissati. Sace pana parato karissāmi, rañño santakaṁ nassissati. Sace orato karissāmi, kuṭumbikassa santakaṁ nassissati, kiṁ nu kho kātabban”-ti? Athassa etadahosi: “bile kakkaṭakena bhavitabbaṁ, sace bhaveyya, paññāyeyya, ettheva naṁ otāressāmī” ti bile daṇḍakaṁ otāresi, kakkaṭako: “Kirī” ti saddamakāsi. Athassa etadahosi: “daṇḍako kakkaṭakapiṭṭhe otiṇṇo bhavissati, kakkaṭako mato bhavissati, ahañca kurudhammaṁ rakkhāmi, tena me sīlena bhinnena bhavitabban”-ti {2.377}. So etamatthaṁ ācikkhitvā: “Iminā me kāraṇena kurudhamme kukkuccaṁ atthi, tena vo na sakkā dātun”-ti āha. Atha naṁ dūtā: “Tumhākaṁ ‘kakkaṭako maratū’ ti cittaṁ natthi, acetanakaṁ kammaṁ nāma na hoti. Tumhe ettakena pi kukkuccaṁ karontā kiṁ vītikkamaṁ karissathā” ti vatvā tassa pi santike sīlaṁ gahetvā suvaṇṇapaṭṭe likhiṁsu.

“Evaṁ sante pi neva maṁ ārādheti, sārathi pana suṭṭhu rakkhati, tassa santike gaṇhathā” ti vuttā ca pana tam-pi upasaṅkamitvā yāciṁsu. So ekadivasaṁ rājānaṁ rathena uyyānaṁ nesi. Rājā tattha divā kīḷitvā sāyaṁ nikkhamitvā rathaṁ abhiruhi, tassa nagaraṁ asampattasseva sūriyatthaṅgamanavelāya megho uṭṭhahi. Sārathi rañño temanabhayena sindhavānaṁ patodasaññamadāsi. Sindhavā javena pakkhandiṁsu. Tato paṭṭhāya ca pana te uyyānaṁ gacchantā pi tato āgacchantā pi taṁ ṭhānaṁ patvā javena gacchanti āgacchanti. Kiṁ kāraṇā? Tesaṁ kira etadahosi: “imasmiṁ ṭhāne parissayena bhavitabbaṁ, tena no sārathi tadā patodasaññaṁ adāsī” ti. Sārathissa pi etadahosi: “rañño temane vā atemane vā mayhaṁ doso natthi, ahaṁ pana aṭṭhāne susikkhitasindhavānaṁ patodasaññaṁ adāsiṁ, tena ime idāni aparāparaṁ javantā kilamanti, ahañca kurudhammaṁ rakkhāmi, tena me bhinnena sīlena bhavitabban”-ti. So etamatthaṁ ācikkhitvā: “Iminā kāraṇena kurudhamme kukkuccaṁ atthi, tena vo na sakkā dātun”-ti āha. Atha naṁ dūtā: “Tumhākaṁ ‘sindhavā kilamantū’ ti cittaṁ natthi, acetanakaṁ kammaṁ nāma na hoti, ettakena pi ca tumhe kukkuccaṁ karontā kiṁ vītikkamaṁ karissathā” ti vatvā tassa santike sīlaṁ gahetvā suvaṇṇapaṭṭe {2.378} likhiṁsu.

“Evaṁ sante pi neva maṁ ārādheti, seṭṭhi pana suṭṭhu rakkhati, tassa santike gaṇhathā” ti vuttā ca pana tam-pi upasaṅkamitvā yāciṁsu. So pi ekadivasaṁ gabbhato nikkhantasālisīsaṁ attano sālikhettaṁ gantvā paccavekkhitvā nivattamāno: “Vīhimālaṁ bandhāpessāmī” ti ekaṁ sālisīsamuṭṭhiṁ gāhāpetvā thūṇāya bandhāpesi. Athassa etadahosi: “imamhā kedārā mayā rañño bhāgo dātabbo, adinnabhāgato yeva me kedārato sālisīsamuṭṭhi gāhāpito, ahañca kurudhammaṁ rakkhāmi, tena me bhinnena sīlena bhavitabban”-ti. So etamatthaṁ ācikkhitvā: “Iminā me kāraṇena kurudhamme kukkuccaṁ atthi, tena vo na sakkā dātun”-ti āha. Atha naṁ dūtā: “Tumhākaṁ theyyacittaṁ natthi, tena vinā adinnādānaṁ nāma paññāpetuṁ na sakkā, ettakena pi kukkuccaṁ karontā tumhe parasantakaṁ nāma kiṁ gaṇhissathā” ti vatvā tassa pi santike sīlaṁ gahetvā suvaṇṇapaṭṭe likhiṁsu.

“Evaṁ sante pi neva maṁ ārādheti, doṇamāpako pana mahāmatto suṭṭhu rakkhati, tassa santike gaṇhathā” ti vuttā ca pana tam-pi upasaṅkamitvā yāciṁsu. So kira ekadivasaṁ koṭṭhāgāradvāre nisīditvā rājabhāge vīhiṁ mināpento amitavīhirāsito vīhiṁ gahetvā lakkhaṁ ṭhapesi, tasmiṁ khaṇe devo pāvassi. Mahāmatto lakkhāni gaṇetvā: “Mitavīhī ettakā nāma hontī” ti vatvā lakkhavīhiṁ saṁkaḍḍhitvā mitarāsimhi pakkhipitvā vegena gantvā dvārakoṭṭhake ṭhatvā cintesi: “kiṁ nu kho mayā lakkhavīhī mitavīhirāsimhi pakkhittā, udāhu amitarāsimhī” ti. Athassa etadahosi: “sace me {2.379} mitavīhirāsimhi pakkhittā akāraṇeneva rañño santakaṁ vaḍḍhitaṁ, gahapatikānaṁ santakaṁ nāsitaṁ, ahañca kurudhammaṁ rakkhāmi, tena me bhinnena sīlena bhavitabban”-ti. So etamatthaṁ ācikkhitvā: “Iminā me kāraṇena kurudhamme kukkuccaṁ atthi, tena vo na sakkā dātun”-ti āha. Atha naṁ dūtā: “Tumhākaṁ theyyacittaṁ natthi, tena vinā adinnādānaṁ nāma paññāpetuṁ na sakkā, ettakena pi kukkuccaṁ karontā kiṁ tumhe parassa santakaṁ gaṇhissathā” ti vatvā tassa pi santike sīlaṁ gahetvā suvaṇṇapaṭṭe likhiṁsu.

“Evaṁ sante pi neva maṁ ārādheti, dovāriko pana suṭṭhu rakkhati, tassa santike gaṇhathā” ti vuttā ca pana tam-pi upasaṅkamitvā yāciṁsu. So pi ekadivasaṁ nagaradvāraṁ pidhānavelāya tikkhattuṁ saddamanussāvesi. Atheko daliddamanusso attano kaniṭṭhabhaginiyā saddhiṁ dārupaṇṇatthāya araññaṁ gantvā nivattanto tassa saddaṁ sutvā bhaginiṁ ādāya vegena dvāraṁ sampāpuṇi. Atha naṁ dovāriko: “Tvaṁ nagare rañño atthibhāvaṁ kiṁ na jānāsi, ‘sakalasseva imassa nagarassa dvāraṁ pidhīyatī’ ti na jānāsi, attano mātugāmaṁ gahetvā araññe kāmaratikīḷaṁ kīḷanto divasaṁ vicarasī” ti āha. Athassa itarena: “Na me, sāmi, bhariyā, bhaginī me esā” ti vutte etadahosi: “akāraṇaṁ vata me kataṁ bhaginiṁ bhariyāti kathentena, ahañca kurudhammaṁ rakkhāmi, tena me bhinnena sīlena bhavitabban”-ti. So etamatthaṁ ācikkhitvā: “Iminā me kāraṇena kurudhamme kukkuccaṁ atthi, tena vo na sakkā dātun”-ti āha. Atha naṁ dūtā: “Etaṁ tumhehi tathāsaññāya kathitaṁ, ettha {2.380} vo sīlabhedo natthi, ettakena pi ca tumhe kukkuccāyantā kurudhamme sampajānamusāvādaṁ nāma kiṁ karissathā” ti vatvā tassa pi santike sīlaṁ gahetvā suvaṇṇapaṭṭe likhiṁsu.

“Evaṁ sante pi neva maṁ ārādheti, vaṇṇadāsī pana suṭṭhu rakkhati, tassa santike gaṇhathā” ti vuttā ca pana tam-pi upasaṅkamitvā yāciṁsu. Sā purimanayeneva paṭikkhi pi. Kiṁkāraṇā? Sakko kira devānamindo: “Tassā sīlaṁ vīmaṁsissāmī” ti māṇavakavaṇṇena āgantvā: “Ahaṁ āgamissāmī” ti vatvā sahassaṁ datvā devalokam-eva gantvā tīṇi saṁvaccharāni nāgacchi. Sā attano sīlabhedabhayena tīṇi saṁvaccharāni aññassa purisassa hatthato tambūlamattam-pi na gaṇhi, sā anukkamena duggatā hutvā cintesi: “mayhaṁ sahassaṁ datvā gatapurisassa tīṇi saṁvaccharāni anāgacchantassa duggatā jātā, jīvitavuttiṁ ghaṭetuṁ na sakkomi, ito dāni paṭṭhāya mayā vinicchayamahāmattānaṁ ārocetvā paribbayaṁ gahetuṁ vaṭṭatī” ti. Sā vinicchayaṁ gantvā: “Sāmi, paribbayaṁ datvā gatapurisassa me tīṇi saṁvaccharāni, matabhāvampissa na jānāmi, jīvitaṁ ghaṭetuṁ na sakkomi, kiṁ karomi, sāmī” ti āha. Tīṇi saṁvaccharāni anāgacchante kiṁ karissasi, ito paṭṭhāya paribbayaṁ gaṇhāti. Tassā laddhavinicchayāya vinicchayato nikkhamamānāya eva eko puriso sahassabhaṇḍikaṁ upanāmesi.

Tassa gahaṇatthāya hatthaṁ pasāraṇakāle sakko attānaṁ dassesi. Sā disvāva: “Mayhaṁ saṁvaccharattayamatthake sahassadāyako puriso āgato, tāta, natthi me tava kahāpaṇehi attho” ti hatthaṁ samiñjesi. Sakko attano sarīraññeva abhinimminitvā taruṇasūriyo viya jalanto ākāse aṭṭhāsi, sakalanagaraṁ sannipati. Sakko mahājanamajjhe: “Ahaṁ {2.381} etissā vīmaṁsanavasena saṁvaccharattayamatthake sahassaṁ adāsiṁ, sīlaṁ rakkhantā nāma evarūpā hutvā rakkhathā” ti ovādaṁ datvā tassā nivesanaṁ sattaratanehi pūretvā: “Ito paṭṭhāya appamattā hohī” ti taṁ anusāsitvā devalokam-eva agamāsi. Iminā kāraṇena sā: “Ahaṁ gahitabhatiṁ ajīrāpetvāva aññena dīyamānāya bhatiyā hatthaṁ pasāresiṁ, iminā kāraṇena maṁ sīlaṁ nārādheti, tena vo dātuṁ na sakkā” ti paṭikkhi pi. Atha naṁ dūtā: “Hatthappasāraṇamattena sīlabhedo natthi, sīlaṁ nāma etaṁ paramavisuddhi hotī” ti vatvā tassā pi santike sīlaṁ gahetvā suvaṇṇapaṭṭe likhiṁsu.

Iti imesaṁ ekādasannaṁ janānaṁ rakkhaṇasīlaṁ suvaṇṇapaṭṭe likhitvā dantapuraṁ gantvā kāliṅgarañño suvaṇṇapaṭṭaṁ datvā taṁ pavattiṁ ārocesuṁ. Rājā tasmiṁ kurudhamme vattamāno pañca sīlāni pūresi. Tasmiṁ khaṇe sakalakāliṅgaraṭṭhe devo vassi, tīṇi bhayāni vūpasantāni, raṭṭhaṁ khemaṁ subhikkhaṁ ahosi. Bodhisatto yāvajīvaṁ dānādīni puññāni katvā saparivāro saggapuraṁ pūresi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi. “Saccapariyosāne keci sotāpannā ahesuṁ, keci sakadāgāmino, keci anāgāmino, keci arahanto” ti. Jātakasamodhāne pana:

Gaṇikā uppalavaṇṇā, puṇṇo dovāriko tadā,
Rajjugāho kaccāyano, moggallāno doṇamāpako.

Sāriputto tadā seṭṭhi, anuruddho ca sārathi,
Brāhmaṇo kassapo thero, uparājā nandapaṇḍito.

Mahesī rāhulamātā, māyādevī janettiyā,
Kururājā bodhisatto, evaṁ dhāretha jātakan-ti.

Kurudhammajātakavaṇṇanā chaṭṭhā