Ja 279: Satapattajātakavaṇṇanā

Yathā māṇavako panthe ti idaṁ satthā jetavane viharanto paṇḍukalohitake ārabbha kathesi. Chabbaggiyānañhi dve janā mettiyabhūmajakā rājagahaṁ upanissāya vihariṁsu, dve assajipunabbasukā kīṭāgiriṁ upanissāya vihariṁsu, paṇḍukalohitakā ime pana dve sāvatthiṁ upanissāya jetavane vihariṁsu. Te dhammena nīhaṭaṁ adhikaraṇaṁ ukkoṭenti. Ye pi tesaṁ sandiṭṭhasambhattā honti, tesaṁ upatthambhā hutvā: “Na, āvuso, tumhe etehi jātiyā vā gottena vā sīlena vā nihīnatarā. Sace tumhe attano gāhaṁ vissajjetha, suṭṭhutaraṁ vo ete adhibhavissantī” ti ādīni vatvā gāhaṁ vissajjetuṁ na denti. Tena bhaṇḍanāni ceva kalahaviggahavivādā ca pavattanti. Bhikkhū etamatthaṁ bhagavato ārocesuṁ. Atha bhagavā etasmiṁ nidāne etasmiṁ pakaraṇe bhikkhū sannipātāpetvā paṇḍukalohitake pakkosāpetvā: “Saccaṁ kira tumhe, bhikkhave, attanā pi adhikaraṇaṁ ukkoṭetha, aññesam-pi gāhaṁ vissajjetuṁ na dethā” ti pucchitvā: “Saccaṁ, bhante” ti vutte: “Evaṁ sante, bhikkhave, tumhākaṁ kiriyā satapattamāṇavassa kiriyā viya hotī” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto aññatarasmiṁ kāsigāmake ekasmiṁ kule nibbattitvā vayappatto kasivaṇijjādīhi jīvikaṁ akappetvā pañcasatamatte {2.388} core gahetvā tesaṁ jeṭṭhako hutvā panthadūhanasandhicchedādīni karonto jīvikaṁ kappesi. Tadā bārāṇasiyaṁ eko kuṭumbiko ekassa jānapadassa kahāpaṇasahassaṁ datvā puna aggahetvāva kālamakāsi. Athassa bhariyā aparabhāge gilānā maraṇamañce nipannā puttaṁ āmantetvā: “Tāta, pitā te ekassa sahassaṁ datvā anāharāpetvāva mato, sace aham-pi marissāmi, na so tuyhaṁ dassati, gaccha naṁ mayi jīvantiyā āharāpetvā gaṇhā” ti āha. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā tattha gantvā kahāpaṇe labhi. Athassa mātā kālakiriyaṁ katvā puttasinehena tassa āgamanamagge opapātikasiṅgālī hutvā nibbati.

Tadā so corajeṭṭhako maggapaṭipanne vilumpamāno sapariso tasmiṁ magge aṭṭhāsi. Atha sā siṅgālī putte aṭavīmukhaṁ sampatte: “Tāta, mā aṭaviṁ abhiruhi, corā ettha ṭhitā, te taṁ māretvā kahāpaṇe gaṇhissantī” ti punappunaṁ maggaṁ occhindamānā nivāreti. So taṁ kāraṇaṁ ajānanto: “Ayaṁ kāḷakaṇṇī siṅgālī mayhaṁ maggaṁ occhindatī” ti leḍḍudaṇḍaṁ gahetvā mātaraṁ palāpetvā aṭaviṁ paṭipajji. Atheko satapattasakuṇo: “Imassa purisassa hatthe kahāpaṇasahassaṁ atthi, imaṁ māretvā taṁ kahāpaṇaṁ gaṇhathā” ti viravanto corābhimukho pakkhandi. Māṇavo tena katakāraṇaṁ ajānanto: “Ayaṁ maṅgalasakuṇo, idāni me sotthi bhavissatī” ti cintetvā: “Vassa, sāmi, vassa, sāmī” ti vatvā añjaliṁ paggaṇhi.

Bodhisatto sabbarutaññū tesaṁ dvinnaṁ kiriyaṁ disvā cintesi: imāya siṅgāliyā etassa mātarā bhavitabbaṁ, tena sā: “Imaṁ māretvā kahāpaṇe gaṇhantī” ti bhayena vāreti. Iminā pana satapattena paccāmittena bhavitabbaṁ, tena so: “Imaṁ māretvā kahāpaṇe gaṇhathā” ti amhākaṁ ārocesi. Ayaṁ pana etamatthaṁ ajānanto atthakāmaṁ {2.389} mātaraṁ tajjetvā palāpesi, anatthakāmassa satapattassa: “Atthakāmo me” ti saññāya añjaliṁ paggaṇhāti, aho vatāyaṁ bāloti. Bodhisattānañhi evaṁ mahāpurisānam-pi sataṁ parasantakaggahaṇaṁ visamapaṭisandhiggahaṇavasena hoti, “nakkhattadosenā” ti pi vadanti.

Māṇavo āgantvā corānaṁ sīmantaraṁ pāpuṇi. Bodhisatto taṁ gāhāpetvā: “Kattha vāsikosī” ti pucchi. “Bārāṇasivāsikomhī” ti. “Kahaṁ agamāsī” ti? “Ekasmiṁ gāmake sahassaṁ laddhabbaṁ atthi, tattha agamāsin”-ti. “Laddhaṁ pana te” ti? “Āma, laddhan”-ti. “Kena tvaṁ pesitosī” ti? “Sāmi, pitā me mato, mātā pi me gilānā, sā ‘mayi matāya esa na labhissatī’ ti maññamānā maṁ pesesī” ti. “Idāni tava mātu pavattiṁ jānāsī” ti? “Na jānāmi, sāmī” ti. “Mātā te tayi nikkhante kālaṁ katvā puttasinehena siṅgālī hutvā tava maraṇabhayabhītā maggaṁ te occhinditvā taṁ vāresi, taṁ tvaṁ tajjetvā palāpesi, satapattasakuṇo pana te paccāmitto. So ‘imaṁ māretvā kahāpaṇe gaṇhathā’ ti amhākaṁ ācikkhi, tvaṁ attano bālatāya atthakāmaṁ mātaraṁ ‘anatthakāmā me’ ti maññasi, anatthakāmaṁ satapattaṁ ‘atthakāmo me’ ti. Tassa tumhākaṁ kataguṇo nāma natthi, mātā pana te mahāguṇā, kahāpaṇe gahetvā gacchā” ti vissajjesi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā abhisambuddho hutvā imā gāthā avoca:

1. Yathā māṇavako panthe, siṅgāliṁ vanagocariṁ,
Atthakāmaṁ pavedentiṁ, anatthakāmāti maññati,
Anatthakāmaṁ satapattaṁ, atthakāmoti maññati.

2. Evam-eva idhekacco, puggalo hoti tādiso,
Hitehi vacanaṁ vutto, paṭiggaṇhāti vāmato.

3. Ye {2.390} ca kho naṁ pasaṁsanti, bhayā ukkaṁsayanti vā,
Tañhi so maññate mittaṁ, satapattaṁva māṇavo ti.

Tattha hitehī ti hitaṁ vuḍḍhiṁ icchamānehi. Vacanaṁ vutto ti hitasukhāvahaṁ ovādānusāsanaṁ vutto. Paṭiggaṇhā ti vāmato ti ovādaṁ agaṇhanto: “Ayaṁ me na atthāvaho hoti, anatthāvaho me ayan”-ti gaṇhanto vāmato paṭiggaṇhāti nāma.

Ye ca kho nan-ti ye ca kho taṁ attano gāhaṁ gahetvā ṭhitapuggalaṁ: “Adhikaraṇaṁ gahetvā ṭhitehi nāma tumhādisehi bhavitabban”-ti vaṇṇenti. Bhayā ukkaṁsayanti vā ti imassa gāhassa vissaṭṭhapaccayā tumhākaṁ idañcidañca bhayaṁ uppajjissati, mā vissajjayittha, na ete bāhusaccakulaparivārādīhi tumhe sampāpuṇantīti evaṁ vissajjanapaccayā bhayaṁ dassetvā ukkhipanti. Tañhi so maññate mittan-ti ye evarūpā honti, tesu yaṁkiñci so ekacco bālapuggalo attano bālatāya mittaṁ maññati, “ayaṁ me atthakāmo mitto” ti maññati. Satapattaṁva māṇavo ti yathā anatthakāmaññeva satapattaṁ so māṇavo attano bālatāya: “Atthakāmo me” ti maññati, paṇḍito pana evarūpaṁ: “Anuppiyabhāṇī mitto” ti agahetvā dūrato va naṁ vivajjeti. Tena vuttaṁ:

Aññadatthuharo mitto, yo ca mitto vacīparo,
Anuppiyañca yo āha, apāyesu ca yo sakhā.

Ete amitte cattāro, iti viññāya paṇḍito,
Ārakā parivajjeyya, maggaṁ paṭibhayaṁ yathā ti. (DN. 31.259).

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā corajeṭṭhako aham-eva ahosin”-ti.

Satapattajātakavaṇṇanā navamā