Ja 285: Maṇisūkarajātakavaṇṇanā

Dariyā satta vassānī ti idaṁ satthā jetavane viharanto sundarīmāraṇaṁ ārabbha kathesi. Tena kho pana samayena bhagavā sakkato hoti garukatoti vatthu udāne (Ud. 38) āgatam-eva. Ayaṁ panettha saṅkhepo: bhagavato kira bhikkhusaṅghassa ca pañcannaṁ mahānadīnaṁ mahoghasadise lābhasakkāre uppanne hatalābhasakkārā aññatitthiyā sūriyuggamanakāle khajjopanakā viya nippabhā hutvā ekato sannipatitvā mantayiṁsu: “mayaṁ samaṇassa gotamassa uppannakālato paṭṭhāya hatalābhasakkārā, na koci amhākaṁ atthibhāvam-pi jānāti, kena nu kho saddhiṁ ekato hutvā samaṇassa gotamassa avaṇṇaṁ uppādetvā lābhasakkāramassa antaradhāpeyyāmā” ti. Atha nesaṁ etadahosi: “sundariyā saddhiṁ ekato hutvā sakkuṇissāmā” ti.

Te ekadivasaṁ sundariṁ titthiyārāmaṁ pavisitvā vanditvā ṭhitaṁ nālapiṁsu. Sā punappunaṁ sallapantī pi paṭivacanaṁ alabhitvā: “Api nu, ayyā, tumhe kenaci viheṭhitātthā” ti pucchi. “Kiṁ, bhagini, samaṇaṁ gotamaṁ amhe viheṭhetvā hatalābhasakkāre katvā vicarantaṁ na passasī” ti. Sā evamāha: “mayā ettha kiṁ kātuṁ vaṭṭatī” ti? Tvaṁ khosi, bhagini, abhirūpā sobhaggappattā, samaṇassa gotamassa ayasaṁ āropetvā mahājanaṁ tava kathaṁ {2.416} gāhāpetvā hatalābhasakkāraṁ karohī” ti? Sā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā vanditvā pakkantā. Tato paṭṭhāya mālāgandhavilepanakappūrakaṭukaphalādīni gahetvā sāyaṁ mahājanassa satthu dhammadesanaṁ sutvā nagaraṁ pavisanakāle jetavanābhimukhī gacchati. “Kahaṁ gacchasī” ti ca puṭṭhā: “Samaṇassa gotamassa santikaṁ, ahañhi tena saddhiṁ ekagandhakuṭiyaṁ vasāmī” ti vatvā aññatarasmiṁ titthiyārāme vasitvā pāto va jetavanamaggaṁ otaritvā nagarābhimukhī gacchati. “Kiṁ, sundari, kahaṁ gatāsī” ti ca puṭṭhā: “Samaṇena gotamena saddhiṁ ekagandhakuṭiyaṁ vasitvā taṁ kilesaratiyā ramāpetvā āgatāmhī” ti vadati.

Atha naṁ katipāhaccayena dhuttānaṁ kahāpaṇe datvā: “Gacchatha sundariṁ māretvā samaṇassa gotamassa gandhakuṭiyā samīpe mālākacavarantare nikkhipitvā ethā” ti vadiṁsu, te tathā akaṁsu. Tato titthiyā: “Sundariṁ na passāmā” ti kolāhalaṁ katvā rañño ārocetvā: “Kahaṁ vo āsaṅkā” ti vuttā: “Imesu divasesu jetavane vasati, tatrassā pavattiṁ na jānāmā” ti vatvā: “Tena hi gacchatha, naṁ vicinathā” ti raññā anuññātā attano upaṭṭhāke gahetvā jetavanaṁ gantvā vicinantā mālākacavarantare disvā mañcakaṁ āropetvā nagaraṁ pavesetvā: “Samaṇassa gotamassa sāvakā ‘satthārā katapāpakammaṁ paṭicchādessāmā’ ti sundariṁ māretvā mālākacavarantare nikkhipiṁsū” ti rañño ārocesuṁ, rājā: “Tena hi gacchatha, nagaraṁ āhiṇḍathā” ti āha. Te nagaravīthīsu: “Passatha samaṇānaṁ sakyaputtiyānaṁ kamman”-ti ādīni viravitvā puna rañño nivesanadvāraṁ agamaṁsu.

Rājā sundariyā sarīraṁ āmakasusāne aṭṭakaṁ āropetvā rakkhāpesi. Sāvatthivāsino ṭhapetvā ariyasāvake sesā yebhuyyena: “Passatha samaṇānaṁ sakyaputtiyānaṁ kamman”-ti ādīni vatvā antonagare ca bahinagare ca bhikkhū akkosantā paribhāsantā vicaranti. Bhikkhū taṁ pavattiṁ tathāgatassa ārocesuṁ. Satthā: “Tena hi tumhe pi te manusse evaṁ paṭicodethā” ti:

Abhūtavādī nirayaṁ upeti, yo vā pi katvā na karomi cāha,
Ubho pi {2.417} te pecca samā bhavanti, nihīnakammā manujā paratthā ti. (Ud. 38).

Imaṁ gāthamāha.

Rājā: “Sundariyā aññehi māritabhāvaṁ jānāthā” ti purise pesesi. Te pi kho dhuttā tehi kahāpaṇehi suraṁ pivantā aññamaññaṁ kalahaṁ karonti. Tattheko evamāha: “tvaṁ sundariṁ ekappahāreneva māretvā mālākacavarantare nikkhipitvā tato laddhakahāpaṇehi suraṁ pivasi, hotu hotū” ti. Rājapurisā te dhutte gahetvā rañño dassesuṁ. Atha te rājā: “Tumhehi māritā” ti pucchi. “Āma, devā” ti. “Kehi mārāpitā” ti? “Aññatitthiyehi, devā” ti. Rājā titthiye pakkosāpetvā sundariṁ ukkhipāpetvā: “Gacchatha tumhe, evaṁ vadantā nagaraṁ āhiṇḍatha ‘ayaṁ sundarī samaṇassa gotamassa avaṇṇaṁ āropetukāmehi amhehi mārāpitā, neva samaṇassa gotamassa, na gotamasāvakānaṁ doso atthi, amhākaṁ yeva doso”‘ ti āṇāpesi. Te tathā akaṁsu. Bālamahājano tadā saddahi, titthiyā pi purisavadhadaṇḍena palibuddhā. Tato paṭṭhāya buddhānaṁ mahantataro lābhasakkāro ahosi.

Athekadivasaṁ bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “āvuso, titthiyā ‘buddhānaṁ kāḷakabhāvaṁ uppādessāmā’ ti sayaṁ kāḷakā jātā, buddhānaṁ pana mahantataro lābhasakkāro udapādī” ti. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, sakkā buddhānaṁ saṁkilesaṁ uppādetuṁ, buddhānaṁ saṁkiliṭṭhabhāvakaraṇaṁ nāma jātimaṇino kiliṭṭhabhāvakaraṇasadisaṁ, pubbe jātimaṇiṁ ‘kiliṭṭhaṁ karissāmā’ ti vāyamantā pi nāsakkhiṁsu kiliṭṭhaṁ kātun”-ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto ekasmiṁ gāmake brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto kāmesu ādīnavaṁ disvā nikkhamitvā himavantapadese tisso pabbatarājiyo atikkamitvā tāpaso hutvā paṇṇasālāyaṁ vasi. Tassā avidūre maṇiguhā ahosi, tattha tiṁsamattā sūkarā vasanti, guhāya avidūre eko sīho carati, tassa maṇimhi {2.418} chāyā paññāyati. Sūkarā sīhacchāyaṁ disvā bhītā utrastā appamaṁsalohitā ahesuṁ. Te: “Imassa maṇino vippasannattā ayaṁ chāyā paññāyati, imaṁ maṇiṁ saṁkiliṭṭhaṁ vivaṇṇaṁ karomā” ti cintetvā avidūre ekaṁ saraṁ gantvā kalale pavaṭṭetvā āgantvā taṁ maṇiṁ ghaṁsanti. So sūkaralomehi ghaṁsiyamāno vippasannataro ahosi. Sūkarā upāyaṁ apassantā: “Imassa maṇino vivaṇṇakaraṇūpāyaṁ tāpasaṁ pucchissāmā” ti bodhisattaṁ upasaṅkamitvā vanditvā ekamantaṁ ṭhitā purimā dve gāthā udāhariṁsu:

1. Dariyā satta vassāni, tiṁsamattā vasāmase,
Haññāma maṇino ābhaṁ, iti no mantaraṁ ahu.

2. Yāvatā maṇiṁ ghaṁsāma, bhiyyo vodāyate maṇi,
Idañcadāni pucchāma, kiṁ kiccaṁ idha maññasī ti.

Tattha dariyā ti maṇiguhāyaṁ. Vasāmase ti vasāma. Haññāmā ti hanissāma, mayam-pi vivaṇṇaṁ karissāma. Idañcadāni pucchāmā ti idāni mayaṁ: “Kena kāraṇena ayaṁ maṇi kilissamāno vodāyate” ti idaṁ taṁ pucchāma. “Kiṁ kiccaṁ ‘idha maññasī’ ti imasmiṁ atthe tvaṁ imaṁ kiccaṁ kinti maññasī” ti.

Atha nesaṁ ācikkhanto bodhisatto tatiyaṁ gāthamāha.

3. Ayaṁ maṇi veḷuriyo, akāco vimalo subho,
Nāssa sakkā siriṁ hantuṁ, apakkamatha sūkarā ti.

Tattha akāco ti akakkaso. Subho ti sobhano. Sirin-ti pabhaṁ. Apakkamathā ti imassa maṇissa pabhā nāsetuṁ na sakkā, tumhe pana imaṁ maṇiguhaṁ pahāya aññattha gacchathāti.

Te tassa kathaṁ sutvā tathā akaṁsu. Bodhisatto jhānaṁ uppādetvā brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā tāpaso aham-eva ahosin”-ti.

Maṇisūkarajātakavaṇṇanā pañcamā