Ja 290: Sīlavīmaṁsakajātakavaṇṇanā

Sīlaṁ kireva kalyāṇan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ sīlavīmaṁsakabrāhmaṇaṁ ārabbha kathesi. Vatthu pana paccuppannam-pi atītam-pi heṭṭhā ekakanipāte sīlavīmaṁsakajātake (Ja. 86) vitthāritam-eva.

Idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ sīlavīmaṁsakaṁ brāhmaṇaṁ ārabbha kathesi. So kira kosalarājānaṁ nissāya jīvati tisaraṇaṁ gato akhaṇḍapañcasīlo tiṇṇaṁ vedānaṁ pāragū. Rājā: “Ayaṁ sīlavā” ti tassa atirekasammānaṁ karoti. So cintesi: “Ayaṁ rājā mayhaṁ aññehi brāhmaṇehi atirekasammānaṁ karoti, ativiya maṁ garuṁ katvā passati, kiṁ nu kho esa mama jātigottakulappadesasippasampattiṁ nissāya imaṁ sammānaṁ karoti, udāhu sīlasampattiṁ, vīmaṁsissāmi tāvā” ti. So ekadivasaṁ rājūpaṭṭhānaṁ gantvā gharaṁ āgacchanto ekassa heraññikassa phalakato anāpucchitvā ekaṁ kahāpaṇaṁ gahetvā agamāsi, heraññiko brāhmaṇe garubhāvena kiñci avatvā nisīdi. Punadivase dve kahāpaṇe gaṇhi, heraññiko tatheva adhivāsesi. Tatiyadivase kahāpaṇamuṭṭhiṁ aggahesi, atha naṁ heraññiko: “Ajja te tatiyo divaso rājakuṭumbaṁ vilumpantassā” ti: “Rājakuṭumbavilumpakacoro me gahito” ti tikkhattuṁ viravi. Atha naṁ manussā ito cito ca āgantvā: “Ciraṁdāni tvaṁ sīlavā viya vicarī” ti dve tayo pahāre datvā bandhitvā rañño dassesuṁ.

Rājā vippaṭisārī hutvā: “Kasmā, brāhmaṇa, evarūpaṁ dussīlakammaṁ karosī” ti vatvā: “Gacchatha, tassa rājāṇaṁ karothā” ti āha. Brāhmaṇo: “Nāhaṁ, mahārāja, coro” ti āha. Atha: “Kasmā rājakuṭumbikassa phalakato kahāpaṇe gaṇhī” ti? “Etaṁ mayā tayi mama atisammānaṁ karonte ‘kiṁ nu kho rājā mama jāti ādīni nissāya atisammānaṁ karoti, udāhu sīlaṁ nissāyā’ ti vīmaṁsanatthāya kataṁ, idāni pana mayā ekaṁsena ñātaṁ. Yathā sīlam-eva nissāya tayā mama sammāno kato, na jāti ādīni. Tathā hi me idāni rājāṇaṁ kāresi, svāhaṁ iminā kāraṇena ‘imasmiṁ loke sīlam-eva uttamaṁ sīlaṁ pamukhan’-ti sanniṭṭhānaṁ gato. Imassa panāhaṁ sīlassa anucchavikaṁ {1.370} karonto gehe ṭhito kilese paribhuñjanto na sakkhissāmi kātuṁ, ajjeva jetavanaṁ gantvā satthu santike pabbajissāmi, pabbajjaṁ me detha, devā” ti vatvā rājānaṁ anujānāpetvā jetavanābhimukho pāyāsi.

Atha naṁ ñātisuhajjabandhavā sannipatitvā nivāretuṁ asakkontā nivattiṁsu. So satthu santikaṁ gantvā pabbajjaṁ yācitvā pabbajjañca upasampadañca labhitvā avissaṭṭhakammaṭṭhāno vipassanaṁ vaḍḍhetvā arahattaṁ patvā satthāraṁ upasaṅkamitvā: “Bhante, mayhaṁ pabbajjā matthakaṁ pattā” ti aññaṁ byākāsi. Tassa taṁ aññabyākaraṇaṁ bhikkhusaṅghe pākaṭaṁ jātaṁ. Athekadivasaṁ dhammasabhāyaṁ sannipatitā bhikkhū: “Āvuso, asuko nāma rañño upaṭṭhākabrāhmaṇo attano sīlaṁ vīmaṁsitvā rājānaṁ āpucchitvā pabbajitvā arahatte patiṭṭhito” ti tassa guṇaṁ kathayamānā nisīdiṁsu. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāni ayam-eva brāhmaṇo attano sīlaṁ vīmaṁsitvā pabbajitvā attano patiṭṭhaṁ akāsi, pubbe pi paṇḍitā attano sīlaṁ vīmaṁsitvā pabbajitvā attano patiṭṭhaṁ kariṁsū” ti vatvā tehi yācito atītaṁ āhari.

Idha pana bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente tassa purohito sīlasampanno: “Attano sīlaṁ vīmaṁsissāmī” ti heraññikaphalakato dve divase ekekaṁ kahāpaṇaṁ gaṇhi. Atha naṁ tatiyadivase: “Coro” ti gahetvā rañño santikaṁ nayiṁsu. So antarāmagge ahituṇḍike sappaṁ kīḷāpente addasa. Atha naṁ rājā disvā: “Kasmā evarūpaṁ akāsī” ti pucchi. Brāhmaṇo: “Attano sīlaṁ vīmaṁsitukāmatāyā” ti vatvā imā gāthā avoca:

1. Sīlaṁ kireva kalyāṇaṁ, sīlaṁ loke anuttaraṁ,
Passa ghoraviso nāgo, sīlavāti na haññati.

2. Sohaṁ {2.430} sīlaṁ samādissaṁ, loke anumataṁ sivaṁ,
Ariyavuttisamācāro, yena vuccati sīlavā.

3. Ñātīnañca piyo hoti, mittesu ca virocati,
Kāyassa bhedā sugatiṁ, upapajjati sīlavā ti.

Tattha sīlan-ti ācāro. Kirā ti anussavatthe nipāto. Kalyāṇan-ti sobhanaṁ, “sīlaṁ kireva kalyāṇan”-ti evaṁ paṇḍitā vadantī ti attho. Passā ti attānam-eva vadati. Na haññatī ti param-pi na viheṭheti, parehi pi na viheṭhīyati. Samādissan-ti samādiyissāmi. Anumataṁ sivanti: “Khemaṁ nibbhayan”-ti evaṁ paṇḍitehi sampaṭicchitaṁ. Yena vuccatī ti yena sīlena sīlavā puriso ariyānaṁ buddhādīnaṁ paṭipattiṁ samācaranto: “Ariyavuttisamācāro” ti vuccati, tamahaṁ samādiyissāmī ti attho. Virocatī ti pabbatamatthake aggikkhandho viya virocati.

Evaṁ bodhisatto tīhi gāthāhi sīlassa vaṇṇaṁ pakāsento rañño dhammaṁ desetvā: “Mahārāja, mama gehe pitu santakaṁ mātu santakaṁ attanā uppāditaṁ tayā dinnañca bahu dhanaṁ atthi, pariyanto nāma na paññāyati, ahaṁ pana sīlaṁ vīmaṁsanto heraññikaphalakato kahāpaṇe gaṇhiṁ. Idāni mayā imasmiṁ loke jātigottakulapadesānaṁ lāmakabhāvo, sīlasseva ca jeṭṭhakabhāvo ñāto, ahaṁ pabbajissāmi, pabbajjaṁ me anujānāhī” ti anujānāpetvā raññā punappunaṁ yāciyamāno pi nikkhamma himavantaṁ pavisitvā isipabbajjaṁ pabbajitvā abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā sīlavīmaṁsako purohito brāhmaṇo aham-eva ahosin”-ti.

Sīlavīmaṁsakajātakavaṇṇanā dasamā

Abbhantaravaggo catuttho

Tassuddānaṁ:

Duma kaṁsavaruttamabyagghamigā, maṇayo maṇi sālukamavhayano,
Anusāsaniyo pi ca macchavaro, maṇikuṇḍalakena kirena dasāti.