Ja 302: Mahāassārohajātakavaṇṇanā

Adeyyesuṁ dadaṁ dānan-ti idaṁ satthā jetavane viharanto ānandattheraṁ ārabbha kathesi. Paccuppannavatthu heṭṭhā kathitam-eva.

Idaṁ satthā jetavane viharanto ānandattherassa sāṭakasahassalābhaṁ ārabbha kathesi. Therassa kosalarañño antepure dhammavācanavatthu heṭṭhā mahāsārajātake (Ja. 92) āgatam-eva. Iti there rañño antepure dhammaṁ vācente rañño {2.24} sahassagghanikānaṁ sāṭakānaṁ sahassaṁ āhariyittha. Rājā tato pañca sāṭakasatāni pañcannaṁ devīsatānaṁ adāsi. Tā sabbā pi te sāṭake ṭhapetvā punadivase ānandattherassa datvā sayaṁ purāṇasāṭake yeva pārupitvā rañño pātarāsaṭṭhānaṁ agamaṁsu.

Rājā: “Mayā tumhākaṁ sahassagghanikā sāṭakā dāpitā, kasmā tumhe te apārupitvāva āgatā” ti pucchi. “Deva, amhehi te ānandattherassa dinnā” ti. “Ānandattherena sabbe gahitā” ti? “Āma, devā” ti. “Sammāsambuddhena ticīvaraṁ anuññātaṁ, ānandatthero dussavaṇijjaṁ maññe karissati, atibahū tena sāṭakā gahitā” ti therassa kujjhitvā bhuttapātarāso vihāraṁ gantvā therassa pariveṇaṁ pavisitvā theraṁ vanditvā nisinno pucchi: “a pi, bhante, amhākaṁ ghare itthiyo tumhākaṁ santike dhammaṁ uggaṇhanti vā suṇanti vā” ti? “Āma, mahārāja, gahetabbayuttakaṁ gaṇhanti, sotabbayuttakaṁ suṇantī” ti. “Kiṁ tā suṇanti yeva, udāhu tumhākaṁ nivāsanaṁ vā pārupanaṁ vā dadantī” ti? “Tā ajja, mahārāja, sahassagghanikāni pañca sāṭakasatāni adaṁsū” ti. “Tumhehi gahitāni tāni, bhante” ti? “Āma, mahārājā” ti. “Nanu, bhante, satthārā ticīvaram-eva anuññātan”-ti? “Āma, mahārāja, bhagavatā ekassa bhikkhuno ticīvaram-eva paribhogasīsena anuññātaṁ, paṭiggahaṇaṁ pana avāritaṁ, tasmā mayā pi aññesaṁ jiṇṇacīvarikānaṁ dātuṁ te sāṭakā paṭiggahitā” ti. “Te pana bhikkhū tumhākaṁ santikā sāṭake labhitvā porāṇacīvarāni kiṁ karissantī” ti? “Porāṇasaṅghāṭiṁ uttarāsaṅgaṁ karissantī” ti? “Porāṇauttarāsaṅgaṁ kiṁ karissantī” ti? “Antaravāsakaṁ karissantī” ti. “Porāṇaantaravāsakaṁ kiṁ karissantī” ti? “Paccattharaṇaṁ karissantī” ti. “Porāṇapaccattharaṇaṁ kiṁ karissantī” ti? “Bhummattharaṇaṁ karissantī” ti. “Porāṇabhummattharaṇaṁ {2.25} kiṁ karissantī” ti? “Pādapuñchanaṁ karissantī” ti. “Porāṇapādapuñchanaṁ kiṁ karissantī” ti? “Mahārāja, saddhādeyyaṁ nāma vinipātetuṁ na labbhati, tasmā porāṇapādapuñchanaṁ vāsiyā koṭṭetvā mattikāya makkhetvā senāsanesu mattikālepanaṁ karissantī” ti. “Bhante, tumhākaṁ dinnaṁ yāva pādapuñchanā pi nassituṁ na labbhatī” ti? “Āma, mahārāja, amhākaṁ dinnaṁ nassituṁ na labbhati, paribhogam-eva hotī” ti.

Rājā tuṭṭho somanassappatto hutvā itarāni pi gehe ṭhapitāni pañca sāṭakasatāni āharāpetvā therassa datvā anumodanaṁ sutvā theraṁ vanditvā padakkhiṇaṁ katvā pakkāmi. Thero paṭhamaladdhāni pañca sāṭakasatāni jiṇṇacīvarikānaṁ bhikkhūnaṁ adāsi. Therassa pana pañcamattāni saddhivihārikasatāni, tesu eko daharabhikkhu therassa bahūpakāro pariveṇaṁ sammajjati, pānīyaparibhojanīyaṁ upaṭṭhapeti, dantakaṭṭhaṁ mukhodakaṁ nhānodakaṁ deti, vaccakuṭijantāgharasenāsanāni paṭijaggati, hatthaparikammapādaparikammapiṭṭhiparikammādīni karoti. Thero pacchā laddhāni pañca sāṭakasatāni: “Ayaṁ me bahūpakāro” ti yuttavasena sabbāni tasseva adāsi. So pi sabbe te sāṭake bhājetvā attano samānupajjhāyānaṁ adāsi.

Evaṁ sabbe pi te laddhasāṭakā bhikkhū sāṭake chinditvā rajitvā kaṇikārapupphavaṇṇāni kāsāyāni nivāsetvā ca pārupitvā ca satthāraṁ upasaṅkamitvā vanditvā ekamantaṁ nisīditvā evamāhaṁsu: “bhante, sotāpannassa ariyasāvakassa mukholokanadānaṁ nāma atthī” ti. “Na, bhikkhave, ariyasāvakānaṁ mukholokanadānaṁ nāma atthī” ti. “Bhante, amhākaṁ upajjhāyena dhammabhaṇḍāgārikattherena sahassagghanikānaṁ sāṭakānaṁ pañca satāni ekasseva daharabhikkhuno dinnāni, so pana attanā laddhe bhājetvā amhākaṁ adāsī” ti. “Na, bhikkhave, ānando mukholokanabhikkhaṁ deti, {2.26} so panassa bhikkhu bahūpakāro, tasmā attano upakārassa upakāravasena guṇavasena yuttavasena ‘upakārassa nāma paccupakāro kātuṁ vaṭṭatī’ ti kataññukatavedibhāvena adāsi.

Satthā: “Porāṇakapaṇḍitā pi attano upakāravaseneva kiriṁsū” ti vatvā idhā pi atītaṁ āhari.

Atīte bodhisatto bārāṇasirājā hutvā dhammena samena rajjaṁ kāreti, dānaṁ deti, sīlaṁ rakkhati. So: “Paccantaṁ kupitaṁ vūpasamessāmī” ti balavāhanaparivuto gantvā parājito assaṁ abhiruhitvā palāyamāno ekaṁ paccantagāmaṁ pāpuṇi. Tattha tiṁsa janā rājasevakā vasanti. Te pāto va gāmamajjhe sannipatitvā gāmakiccaṁ karonti. Tasmiṁ khaṇe rājā vammitaṁ assaṁ abhiruhitvā alaṅkatapaṭiyatto gāmadvārena {3.9} antogāmaṁ pāvisi. Te: “Kiṁ nu kho idan”-ti bhītā palāyitvā sakasakagehāni pavisiṁsu. Eko panettha attano gehaṁ agantvā rañño paccuggamanaṁ katvā: “Rājā kira paccantaṁ gato” ti suyyati, kosi tvaṁ rājapuriso corapurisoti? “Rājapuriso, sammā” ti. “Tena hi ethā” ti rājānaṁ gehaṁ netvā attano pīṭhake nisīdāpetvā: “Ehi, bhadde, sahāyakassa pāde dhovā” ti bhariyaṁ tassa pāde dhovāpetvā attano balānurūpena āhāraṁ datvā: “Muhuttaṁ vissamathā” ti sayanaṁ paññāpesi, rājā nipajji. Itaro assassa sannāhaṁ mocetvā caṅkamāpetvā udakaṁ pāyetvā piṭṭhiṁ telena makkhetvā tiṇaṁ adāsi. Evaṁ tayo cattāro divase rājānaṁ paṭijaggitvā: “Gacchāmahaṁ, sammā” ti vutte puna rañño ca assassa ca kattabbayuttakaṁ sabbamakāsi. Rājā tussitvā gacchanto: “Ahaṁ, samma, mahāassāroho nāma, nagaramajjhe amhākaṁ gehaṁ, sace kenaci kiccena nagaraṁ āgacchasi, dakkhiṇadvāre ṭhatvā dovārikaṁ ‘mahāassāroho kataragehe vasatī’ ti pucchitvā dovārikaṁ gahetvā amhākaṁ gehaṁ āgaccheyyāsī” ti vatvā pakkāmi.

Balakāyo pi rājānaṁ adisvā bahinagare khandhāvāraṁ bandhitvā ṭhito rājānaṁ disvā paccuggantvā parivāresi. Rājā nagaraṁ pavisanto dvārantare ṭhatvā dovārikaṁ pakkosāpetvā mahājanaṁ paṭikkamāpetvā: “Tāta, eko paccantagāmavāsī maṁ daṭṭhukāmo āgantvā ‘mahāassārohassa gehaṁ kahan’-ti taṁ pucchissati, taṁ tvaṁ hatthe gahetvā ānetvā maṁ dasseyyāsi, tadā tvaṁ sahassaṁ labhissasī” ti āha. So nāgacchati, tasmiṁ anāgacchante rājā tassa vasanagāme baliṁ vaḍḍhāpesi, balimhi vaḍḍhite nāgacchati. Evaṁ dutiyam-pi tatiyam-pi baliṁ vaḍḍhāpesi, neva āgacchati. Atha naṁ gāmavāsino sannipatitvā āhaṁsu: “Ayya, tava sahāyassa mahāassārohassa āgatakālato paṭṭhāya {3.10} mayaṁ balinā pīḷiyamānā sīsaṁ ukkhipituṁ na sakkoma, gaccha tava sahāyassa mahāassārohassa vatvā amhākaṁ baliṁ vissajjāpehī” ti. Sādhu gacchissāmi, na pana sakkā tucchahatthena gantuṁ, mayhaṁ sahāyassa dve dārakā atthi, tesañca bhariyāya cassa sahāyakassa ca me nivāsanapārupanapiḷandhanādīni sajjethāti. “Sādhu sajjissāmā” ti te sabbaṁ paṇṇākāraṁ sajjayiṁsu.

So tañca attano ghare pakkapūvañca ādāya gantvā dakkhiṇadvāraṁ patvā dovārikaṁ pucchi: “Kahaṁ, samma, mahāassārohassa gehan”-ti. So: “Ehi dassemi te” ti taṁ hatthe gahetvā rājadvāraṁ gantvā: “Dovāriko ekaṁ paccantagāmavāsiṁ gahetvā āgato” ti paṭivedesi. Rājā taṁ sutvā āsanā uṭṭhāya: “Mayhaṁ sahāyo ca tena saddhiṁ āgatā ca pavisantū” ti paccuggamanaṁ katvā disvāva naṁ parissajitvā: “Mayhaṁ sahāyikā ca dārakā ca arogā” ti pucchitvā hatthe gahetvā mahātalaṁ abhiruhitvā setacchattassa heṭṭhā rājāsane nisīdāpetvā aggamahesiṁ pakkosāpetvā: “Bhadde, sahāyassa me pāde dhovā” ti āha. Sā tasssa pāde dhovi, rājā suvaṇṇabhiṅkārena udakaṁ āsiñci. Devī pi pāde dhovitvā gandhatelena makkhesi. Rājā: “Kiṁ, samma, atthi, kiñci amhākaṁ khādanīyan”-ti pucchi. So: “Atthī” ti pasibbakato pūve nīharāpesi. Rājā suvaṇṇataṭṭakena gahetvā tassa saṅgahaṁ karonto: “Mama sahāyena ānītaṁ khādathā” ti deviyā ca amaccānañca khādāpetvā sayam-pi khādi. Itaro itaram-pi paṇṇākāraṁ dassesi. Rājā tassa saṅgahatthaṁ kāsikavatthāni apanetvā tena ābhatavatthayugaṁ nivāsesiṁ. Devī pi {3.11} kāsikavatthañceva ābharaṇāni ca apanetvā tena ābhatavatthaṁ nivāsetvā ābharaṇāni piḷandhi.

Atha naṁ rājā rājārahaṁ bhojanaṁ bhojāpetvā ekaṁ amaccaṁ āṇāpesi: “Gaccha imassa mama karaṇaniyāmeneva massukammaṁ kāretvā gandhodakena nhāpetvā satasahassagghanikaṁ kāsikavatthaṁ nivāsāpetvā rājālaṅkārena alaṅkārāpetvā ānehī” ti. So tathā akāsi. Rājā nagare bheriṁ carāpetvā amacce sannipātāpetvā setacchattassa majjhe jātihiṅgulakasuttaṁ pātetvā upaḍḍharajjaṁ adāsi. Te tato paṭṭhāya ekato bhuñjanti pivanti sayanti, vissāso thiro ahosi kenaci abhejjo. Athassa rājā puttadāre pi pakkosāpetvā antonagare nivesanaṁ māpetvā adāsi. Te samaggā sammodamānā rajjaṁ kārenti.

Atha amaccā kujjhitvā rājaputtaṁ āhaṁsu: “Kumāra, rājā ekassa gahapatikassa upaḍḍharajjaṁ datvā tena saddhiṁ ekato bhuñjati pivati sayati, dārake ca vandāpeti, iminā raññā katakammaṁ na jānāma, kiṁ karoti rājā, mayaṁ lajjāma, tvaṁ rañño kathehī” ti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā sabbaṁ taṁ kathaṁ rañño ārocetvā: “Mā evaṁ karohi, mahārājā” ti āha. “Tāta, ahaṁ yuddhaparājito kahaṁ vasiṁ, api nu jānāthā” ti. “Na jānāma, devā” ti. “Ahaṁ etassa ghare vasanto arogo hutvā āgantvā rajjaṁ kāresiṁ, evaṁ mama upakārino kasmā sampattiṁ na dassāmī” ti evaṁ vatvā ca pana bodhisatto: “Tāta, yo hi adātabbayuttakassa deti, dātabbayuttakassa na deti, so āpadaṁ patvā kiñci upakāraṁ na labhatī” ti dassento imā gāthā āha:

1. Adeyyesu {3.12} dadaṁ dānaṁ, deyyesu nappavecchati,
Āpāsu byasanaṁ patto, sahāyaṁ nādhigacchati.

2. Nādeyyesu dadaṁ dānaṁ, deyyesu yo pavecchati,
Āpāsu byasanaṁ patto, sahāyamadhigacchati.

3. Saññogasambhogavisesadassanaṁ, anariyadhammesu saṭhesu nassati,
Katañca ariyesu ca ajjavesu, mahapphalaṁ hoti aṇum-pi tādisu.

4. Yo pubbe katakalyāṇo, akā loke sudukkaraṁ,
Pacchā kayirā na vā kayirā, accantaṁ pūjanāraho ti.

Tattha adeyyesū ti pubbe akatūpakāresu. Deyyesū ti pubbe katūpakāresu. Nappavecchatī ti na paveseti na deti. Āpāsū ti āpadāsu. Byasanan-ti dukkhaṁ. Saññogasambhogavisesadassanan-ti yo mittena kato saññogo ceva sambhogo ca, tassa visesadassanaṁ guṇadassanaṁ sukataṁ mayhaṁ imināti etaṁ sabbaṁ asuddhadhammattā anariyadhammesu kerāṭikattā saṭhesu nassati. Ariyesū ti attano kataguṇajānanena ariyesu parisuddhesu. Ajjavesū ti teneva kāraṇena ujukesu akuṭilesu. Aṇumpī ti appamattakam pi. Tādisū ti ye tādisā puggalā honti ariyā ujubhūtā, tesu appam-pi kataṁ mahapphalaṁ hoti mahājutikaṁ mahāvipphāraṁ, sukhette vuttabījamiva na nassati, itarasmiṁ pana pāpe bahum-pi kataṁ aggimhi khittabījamiva nassatī ti attho.

Vuttam-pi cetaṁ:

Yathā pi bījamaggimhi, ḍayhati na virūhati,
Evaṁ kataṁ asappurise, nassati na virūhati.

Kataññumhi ca posamhi, sīlavante ariyavuttine,
Sukhette viya bījāni, kataṁ tamhi na nassatī ti. (Ja. 302.6-7).

Pubbe katakalyāṇo ti paṭhamataraṁ upakāraṁ katvā ṭhito. Akā ti akari, ayaṁ loke sudukkaraṁ nāma akāsī ti attho. Pacchā kayirā ti so pacchā aññaṁ {3.13} kiñci guṇaṁ karotu vā mā vā, teneva paṭhamakatena guṇena accantaṁ pūjanāraho hoti, sabbaṁ sakkārasammānaṁ arahatīti.

Idaṁ pana sutvā neva amaccā, na rājaputto puna kiñci kathesīti.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā paccantagāmavāsī ānando ahosi, bārāṇasirājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Mahāassārohajātakavaṇṇanā dutiyā