Ja 312: Kassapamandiyajātakavaṇṇanā

Api {3.36} kassapa mandiyā ti idaṁ satthā jetavane viharanto ekaṁ mahallakabhikkhuṁ ārabbha kathesi. Sāvatthiyaṁ kireko kulaputto kāmesu ādīnavaṁ disvā satthu santike pabbajitvā kammaṭṭhāne anuyutto na cirasseva arahattaṁ pāpuṇi. Tassa aparabhāge mātā kālamakāsi. So mātu accayena pitarañca kaniṭṭhabhātarañca pabbājetvā jetavane vasitvā vassūpanāyikasamaye cīvarapaccayassa sulabhataṁ sutvā ekaṁ gāmakāvāsaṁ gantvā tayo pi tattheva vassaṁ upagantvā vutthavassā jetavanam-eva āgamaṁsu. Daharabhikkhu jetavanassa āsannaṭṭhāne: “Sāmaṇera tvaṁ theraṁ vissāmetvā āneyyāsi, ahaṁ puretaraṁ gantvā pariveṇaṁ paṭijaggissāmī” ti jetavanaṁ pāvisi. Mahallakatthero saṇikaṁ āgacchati. Sāmaṇero punappunaṁ sīsena uppīḷento viya: “Gaccha, bhante, gaccha, bhante” ti taṁ balakkārena neti. Thero: “Tvaṁ maṁ attano vasaṁ ānesī” ti puna nivattitvā koṭito paṭṭhāya āgacchati. Tesaṁ evaṁ aññamaññaṁ kalahaṁ karontānaññeva sūriyo atthaṅgato, andhakāro jāto.

Itaro pi pariveṇaṁ sammajjitvā udakaṁ upaṭṭhapetvā tesaṁ āgamanaṁ apassanto ukkaṁ gahetvā paccuggamanaṁ katvā te āgacchante disvā: “Kiṁ cirāyitthā” ti pucchi. Mahallako taṁ kāraṇaṁ kathesi. So te dve pi vissāmetvā saṇikaṁ ānesi. Taṁ divasaṁ buddhupaṭṭhānassa okāsaṁ na labhi. Atha naṁ dutiyadivase buddhupaṭṭhānaṁ āgantvā vanditvā nisinnaṁ satthā: “Kadā āgatosī” ti pucchi. “Hiyyo, bhante” ti. “Hiyyo āgantvā ajja buddhupaṭṭhānaṁ karosī” ti? So: “Āma, bhante” ti vatvā taṁ kāraṇaṁ ācikkhi. Satthā mahallakaṁ garahitvā: “Na esa idāneva evarūpaṁ kammaṁ karoti, pubbe pi akāsi. Idāni pana tena tvaṁ kilamito, pubbe pi paṇḍite kilamesī” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kāsinigame brāhmaṇakule nibbatti. Tassa vayappattakāle {3.37} mātā kālamakāsi. So mātu sarīrakiccaṁ katvā māsaddhamāsaccayena ghare vijjamānaṁ dhanaṁ dānaṁ datvā pitarañca kaniṭṭhabhātarañca gahetvā himavantapadese devadattiyaṁ vakkalaṁ gahetvā isipabbajjaṁ pabbajitvā uñchācariyāya vanamūlaphalāphalehi yāpento ramaṇīye vanasaṇḍe vasi. Himavante pana vassakāle acchinnadhāre deve vassante na sakkā hoti kandamūlaṁ khaṇituṁ, phalāni ca paṇṇāni ca patanti. Tāpasā yebhuyyena himavantato nikkhamitvā manussapathe vasanti. Tadā bodhisatto pitarañca kaniṭṭhabhātarañca gahetvā manussapathe vasitvā puna himavante pupphitaphalite te ubho pi gahetvā himavante attano assamapadaṁ āgacchanto assamassāvidūre sūriye atthaṅgate: “Tumhe saṇikaṁ āgaccheyyātha, ahaṁ purato gantvā assamaṁ paṭijaggissāmī” ti vatvā te ohāya gato. Khuddakatāpaso pitarā saddhiṁ saṇikaṁ gacchanto taṁ kaṭippadese sīsena uppīḷento viya gaccha gacchāti taṁ balakkārena neti. Mahallako: “Tvaṁ maṁ attano ruciyā ānesī” ti paṭinivattitvā koṭito paṭṭhāya āgacchati. Evaṁ tesaṁ kalahaṁ karontānaññeva andhakāro ahosi.

Bodhisatto pi paṇṇasālaṁ sammajjitvā udakaṁ upaṭṭhapetvā ukkamādāya paṭipathaṁ āgacchanto te disvā: “Ettakaṁ kālaṁ kiṁ karitthā” ti āha. Khuddakatāpaso pitarā katakāraṇaṁ kathesi. Bodhisatto ubho pi te saṇikaṁ netvā parikkhāraṁ paṭisāmetvā pitaraṁ nhāpetvā pādadhovanapiṭṭhisambāhanādīni katvā aṅgārakapallaṁ upaṭṭhapetvā paṭippassaddhakilamathaṁ pitaraṁ upanisīditvā: “Tāta, taruṇadārakā nāma mattikābhājanasadisā muhuttaneva bhijjanti {3.38}, sakiṁ bhinnakālato paṭṭhāya puna na sakkā honti ghaṭetuṁ, te akkosantā pi paribhāsantā pi mahallakehi adhivāsetabbā” ti vatvā pitaraṁ ovadanto imā gāthā abhāsi:

1. Api kassapa mandiyā, yuvā sapati hanti vā,
Sabbaṁ taṁ khamate dhīro, paṇḍito taṁ titikkhati.

2. Sace pi santo vivadanti, khippaṁ santīyare puna,
Bālā pattāva bhijjanti, na te samathamajjhagū.

3. Ete bhiyyo samāyanti, sandhi tesaṁ na jīrati,
Yo cādhipannaṁ jānāti, yo ca jānāti desanaṁ.

4. Eso hi uttaritaro, bhāravaho dhuraddharo,
Yo paresādhipannānaṁ, sayaṁ sandhātumarahatī ti.

Tattha kassapā ti pitaraṁ nāmenālapati. Mandiyā ti mandībhāvena taruṇatāya. Yuvā sapati hanti vā ti taruṇadārako akkosati pi paharati pi. Dhīro ti dhikkatapāpo, dhī vā vuccati paññā, tāya samannāgatoti pi attho. Itaraṁ pana imasseva vevacanaṁ. Ubhayenā pi sabbaṁ taṁ bāladārakehi kataṁ aparādhaṁ mahallako dhīro paṇḍito sahati titikkhatīti dasseti.
Sandhīyare ti puna mittabhāvena sandhīyanti ghaṭīyanti. Bālā pattāvā ti bālakā pana mattikāpattāva bhijjanti. Na te samathamajjhagū ti te bālakā appamattakam-pi vivādaṁ katvā verūpasamanaṁ na vindanti nādhigacchanti. Ete bhiyyo ti ete dve janā bhinnā pi puna samāgacchanti. Sandhī ti mittasandhi. Tesan-ti tesaññeva dvinnaṁ sandhi na jīrati. Yo cādhipannan-ti yo ca attanā adhipannaṁ atikkantaṁ aññasmiṁ katadosaṁ jānāti. Desanan-ti yo ca tena attano dosaṁ jānantena desitaṁ accayadesanaṁ paṭiggaṇhituṁ jānāti.

Yo paresādhipannānan-ti yo paresaṁ adhipannānaṁ dosena abhibhūtānaṁ aparādhakārakānaṁ. Sayaṁ sandhātumarahatī ti tesu akhamāpentesupi: “Ehi, bhadramukha, uddesaṁ gaṇha, aṭṭhakathaṁ suṇa, bhāvanamanuyuñja, kasmā paribāhiro hosī” ti evaṁ sayaṁ sandhātuṁ arahati mittabhāvaṁ ghaṭeti, eso evarūpo mettāvihārī uttaritaro mittabhārassa mittadhurassa ca vahanato: “Bhāravaho” ti: “Dhuraddharo” ti ca saṅkhaṁ gacchatīti.

Evaṁ {3.39} bodhisatto pitu ovādaṁ adāsi, so pi tato pabhuti danto ahosi sudanto.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā pitā tāpaso mahallako ahosi, khuddakatāpaso sāmaṇero, pitu ovādadāyako pana aham-eva ahosin”-ti.

Kassapamandiyajātakavaṇṇanā dutiyā