Ja 314: Lohakumbhijātakavaṇṇanā

Dujjīvitamajīvimhā ti idaṁ satthā jetavane viharanto kosalarājānaṁ ārabbha kathesi. Tadā kira kosalarājā rattibhāge catunnaṁ nerayikasattānaṁ saddaṁ suṇi. Eko du-kāram-eva bhaṇi, eko sa-kāraṁ, eko na-kāraṁ, eko so-kāramevā ti. Te kira atītabhave sāvatthiyaṁ yeva pāradārikā rājaputtā ahesuṁ. Te paresaṁ rakkhitago pitamātugāmesu aparajjhitvā cittakeḷiṁ kīḷantā bahuṁ pāpakammaṁ katvā maraṇacakkena chinnā sāvatthisāmante catūsu lohakumbhīsu nibbattā saṭṭhi vassasahassāni tattha paccitvā uggatā lohakumbhimukhavaṭṭiṁ disvā: “Kadā nu kho imamhā dukkhā muccissāmā” ti cattāro pi mahantena saddena anupaṭipāṭiyā viraviṁsu. Rājā tesaṁ saddaṁ sutvā maraṇabhayatajjito nisinnako va aruṇaṁ uṭṭhāpesi.

Aruṇuggamanavelāya brāhmaṇā āgantvā rājānaṁ sukhasayitaṁ pucchiṁsu. Rājā: “Kuto me ācariyā sukhasayitaṁ, ajjāhaṁ evarūpe {3.44} cattāro bhiṁsanakasadde suṇin”-ti. Brāhmaṇā hatthe vidhuniṁsu. “Kiṁ ācariyā” ti? “Sāhasikasaddā, mahārājā” ti. “Sapaṭikammā appaṭikammā” ti? “Kāmaṁ appaṭikammā, mayaṁ pana susikkhitā, mahārājā” ti. “Kiṁ katvā paṭibāhissathā” ti? “Mahārāja, paṭikammaṁ mahantaṁ na sakkā kātuṁ, mayaṁ pana sabbacatukkaṁ yaññaṁ yajitvā hāressāmā” ti. “Tena hi khippaṁ cattāro hatthī cattāro asse cattāro usabhe cattāro manusseti laṭukikasakuṇikā ādiṁ katvā cattāro cattāro pāṇe gahetvā sabbacatukkayaññaṁ yajitvā mama sotthibhāvaṁ karothā” ti. “Sādhu, mahārājā” ti sampaṭicchitvā yenattho, taṁ gahetvā yaññāvāṭaṁ paccupaṭṭhapesuṁ, bahupāṇe thūṇūpanīte katvā ṭhapesuṁ. “Bahuṁ macchamaṁsaṁ khādissāma, bahuṁ dhanaṁ labhissāmā” ti ussāhappattā hutvā: “Idaṁ laddhuṁ vaṭṭati, idaṁ laddhuṁ vaṭṭati, devā” ti aparāparaṁ caranti.

Mallikā devī rājānaṁ upasaṅkamitvā: “Kiṁ nu kho, mahārāja, brāhmaṇā ativiya ussāhayantā vicarantī” ti pucchi. “Devi kiṁ tuyhiminā, tvaṁ attano yaseneva mattā pamattā, dukkhaṁ pana amhākam-eva na jānāsī” ti? “Kiṁ, mahārājā” ti. “Devi, ahaṁ evarūpaṁ nāma asotabbaṁ suṇiṁ, tato imesaṁ saddānaṁ sutattā: “Kiṁ bhavissatī” ti brāhmaṇe pucchiṁ, brāhmaṇā: “Tumhākaṁ mahārāja rajjassa vā bhogānaṁ vā jīvitassa vā antarāyo paññāyati, sabbacatukkena yaññaṁ yajitvā sotthibhāvaṁ karissāmā” ti vadiṁsu, te mayhaṁ vacanaṁ gahetvā yaññāvāṭaṁ katvā yena yenattho, tassa tassa kāraṇā āgacchantī” ti. “Kiṁ pana deva, imesaṁ saddānaṁ nipphattiṁ sadevake loke aggabrāhmaṇaṁ pucchitthā” ti? “Ko esa devi, sadevake loke aggabrāhmaṇo nāmā” ti? “Mahāgotamo sammāsambuddho” ti. “Devi, sammāsambuddho me na pucchito” ti? “Tena hi gantvā pucchathā” ti.

Rājā tassā vacanaṁ gahetvā bhuttapātarāso rathavaramāruyha jetavanaṁ gantvā satthāraṁ vanditvā pucchi: “Ahaṁ, bhante, rattibhāge cattāro sadde sutvā brāhmaṇe pucchiṁ, te ‘sabbacatukkayaññaṁ {3.45} yajitvā sotthiṁ karissāmā’ ti vatvā yaññāvāṭe kammaṁ karonti, tesaṁ saddānaṁ sutattā mayhaṁ kiṁ bhavissatī” ti. “Na kiñci, mahārāja, nerayikasattā dukkhamanubhavantā evaṁ viraviṁsu, na ime saddā idāni tayā eva sutā, porāṇakarājūhi pi sutā yeva, te pi brāhmaṇe pucchitvā pasughātayaññaṁ kattukāmā hutvā paṇḍitānaṁ kathaṁ sutvā na kariṁsu, paṇḍitā tesaṁ saddānaṁ antaraṁ kathetvā mahājanaṁ vissajjāpetvā sotthimakaṁsū” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto aññatarasmiṁ kāsigāme brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto kāmesu ādīnavaṁ disvā kāme pahāya isipabbajjaṁ pabbajitvā abhiññā ca samāpattiyo ca uppādetvā jhānakīḷaṁ kīḷanto himavante ramaṇīye vanasaṇḍe vasati. Tadā bārāṇasirājā catunnaṁ nerayikānaṁ im-eva cattāro sadde sutvā bhītatasito imināva niyāmena brāhmaṇehi: “Tiṇṇaṁ antarāyānaṁ aññataro bhavissati, sabbacatukkayaññena taṁ vūpasamessāmā” ti vutte sampaṭicchi. Purohito brāhmaṇehi saddhiṁ yaññāvāṭaṁ paccupaṭṭhāpesi, mahājano thūṇūpanīto ahosi. Tadā bodhisatto mettābhāvanaṁ purecārikaṁ katvā dibbacakkhunā lokaṁ olokento imaṁ kāraṇaṁ disvā: “Ajja, mayā gantuṁ vaṭṭati, mahājanassa sotthi bhavissatī” ti iddhibalena vehāsaṁ uppatitvā bārāṇasirañño uyyāne otaritvā maṅgalasilāpaṭṭe kañcanarūpakaṁ viya nisīdi. Tadā purohitassa jeṭṭhantevāsiko ācariyaṁ upasaṅkamitvā: “Nanu, ācariya, amhākaṁ vedesu paraṁ māretvā sotthikaraṇaṁ nāma natthī” ti āha. Purohito: “Tvaṁ rājadhanaṁ rakkhasi, bahuṁ macchamaṁsaṁ khādissāma, dhanaṁ labhissāma, tuṇhī hohī” ti taṁ paṭibāhi.

So: “Nāhaṁ {3.46} ettha sahāyo bhavissāmī” ti nikkhamitvā rājuyyānaṁ gantvā bodhisattaṁ disvā vanditvā katapaṭisanthāro ekamantaṁ nisīdi. Bodhisatto: “Kiṁ, māṇava, rājā dhammena rajjaṁ kāretī” ti pucchi. “Bhante, rājā dhammena rajjaṁ kāreti, rattibhāge pana cattāro sadde sutvā brāhmaṇe pucchi. Brāhmaṇā ‘sabbacatukkayaññaṁ yajitvā sotthiṁ karissāmā”‘ ti vadiṁsu. Rājā pasughātakammaṁ katvā attano sotthiṁ kātukāmo mahājano thūṇūpanīto, “kiṁ nu kho, bhante, tumhādisānaṁ sīlavantānaṁ tesaṁ saddānaṁ nipphattiṁ vatvā mahājanaṁ maraṇamukhā mocetuṁ vaṭṭatī” ti. “Māṇava, rājā amhe na jānāti, mayam-pi taṁ na jānāma, imesaṁ pana saddānaṁ nipphattiṁ jānāma, sace rājā amhe upasaṅkamitvā puccheyya, rājānaṁ nikkaṅkhaṁ katvā kathessāmā” ti. “Tena hi, bhante, muhuttaṁ idheva hotha, ahaṁ rājānaṁ ānessāmī” ti. “Sādhu, māṇavā” ti. So gantvā rañño tamatthaṁ ārocetvā rājānaṁ ānesi.

Atha rājā bodhisattaṁ vanditvā ekamantaṁ nisinno pucchi: “Saccaṁ kira tumhe mayā sutasaddānaṁ nipphattiṁ jānāthā” ti? “Āma, mahārājā” ti. “Kathetha, bhante” ti. “Mahārāja, ete purimabhave paresaṁ rakkhitago pitesu dāresu cārittaṁ āpajjitvā bārāṇasisāmante catūsu lohakumbhīsu nibbattā pakkuthite khāralohodake pheṇuddehakaṁ paccamānā tiṁsa vassasahassāni adho gantvā kumbhitalaṁ āhacca uddhaṁ ārohantā tiṁsavassasahasseneva kālena kumbhimukhaṁ disvā bahi oloketvā cattāro janā catasso gāthā paripuṇṇaṁ katvā vattukāmā pi tathā kātuṁ asakkontā ekekam-eva akkharaṁ vatvā puna lohakumbhīsu yeva {3.47} nimuggā. Tesu du-kāraṁ vatvā nimuggasatto evaṁ vattukāmo ahosi:

1. ‘Dujjīvitamajīvimha, ye sante na dadamhase,
Vijjamānesu bhogesu, dīpaṁ nākamha attano’ ti.

Taṁ gāthaṁ paripuṇṇaṁ kātuṁ nāsakkhī” ti vatvā bodhisatto attano ñāṇena taṁ gāthaṁ paripuṇṇaṁ katvā kathesi. Sesāsu pi eseva nayo.

Tesu sa-kāraṁ vatvā vattukāmassa ayaṁ gāthā:

2. Saṭṭhi vassasahassāni, paripuṇṇāni sabbaso,
Niraye paccamānānaṁ, kadā anto bhavissatī ti.

Na-kāraṁ vatvā vattukāmassa ayaṁ gāthā:

3. Natthi anto kuto anto, na anto paṭidissati,
Tadā hi pakataṁ pāpaṁ, mama tuyhañca mārisā ti.

So-kāraṁ vatvā vattukāmassa ayaṁ gāthā:

4. Sohaṁ nūna ito gantvā, yoniṁ laddhāna mānusiṁ,
Vadaññū sīlasampanno, kāhāmi kusalaṁ bahun-ti.

Tattha dujjīvitan-ti tīṇi duccaritāni caranto dujjīvitaṁ lāmakajīvitaṁ jīvati nāma, so pi tadeva sandhāyāha: “Dujjīvitamajīvimhā” ti. Ye sante na dadamhase ti ye mayaṁ deyyadhamme ca paṭiggāhake ca saṁvijjamāne yeva na dānaṁ dadimha. Dīpaṁ nākamha attano ti attano patiṭṭhaṁ na karimha. Paripuṇṇānī ti anūnāni anadhikāni. Sabbaso ti sabbākārena. Paccamānānan-ti amhākaṁ imasmiṁ niraye paccamānānaṁ.

Natthi anto ti: “Amhākaṁ asukakāle nāma mokkho bhavissatī” ti evaṁ kālaparicchedo natthi. Kuto anto ti kena kāraṇena anto paññāyissati. Na anto ti antaṁ daṭṭhukāmānam-pi no dukkhassa anto na paṭidissati. Tadā hi pakatan-ti tasmiṁ kāle mārisā mama ca tuyhañca pakataṁ pāpaṁ pakaṭṭhaṁ kataṁ atibahum-eva kataṁ. “Tathā hi pakatan”-ti pi pāṭho, tena kāraṇena kataṁ, yenassa {3.48} anto daṭṭhuṁ na sakkā ti attho. Mārisā ti mayā sadisā, piyālapanametaṁ etesaṁ. Nūnā ti ekaṁsatthe nipāto, so ahaṁ ito gantvā yoniṁ mānusiṁ laddhāna vadaññū sīlasampanno hutvā ekaṁseneva bahuṁ kusalaṁ karissāmīti ayamettha attho.

Iti bodhisatto ekamekaṁ gāthaṁ vatvā: “Mahārāja, so nerayikasatto imaṁ gāthaṁ paripuṇṇaṁ katvā vattukāmo attano pāpassa mahantatāya tathā kathetuṁ nāsakkhi, iti so attano kammavipākaṁ anubhavanto viravi. Tumhākaṁ etassa saddassa savanapaccayā antarāyo nāma natthi, tumhe mā bhāyitthā” ti rājānaṁ saññāpesi. Rājā mahājanaṁ vissajjāpetvā suvaṇṇabheriṁ carāpetvā yaññāvāṭaṁ viddhaṁsāpesi. Bodhisatto mahājanassa sotthiṁ katvā katipāhaṁ vasitvā tattheva gantvā aparihīnajjhāno brahmaloke uppajji.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā purohitassa jeṭṭhantevāsikamāṇavo sāriputto ahosi, tāpaso pana aham-eva ahosin”-ti.

Lohakumbhijātakavaṇṇanā catutthā