Ja 318: Kaṇaverajātakavaṇṇanā

Yaṁ taṁ vasanta samaye ti idaṁ satthā jetavane viharanto purāṇadutiyikāpalobhanaṁ ārabbha kathesi. Vatthu indriyajātake (Ja. 423) āvi bhavissati.

Sāvatthiyaṁ kireko kulaputto satthu dhammadesanaṁ sutvā: “Na sakkā agāramajjhe vasantena ekantaparipuṇṇaṁ ekantaparisuddhaṁ brahmacariyaṁ carituṁ, niyyānikasāsane pabbajitvā dukkhassantaṁ karissāmī” ti ghare vibhavaṁ puttadārassa niyyādetvā nikkhamitvā satthāraṁ pabbajjaṁ yāci. Satthāpissa pabbajjaṁ dāpesi. Tassa ācariyupajjhāyehi saddhiṁ piṇḍāya carato navakattā ceva bhikkhūnaṁ bahubhāvena ca kulaghare vā āsanasālāya vā āsanaṁ na pāpuṇāti, saṅghanavakānaṁ koṭiyaṁ pīṭhakaṁ vā phalakaṁ vā pāpuṇāti. Āhāro pi uḷuṅkapiṭṭhena ghaṭṭitā bhinnasitthakayāgu vā pūtisukkhakhajjakaṁ vā jhāmasukkhakūro vā pāpuṇāti, yāpanapamāṇaṁ na hoti. So attanā {3.462} laddhaṁ gahetvā purāṇadutiyikāya santikaṁ gacchati. Athassa sā pattaṁ gahetvā vanditvā pattato bhattaṁ nīharitvā susampāditāni yāgubhattasūpabyañjanāni deti. Mahallako rasataṇhāya bajjhitvā purāṇadutiyikaṁ jahituṁ na sakkoti. Sā cintesi: “Baddho nu kho, noti vīmaṁsissāmi nan”-ti.

Athekadivasaṁ janapadamanussaṁ setamattikāya nhāpetvā gehe nisīdāpetvā aññepissa katipaye parivāramanusse āṇāpetvā thokathokaṁ pānabhojanaṁ dāpesi. Te khādantā bhuñjantā nisīdiṁsu. Gehadvāre ca cakkesu goṇe bandhāpetvā ekaṁ sakaṭam-pi ṭhapāpesi, sayaṁ pana piṭṭhigabbhe nisīditvā pūve paci. Mahallako āgantvā dvāre aṭṭhāsi. Taṁ disvā eko mahallakapuriso: “Ayye, eko thero dvāre ṭhito” ti āha. “Vanditvā aticchāpehī” ti. So: “Aticchatha, bhante” ti punappunaṁ kathetvā pi taṁ agacchantaṁ disvā: “Ayye, thero na gacchatī” ti āha. Sā āgantvā sāṇiṁ ukkhipitvā oloketvā: “Ambho ayaṁ mama dārakapitā” ti vatvā nikkhamitvā pattaṁ gahetvā gehaṁ pavesetvā parivisitvā bhojanapariyosāne vanditvā: “Bhante, tumhe idheva parinibbāyatha, mayaṁ ettakaṁ kālaṁ aññaṁ kulaṁ na gaṇhimha, asāmike pana ghare gharāvāso na saṇṭhāti, mayaṁ aññaṁ kulaṁ gaṇhāma, dūraṁ janapadaṁ gacchissāma, tumhe appamattā hotha, sace me doso atthi, khamathā” ti āha. Mahallakassa hadayaphālanakālo viya ahosi. Atha naṁ: “Ahaṁ taṁ jahituṁ na sakkomi, mā gaccha, vibbhamissāmi, asukaṭṭhāne me sāṭakaṁ pesehi, pattacīvaraṁ paṭicchāpetvā āgacchissāmī” ti āha. Sā: “Sādhū” ti sampaṭicchi. Mahallako vihāraṁ gantvā ācariyupajjhāye pattacīvaraṁ paṭicchāpento: “Kasmā, āvuso, evaṁ karosī” ti vutto: “Purāṇadutiyikaṁ jahituṁ na sakkomi vibbhamissāmī” ti āha. Atha naṁ te anicchantaññeva satthu santikaṁ netvā: “Kiṁ, bhikkhave, imaṁ anicchantaññeva ānayitthā” ti vutte: “Bhante, ayaṁ ukkaṇṭhitvā vibbhamitukāmo” ti vadiṁsu. Atha naṁ satthā: “Saccaṁ kira tvaṁ bhikkhu ukkaṇṭhitosī” ti pucchi. “Saccaṁ, bhante” ti. “Ko taṁ ukkaṇṭhāpesī” ti? “Purāṇadutiyikā bhante” ti vutte.

Satthā pana taṁ bhikkhuṁ: “Pubbe tvaṁ bhikkhu etaṁ nissāya asinā sīsacchedaṁ paṭilabhī” ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte {3.59} bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto kāsigāmake ekassa gahapatikassa ghare coranakkhattena jāto vayappatto corakammaṁ katvā jīvikaṁ kappento loke pākaṭo ahosi sūro nāgabalo, koci naṁ gaṇhituṁ nāsakkhi. So ekadivasaṁ ekasmiṁ seṭṭhighare sandhiṁ chinditvā bahuṁ dhanaṁ avahari. Nāgarā rājānaṁ upasaṅkamitvā: “Deva, eko mahācoro nagaraṁ vilumpati, taṁ gaṇhāpethā” ti vadiṁsu. Rājā tassa gahaṇatthāya nagaraguttikaṁ āṇāpesi. So rattibhāge tattha tattha vaggabandhanena manusse ṭhapetvā taṁ sahoḍḍhaṁ gāhāpetvā rañño ārocesi. Rājā: “Sīsamassa chindā” ti nagaraguttikaññeva āṇāpesi. Nagaraguttiko taṁ pacchābāhaṁ gāḷhabandhanaṁ bandhāpetvā gīvāyassa rattakaṇavīramālaṁ laggetvā sīse iṭṭhakacuṇṇaṁ okiritvā catukke catukke kasāhi tāḷāpento kharassarena paṇavena āghātanaṁ neti. “Imasmiṁ kira nagare vilopakārako coro gahito” ti sakalanagaraṁ saṅkhubhi.

Tadā ca bārāṇasiyaṁ sahassaṁ gaṇhantī sāmā nāma gaṇikā hoti rājavallabhā pañcasatavaṇṇadāsīparivārā. Sā pāsādatale vātapānaṁ vivaritvā ṭhitā taṁ nīyamānaṁ passi. So pana abhirūpo pāsādiko ativiya sobhaggappatto devavaṇṇo sabbesaṁ matthakamatthakena paññāyati. Sāmā taṁ disvā paṭibaddhacittā hutvā: “Kena nu kho upāyenāhaṁ imaṁ purisaṁ attano sāmikaṁ kareyyan”-ti cintayantī: “Attheko upāyo” ti attano atthacarikāya ekissā hatthe nagaraguttikassa sahassaṁ pesesi: “Ayaṁ coro sāmāya bhātā, aññatra sāmāya añño etassa avassayo natthi, tumhe kira idaṁ sahassaṁ gahetvā etaṁ vissajjethā” ti {3.60}. Sā gantvā tathā akāsi. Nagaraguttiko: “Ayaṁ coro pākaṭo, na sakkā etaṁ vissajjetuṁ, aññaṁ pana manussaṁ labhitvā imaṁ paṭicchannayānake nisīdāpetvā pesetuṁ sakkā” ti āha. Sā gantvā tassā ārocesi.

Tadā paneko seṭṭhiputto sāmāya paṭibaddhacitto devasikaṁ sahassaṁ deti. So taṁ divasam-pi sūriyatthaṅgamanavelāya sahassaṁ gaṇhitvā taṁ gharaṁ agamāsi. Sāmā pi sahassabhaṇḍikaṁ gahetvā ūrūsu ṭhapetvā parodantī nisinnā hoti. “Kiṁ etan”-ti ca vuttā: “Sāmi, ayaṁ coro mama bhātā, ‘ahaṁ nīcakammaṁ karomī’ ti mayhaṁ santikaṁ na eti, nagaraguttikassa pahitaṁ ‘sahassaṁ labhamāno vissajjessāmi nan’-ti sāsanaṁ pesesi. Idāni imaṁ sahassaṁ ādāya nagaraguttikassa santikaṁ gacchantaṁ na labhāmī” ti āha. So tassā paṭibaddhacittatāya: “Ahaṁ gamissāmī” ti āha. “Tena hi tayā ābhatam-eva gahetvā gacchāhī” ti. So taṁ gahetvā nagaraguttikassa gehaṁ gañchi. So taṁ seṭṭhiputtaṁ paṭicchannaṭṭhāne ṭhapetvā coraṁ paṭicchannayānake nisīdāpetvā sāmāya pahiṇitvā: “Ayaṁ coro raṭṭhe pākaṭo, tamandhakāraṁ tāva hotu, atha naṁ manusssānaṁ paṭisallīnavelāya ghātāpessāmī” ti apadesaṁ katvā muhuttaṁ vītināmetvā manussesu paṭisallīnesu seṭṭhiputtaṁ mahantenārakkhena āghātanaṁ netvā asinā sīsaṁ chinditvā sarīraṁ sūle āropetvā nagaraṁ pāvisi.

Tato paṭṭhāya sāmā aññesaṁ hatthato kiñci na gaṇhāti, teneva saddhiṁ abhiramamānā vicarati. So cintesi: “Sace ayaṁ aññasmiṁ paṭibaddhacittā bhavissati, mam-pi mārāpetvā tena saddhiṁ abhiramissati, accantaṁ mittadubbhinī esā, mayā idha avasitvā khippaṁ palāyituṁ vaṭṭati, gacchanto ca pana tucchahattho {3.61} agantvā etissā ābharaṇabhaṇḍaṁ gahetvā gacchissāmī” ti cintetvā ekasmiṁ divase taṁ āha: “bhadde, mayaṁ pañjare pakkhittakukkuṭā viya niccaṁ ghare yeva homa, ekadivasaṁ uyyānakīḷaṁ karissāmā” ti. Sā: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā khādanīyabhojanīyādiṁ sabbaṁ paṭiyādetvā sabbābharaṇapaṭimaṇḍitā tena saddhiṁ paṭicchannayāne nisīditvā uyyānaṁ agamāsi. So tattha tāya saddhiṁ kīḷanto: “Idāni mayhaṁ palāyituṁ vaṭṭatī” ti tāya saddhiṁ kilesaratiyā ramitukāmo viya ekaṁ kaṇavīragacchantaraṁ pavisitvā taṁ āliṅganto viya nippīḷetvā visaññaṁ katvā pātetvā sabbābharaṇāni omuñcitvā tassā yeva uttarāsaṅgena bandhitvā bhaṇḍikaṁ khandhe ṭhapetvā uyyānavatiṁ laṅghitvā pakkāmi.

Sā pi paṭiladdhasaññā uṭṭhāya paricārikānaṁ santikaṁ āgantvā: “Ayyaputto kahan”-ti pucchi. “Na jānāma, ayye” ti. “Maṁ matāti saññāya bhāyitvā palāto bhavissatī” ti anattamanā hutvā tato yeva gehaṁ gantvā: “Mama piyasāmikassa adiṭṭhakālato paṭṭhā yeva alaṅkatasayane na sayissāmī” ti bhūmiyaṁ nipajji. Tato paṭṭhāya manāpaṁ sāṭakaṁ na nivāseti, dve bhattāni na bhuñjati, gandhamālādīni na paṭisevati, “yena kenaci upāyena ayyaputtaṁ pariyesitvā pakkosāpessāmī” ti naṭe pakkosāpetvā sahassaṁ adāsi. “Kiṁ karoma, ayye” ti vutte: “Tumhākaṁ agamanaṭṭhānaṁ nāma natthi, tumhe gāmanigamarājadhāniyo carantā samajjaṁ katvā samajjamaṇḍale paṭhamam-eva imaṁ gītaṁ gāyeyyāthā” ti naṭe sikkhāpentī paṭhamaṁ gāthaṁ vatvā: “Tumhehi imasmiṁ gītake gīte sace ayyaputto tasmiṁ parisantare bhavissati, tumhehi saddhiṁ kathessati, athassa {3.62} mama arogabhāvaṁ kathetvā taṁ ādāya āgaccheyyātha, no ce āgacchati, sāsanaṁ peseyyāthā” ti paribbayaṁ datvā naṭe uyyojesi. Te bārāṇasito nikkhamitvā tattha tattha samajjaṁ karontā ekaṁ paccantagāmakaṁ agamiṁsu. So pi coro palāyitvā tattha vasati. Te tattha samajjaṁ karontā paṭhamam-eva imaṁ gītakaṁ gāyiṁsu:

1. Yaṁ taṁ vasantasamaye, kaṇaveresu bhāṇusu,
Sāmaṁ bāhāya pīḷesi, sā taṁ ārogyamabravī ti.

Tattha kaṇaveresū ti karavīresu. Bhāṇusū ti rattavaṇṇānaṁ pupphānaṁ pabhāya sampannesu. Sāman-ti evaṁnāmikaṁ. Pīḷesī ti kilesaratiyā ramitukāmo viya āliṅganto pīḷesi. Sā tan-ti sā sāmā arogā, tvaṁ pana: “Sā matā” ti saññāya bhīto palāyasi, sā attano ārogyaṁ abravi kathesi, ārocesī ti attho.

Coro taṁ sutvā naṭaṁ upasaṅkamitvā: “Tvaṁ ‘sāmā jīvatī’ ti vadasi, ahaṁ pana na saddahāmī” ti tena saddhiṁ sallapanto dutiyaṁ gāthamāha.

2. Ambho na kira saddheyyaṁ, yaṁ vāto pabbataṁ vahe,
Pabbatañce vahe vāto, sabbam-pi pathaviṁ vahe,
Yattha sāmā kālakatā, sā maṁ ārogyamabravī ti.

Tassattho: ambho naṭa, idaṁ kira na saddaheyyaṁ na saddahitabbaṁ. Yaṁ vāto tiṇapaṇṇāni viya pabbataṁ vaheyya, sace pi so pabbataṁ vaheyya, sabbam-pi pathaviṁ vaheyya, yathā cetaṁ asaddaheyyaṁ, tathā idanti. Yattha sāmā kālakatā ti yā nāma sāmā kālakatā, sā maṁ ārogyaṁ abravī ti kiṁkāraṇā saddaheyyaṁ. Matā nāma na kassaci sāsanaṁ pesentīti.

Tassa {3.63} vacanaṁ sutvā naṭo tatiyaṁ gāthamāha.

3. Na ceva sā kālakatā, na ca sā aññamicchati,
Ekabhattikinī sāmā, tam-eva abhikaṅkhatī ti.

Tattha tam-eva abhikaṅkhatī ti aññaṁ purisaṁ na icchati, taññeva kaṅkhati icchati patthetīti.

Taṁ sutvā coro: “Sā jīvatu vā mā vā, na tāya mayhaṁ attho” ti vatvā catutthaṁ gāthamāha.

4. Asanthutaṁ maṁ cirasanthutena, nimīni sāmā adhuvaṁ dhuvena,
Mayā pi sāmā nimineyya aññaṁ, ito ahaṁ dūrataraṁ gamissan-ti.

Tattha asanthutan-ti akatasaṁsaggaṁ. Cirasanthutenā ti cirakatasaṁsaggena. Nimīnī ti parivattesi. Adhuvaṁ dhuvenā ti maṁ adhuvaṁ tena dhuvasāmikena parivattetuṁ nagaraguttikassa sahassaṁ datvā maṁ gaṇhī ti attho. Mayā pi sāmā nimineyya aññan-ti sāmā mayā pi aññaṁ sāmikaṁ parivattetvā gaṇheyya. Ito ahaṁ dūrataraṁ gamissan-ti yattha na sakkā tassā sāsanaṁ vā pavattiṁ vā sotuṁ, tādisaṁ dūrataraṁ ṭhānaṁ gamissaṁ, tasmā mama ito aññattha gatabhāvaṁ tassā ārocethāti vatvā tesaṁ passantānaññeva gāḷhataraṁ nivāsetvā vegena palāyi.

Naṭā gantvā tena katakiriyaṁ tassā kathayiṁsu. Sā vippaṭisārinī hutvā attano pakatiyā eva vītināmesi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā saccāni pakāsetvā jātakaṁ samodhānesi, saccapariyosāne ukkaṇṭhitabhikkhu sotāpattiphale patiṭṭhahi. Tadā seṭṭhiputto ayaṁ bhikkhu ahosi, sāmā purāṇadutiyikā, coro pana aham-eva ahosinti.

Kaṇaverajātakavaṇṇanā aṭṭhamā