Ja 319: Tittirajātakavaṇṇanā

Susukhaṁ {3.64} vata jīvāmī ti idaṁ satthā kosambiyaṁ nissāya badarikārāme viharanto rāhulattheraṁ ārabbha kathesi. Vatthu heṭṭhā tipallatthajātake (Ja. 16) vitthāritam-eva.

Ekasmiñhi kāle satthari āḷavinagaraṁ upanissāya aggāḷave cetiye viharante bahū upāsakā upāsikā bhikkhū bhikkhuniyo ca vihāraṁ dhammassavanatthāya gacchanti, divā dhammassavanaṁ hoti. Gacchante pana kāle upāsikāyo bhikkhuniyo ca na gacchiṁsu, bhikkhū ceva upāsakā ca ahesuṁ. Tato paṭṭhāya rattiṁ dhammassavanaṁ jātaṁ. Dhammassavanapariyosāne therā bhikkhū attano attano vasanaṭṭhānāni gacchanti. Daharā sāmaṇerā ca upāsakehi saddhiṁ upaṭṭhānasālāyaṁ sayanti. Tesu niddaṁ upagatesu ekacce ghurughurupassāsā kākacchamānā dante khādantā nipajjiṁsu, ekacce {1.161} muhuttaṁ niddāyitvā uṭṭhahiṁsu. Te taṁ vippakāraṁ disvā bhagavato ārocesuṁ. Bhagavā: “Yo pana bhikkhu anupasampannena sahaseyyaṁ kappeyya pācittiyan”-ti (Pāc. 49) sikkhāpadaṁ paññapetvā kosambiṁ agamāsi.

Tattha bhikkhū āyasmantaṁ rāhulaṁ āhaṁsu: “āvuso rāhula, bhagavatā sikkhāpadaṁ paññattaṁ, idāni tvaṁ attano vasanaṭṭhānaṁ jānāhī” ti. Pubbe pana te bhikkhū bhagavati ca gāravaṁ tassa cāyasmato sikkhākāmataṁ paṭicca taṁ attano vasanaṭṭhānaṁ āgataṁ ativiya saṅgaṇhanti, khuddakamañcakaṁ paññapetvā ussīsakakaraṇatthāya cīvaraṁ denti. Taṁ divasaṁ pana sikkhāpadabhayena vasanaṭṭhānam-pi na adaṁsu. Rāhulabhaddo pi: “Pitā me” ti dasabalassa vā, “upajjhāyo me” ti dhammasenāpatino vā, “ācariyo me” ti mahāmoggallānassa vā, “cūḷapitā me” ti ānandattherassa vā santikaṁ agantvā dasabalassa vaḷañjanavaccakuṭiṁ brahmavimānaṁ pavisanto viya pavisitvā vāsaṁ kappesi. Buddhānañhi vaḷañjanakuṭiyaṁ dvāraṁ supihitaṁ hoti, gandhaparibhaṇḍakatā bhūmi, gandhadāmamālādāmāni osāritāneva honti, sabbarattiṁ dīpo jhāyati. Rāhulabhaddo pana na tassā kuṭiyā imaṁ sampattiṁ paṭicca tattha vāsaṁ upagato, bhikkhūhi pana: “Vasanaṭṭhānaṁ jānāhī” ti vuttattā ovādagāravena sikkhākāmatāya tattha vāsaṁ upagato. Antarantarā hi bhikkhū taṁ āyasmantaṁ dūrato va āgacchantaṁ disvā tassa vīmaṁsanatthāya muṭṭhisammajjaniṁ vā kacavarachaḍḍanakaṁ vā bahi khipitvā tasmiṁ āgate: “Āvuso, imaṁ kena chaḍḍitan”-ti vadanti. Tattha kehici: “Rāhulo iminā maggena gato” ti vutte so āyasmā: “Nāhaṁ, bhante, etaṁ jānāmī” ti avatvāva taṁ paṭisāmetvā: “Khamatha me, bhante” ti khamāpetvā gacchati. Evamesa sikkhākāmo.

So taṁ sikkhākāmataṁ yeva paṭicca tattha vāsaṁ upagato. Atha satthā purearuṇaṁ yeva vaccakuṭidvāre ṭhatvā ukkāsi, sopāyasmā ukkāsi. “Ko eso” ti? “Ahaṁ rāhulo” ti nikkhamitvā vandi. “Kasmā tvaṁ rāhula idha nipannosī” ti? “Vasanaṭṭhānassa abhāvato”. “Pubbe hi, bhante, bhikkhū mama saṅgahaṁ karonti, idāni attano āpattibhayena vasanaṭṭhānaṁ {1.162} na denti, svāhaṁ ‘idaṁ aññesaṁ asaṅghaṭṭanaṭṭhānan’-ti iminā kāraṇena idha nipannosmīti. Atha bhagavato: “Rāhulaṁ tāva bhikkhū evaṁ pariccajanti, aññe kuladārake pabbājetvā kiṁ karissantī” ti dhammasaṁvego udapādi.

Atha bhagavā pāto va bhikkhū sannipātāpetvā dhammasenāpatiṁ pucchi: “Jānāsi pana tvaṁ, sāriputta, ajja katthaci rāhulassa vutthabhāvan”-ti? “Na jānāmi, bhante” ti. “Sāriputta, ajja rāhulo vaccakuṭiyaṁ vasi, sāriputta, tumhe rāhulaṁ evaṁ pariccajantā aññe kuladārake pabbājetvā kiṁ karissatha? Evañhi sante imasmiṁ sāsane pabbajitā na patiṭṭhā bhavissanti, ito dāni paṭṭhāya anupasampannena ekaṁ dve divase attano santike vasāpetvā tatiyadivase tesaṁ vasanaṭṭhānaṁ ñatvā bahi vāsethā” ti imaṁ anupaññattiṁ katvā puna sikkhāpadaṁ paññapesi.

Bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ: “Āvuso, rāhulo sikkhākāmo kukkuccako ovādakkhamo” ti. Tassāyasmato guṇakathāya samuṭṭhāpitāya satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi rāhulo sikkhākāmo kukkuccako ovādakkhamoyevā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto takkasilaṁ gantvā sabbasippāni uggaṇhitvā nikkhamma himavantapadese isipabbajjaṁ pabbajitvā abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā jhānakīḷaṁ kīḷanto ramaṇīye vanasaṇḍe vasitvā loṇambilasevanatthāya aññataraṁ paccantagāmakaṁ agamāsi. Tattha naṁ manussā disvā pasannacittā aññatarasmiṁ araññe paṇṇasālaṁ kāretvā paccayehi upaṭṭhahantā vāsāpesuṁ. Tadā tasmiṁ gāmake eko sākuṇiko ekaṁ dīpakatittiraṁ gahetvā suṭṭhu sikkhāpetvā pañjare pakkhipitvā paṭijaggati. So taṁ araññaṁ netvā tassa saddena āgatāgate tittire gahetvā vikkiṇitvā jīvikaṁ kappesi. Tittiro: “Maṁ ekaṁ nissāya bahū mama ñātakā nassanti, mayhametaṁ pāpan”-ti nissaddo ahosi. So tassa nissaddabhāvaṁ ñatvā veḷupesikāya naṁ sīse paharati. Tittiro dukkhāturatāya saddaṁ karoti. Evaṁ so sākuṇiko taṁ nissāya tittire gahetvā jīvikaṁ kappesi.

Atha so tittiro cintesi: “Ime marantūti mayhaṁ cetanā natthi, paṭiccakammaṁ pana maṁ phusati, mayi saddaṁ akaronte ete nāgacchanti, karonte yeva āgacchanti, āgatāgate ayaṁ gahetvā jīvitakkhayaṁ pāpeti, atthi nu kho ettha mayhaṁ pāpaṁ, natthī” ti. So tato paṭṭhāya: “Ko nu kho me imaṁ kaṅkhaṁ {3.65} chindeyyā” ti tathārūpaṁ paṇḍitaṁ upadhārento carati. Athekadivasaṁ so sākuṇiko bahū tittire gahetvā pacchiṁ pūretvā: “Pānīyaṁ pivissāmī” ti bodhisattassa assamaṁ gantvā taṁ pañjaraṁ bodhisattassa santike ṭhapetvā pānīyaṁ pivitvā vālukātale nipanno niddaṁ okkami. Tittiro tassa niddokkantabhāvaṁ ñatvā: “Mama kaṅkhaṁ imaṁ tāpasaṁ pucchissāmi, jānanto me kathessatī” ti pañjare nisinno yeva taṁ pucchanto paṭhamaṁ gāthamāha.

1. Susukhaṁ vata jīvāmi, labhāmi ceva bhuñjituṁ,
Paripanthe ca tiṭṭhāmi, kā nu bhante gatī mamā ti.

Tattha susukhaṁ vata jīvāmī ti ahaṁ, bhante, imaṁ sākuṇikaṁ nissāya suṭṭhu sukhaṁ jīvāmi. Labhāmī ti yathārucitaṁ khādanīyaṁ bhojanīyaṁ bhuñjitum-pi labhāmi. Paripanthe ca tiṭṭhāmī ti apica kho yattha mama ñātakā mama saddena āgatāgatā vinassanti, tasmiṁ paripanthe tiṭṭhāmi. Kā nu, bhante, gatī mamā ti kā nu kho, bhante, mama gati, kā nipphatti bhavissatīti pucchi.

Tassa pañhaṁ vissajjento bodhisatto dutiyaṁ gāthamāha.

2. Mano ce te nappaṇamati, pakkhi pāpassa kammuno,
Abyāvaṭassa bhadrassa, na pāpamupalimpatī ti.

Tattha pāpassa kammuno ti yadi tava mano pāpakammassatthāya na paṇamati, pāpakaraṇe tanninno tappoṇo tappabbhāro na hoti. Abyāvaṭassā ti evaṁ sante pāpakammakaraṇatthāya abyāvaṭassa ussukkaṁ anāpannassa tava bhadrassa suddhasseva sato pāpaṁ na upalimpati na allīyatīti.

Taṁ sutvā tittiro tatiyaṁ gāthamāha.

3. Ñātako no nisinnoti, bahu āgacchate jano,
Paṭiccakammaṁ phusati, tasmiṁ me saṅkate mano ti.

Tassattho: bhante, sacāhaṁ saddaṁ na kareyyaṁ, ayaṁ tittirajano na āgaccheyya, mayi pana saddaṁ karonte: “Ñātako no nisinno” ti ayaṁ bahu jano āgacchati {3.66}, taṁ āgatāgataṁ luddo gahetvā jīvitakkhayaṁ pāpento maṁ paṭicca nissāya etaṁ pāṇātipātakammaṁ phusati paṭilabhati vindati, tasmiṁ maṁ paṭicca kate pāpe mama nu kho etaṁ pāpanti evaṁ me mano saṅkate parisaṅkati kukkuccaṁ āpajjatīti.

Taṁ sutvā bodhisatto catutthaṁ gāthamāha.

4. Na paṭiccakammaṁ phusati, mano ce nappadussati,
Appossukkassa bhadrassa, na pāpamupalimpatī ti.

Tassattho: yadi tava pāpakiriyāya mano na padussati, tanninno tappono tappabbhāro na hoti, evaṁ sante luddena āyasmantaṁ paṭicca katam-pi pāpakammaṁ taṁ na phusati na allīyati, pāpakiriyāya hi appossukkassa nirālayassa bhadrassa parisuddhasseva sato tava pāṇātipātacetanāya abhāvā taṁ pāpaṁ na upalimpati, tava cittaṁ na allīyatīti.

Evaṁ mahāsatto tittiraṁ saññāpesi, so pi taṁ nissāya nikkukkucco ahosi. Luddo pabuddho bodhisattaṁ vanditvā pañjaraṁ ādāya pakkāmi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā tittiro rāhulo ahosi, tāpaso pana aham-eva ahosin”-ti.

Tittirajātakavaṇṇanā navamā