Ja 323: Brahmadattajātakavaṇṇanā

Dvayaṁ yācanako ti idaṁ satthā āḷaviṁ nissāya aggāḷave cetiye viharanto kuṭikārasikkhāpadaṁ ārabbha kathesi. Vatthu pana heṭṭhā maṇikaṇṭhajātake (Ja. 253) āgatam-eva.

Āḷavakā hi bhikkhū saññācikāya kuṭiyo kārayamānā yācanabahulā viññattibahulā vihariṁsu: “Purisaṁ detha, purisatthakaraṁ dethā” ti ādīni vadantā. Manussā upaddutā yācanāya upaddutā viññattiyā bhikkhū disvā ubbijjiṁsu pi uttasiṁsu pi palāyiṁsu pi. Athāyasmā mahākassapo āḷaviṁ upasaṅkamitvā piṇḍāya pāvisi, manussā theram-pi disvā tatheva paṭipajjiṁsu. So pacchābhattaṁ piṇḍapātapaṭikkanto bhikkhū āmantetvā: “Pubbāyaṁ, āvuso, āḷavī sulabhapiṇḍā, idāni kasmā dullabhapiṇḍā jātā” ti pucchitvā taṁ kāraṇaṁ sutvā bhagavati āḷaviṁ āgantvā aggāḷavacetiye viharante bhagavantaṁ upasaṅkamitvā etamatthaṁ ārocesi.

Idha pana satthā: “Saccaṁ kira tumhe, bhikkhave, yācanabahulā viññattibahulā viharathā” ti vatvā: “Āma, bhante” ti vutte te bhikkhū garahitvā: “Bhikkhave, porāṇakapaṇḍitā pathavissarena raññā pavāritā pi paṇṇacchattañca ekapaṭalikaṁ upāhanayugañca yācitukāmā hirottappabhedanabhayena mahājanamajjhe akathetvā raho kathayiṁsū” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte {3.79} kapilaraṭṭhe uttarapañcālanagare uttarapañcālarāje rajjaṁ kārente bodhisatto ekasmiṁ nigamagāme brāhmaṇakule nibbattitvā vayappatto takkasilāyaṁ sabbasippāni uggaṇhitvā aparabhāge tāpasapabbajjaṁ pabbajitvā himavante uñchācariyāya vanamūlaphalāphalena yāpento ciraṁ vasitvā loṇambilasevanatthāya manussapathaṁ vicaranto uttarapañcālanagaraṁ patvā rājuyyāne vasitvā punadivase bhikkhaṁ pariyesamāno nagaraṁ pavisitvā rājadvāraṁ sampāpuṇi. Rājā tassācāre ca vihāre ca pasīditvā mahātale nisīdāpetvā rājārahaṁ paṇītabhojanaṁ bhojetvā paṭiññaṁ gahetvā uyyāne yeva vasāpesi. So nibaddhaṁ rājaghare yeva bhuñjanto vassānassa accayena himavantam-eva gantukāmo hutvā cintesi: “Mayhaṁ maggaṁ gacchantassa ekapaṭalikā upāhanā ceva paṇṇacchattañca laddhuṁ vaṭṭati, rājānaṁ yācissāmī” ti. So ekadivasaṁ rājānaṁ uyyānaṁ āgantvā vanditvā nisinnaṁ disvā: “Upāhanañca chattañca yācissāmī” ti cintetvā puna cintesi: “Paraṁ ‘imaṁ nāma dehī’ ti yācanto rodati nāma, paro pi ‘natthī’ ti vadanto paṭirodati nāma, ‘mā kho pana maṁ rodantaṁ mahājano addasa, mā rājānan”-ti raho paṭicchannaṭṭhāne ubho pi roditvā tuṇhī bhavissāmā” ti. Atha naṁ: “Mahārāja, raho paccāsīsāmī” ti āha. Rājā taṁ sutvā rājapurise apasakki. Bodhisatto: “Sace mayi yācante rājā na dassati, metti no bhijjissati, tasmā na yācissāmī” ti taṁ divasaṁ nāmaṁ gahetuṁ asakkonto: “Gaccha, tāva, mahārāja, punekadivasaṁ jānissāmī” ti āha.

Punekadivasaṁ rañño uyyānaṁ āgatakāle tatheva puna tathevā ti evaṁ yācituṁ asakkontasseva dvādasa saṁvaccharāni atikkantāni. Tato rājā cintesi: “Mayhaṁ {3.80} ayyo ‘mahārāja, raho paccāsīsāmī’ ti vatvā parisāya apagatāya kiñci vattuṁ na visahati, vattukāmassevassa dvādasa vassāni atikkantāni, ciraṁ kho panassa brahmacariyaṁ carantassa ukkaṇṭhitvā bhoge bhuñjitukāmo rajjaṁ paccāsīsati maññe, rajjassa pana nāmaṁ gahetuṁ asakkonto tuṇhī hoti, ajja dānissāhaṁ rajjaṁ ādiṁ katvā yaṁ icchati, taṁ dassāmī” ti. So uyyānaṁ gantvā vanditvā nisinno bodhisattena: “Raho paccāsīsāmī” ti vutte parisāya apagatāya taṁ kiñci vattuṁ asakkontaṁ āha: “Tumhe dvādasa vassāni ‘raho paccāsīsāmī’ ti vatvā raho laddhā pi kiñci vattuṁ na sakkotha, ahaṁ vo rajjaṁ ādiṁ katvā sabbaṁ pavāremi, nibbhayā hutvā yaṁ vo ruccati, taṁ yācathā” ti. “Mahārāja, yamahaṁ yācāmi, taṁ dassasī” ti? “Dassāmi, bhante” ti. “Mahārāja, mayhaṁ maggaṁ gacchantassa ekapaṭalikā upāhanā ca paṇṇacchattañca laddhuṁ vaṭṭatī” ti. “Ettakaṁ, bhante, tumhe dvādasa saṁvaccharāni yācituṁ na sakkothā” ti. “Āma, mahārājā” ti. “Kiṁkāraṇā, bhante, evamakatthā” ti. “Mahārāja, ‘imaṁ nāma me dehī’ ti yācanto rodati nāma, ‘natthī’ ti vadanto paṭirodati nāma. ‘Sace tvaṁ mayā yācito na dadeyyāsi, taṁ no roditapaṭiroditaṁ nāma mahājano mā passatū’ ti etadatthaṁ raho paccāsīsāmī” ti vatvā ādito tisso gāthā abhāsi:

1. Dvayaṁ yācanako rāja, brahmadatta nigacchati,
Alābhaṁ dhanalābhaṁ vā, evaṁdhammā hi yācanā.

2. Yācanaṁ rodanaṁ āhu, pañcālānaṁ rathesabha,
Yo yācanaṁ paccakkhāti, tamāhu paṭirodanaṁ.

3. Mā maddasaṁsu rodantaṁ, pañcālā susamāgatā,
Tuvaṁ vā paṭirodantaṁ, tasmā icchāmahaṁ raho ti.

Tattha {3.81} rāja brahmadattā ti dvīhi pi rājānaṁ ālapati. Nigacchatī ti labhati vindati. Evaṁdhammā ti evaṁsabhāvā. Āhū ti paṇḍitā kathenti. Pañcālānaṁ rathesabhā ti pañcālaraṭṭhassa issara rathapavara. Yo yācanaṁ paccakkhātī ti yo pana yaṁ yācanakaṁ: “Natthī” ti paṭikkhipati. Tamāhū ti taṁ paṭikkhipanaṁ: “Paṭirodanan”-ti vadanti. Mā maddasaṁsū ti tava raṭṭhavāsino pañcālā susamāgatā maṁ rodantaṁ mā addasaṁsūti.

Rājā bodhisattassa gāravalakkhaṇe pasīditvā varaṁ dadamāno catutthaṁ gāthamāha.

4. Dadāmi te brāhmaṇa rohiṇīnaṁ, gavaṁ sahassaṁ saha puṅgavena,
Ariyo hi ariyassa kathaṁ na dajjā, sutvāna gāthā tava dhammayuttā ti.

Tattha rohiṇīnan-ti rattavaṇṇānaṁ. Ariyo ti ācārasampanno. Ariyassā ti ācārasampannassa. Kathaṁ na dajjā ti kena kāraṇena na dadeyya. Dhammayuttā ti kāraṇayuttā.

Bodhisatto pana: “Nāhaṁ, mahārāja, vatthukāmehi atthiko, yaṁ ahaṁ yācāmi, tadeva me dehī” ti ekapaṭalikā upāhanā ca paṇṇacchattañca gahetvā: “Mahārāja, appamatto hohi, dānaṁ dehi, sīlaṁ rakkhāhi, uposathakammaṁ karohī” ti rājānaṁ ovaditvā tassa yācantasseva himavantam-eva gato. Tattha abhiññā ca samāpattiyo ca nibbattetvā brahmalokaparāyaṇo ahosi.

Satthā imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā rājā ānando ahosi, tāpaso pana aham-eva ahosin”-ti.

Brahmadattajātakavaṇṇanā tatiyā