Ja 338: Thusajātakavaṇṇanā

Viditaṁ thusan-ti idaṁ satthā veḷuvane viharanto ajātasattuṁ ārabbha kathesi. Tasmiṁ kira mātukucchigate tassa mātu kosalarājadhītāya bimbisārarañño dakkhiṇajāṇulohitapivanadohaḷo uppajjitvā paṇḍu ahosi. Sā paricārikāhi pucchitā tāsaṁ tamatthaṁ ārocesi. Rājā pi sutvā nemittake pakkosāpetvā: “Deviyā kira evarūpo dohaḷo uppanno, tassa kā nipphattī” ti pucchi. Nemittakā: “Deviyā kucchimhi nibbattakasatto tumhe māretvā rajjaṁ gaṇhissatī” ti āhaṁsu. Rājā: “Sace mama putto maṁ māretvā rajjaṁ gaṇhissati, ko ettha doso” ti dakkhiṇajāṇuṁ satthena phālāpetvā lohitaṁ suvaṇṇataṭṭakena gāhāpetvā deviyā pāyesi. Sā cintesi: “Sace mama kucchiyaṁ nibbatto putto pitaraṁ māressati, kiṁ me tenā” ti. Sā gabbhapātanatthaṁ kucchiṁ maddāpesi {3.122}.

Rājā ñatvā taṁ pakkosāpetvā: “Bhadde mayhaṁ kira putto maṁ māretvā rajjaṁ gaṇhissati, na kho panāhaṁ ajaro amaro, puttamukhaṁ passituṁ me dehi, mā ito pabhuti evarūpaṁ kammaṁ akāsī” ti āha. Sā tato paṭṭhāya uyyānaṁ gantvā kucchiṁ maddāpesi. Rājā ñatvā tato paṭṭhāya uyyānagamanaṁ nivāresi. Sā paripuṇṇagabbhā puttaṁ vijāyi. Nāmaggahaṇadivase cassa ajātasseva pitu sattubhāvato: “Ajātasattu” tveva nāmamakaṁsu. Tasmiṁ kumāraparihārena vaḍḍhante satthā ekadivasaṁ pañcasatabhikkhuparivuto rañño nivesanaṁ gantvā nisīdi. Rājā buddhappamukhaṁ bhikkhusaṅghaṁ paṇītena khādanīyabhojanīyena parivisitvā satthāraṁ vanditvā dhammaṁ suṇanto nisīdi. Tasmiṁ khaṇe kumāraṁ maṇḍetvā rañño adaṁsu. Rājā balavasinehena puttaṁ gahetvā ūrumhi nisīdāpetvā puttagatena pemena puttam-eva mamāyanto na dhammaṁ suṇāti. Satthā tassa pamādabhāvaṁ ñatvā: “Mahārāja, pubbe rājāno putte āsaṅkamānā paṭicchanne kāretvā ‘amhākaṁ accayena nīharitvā rajje patiṭṭhāpeyyāthā’ ti āṇāpesun”-ti vatvā tena yācito atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto takkasilāyaṁ disāpāmokkhaācariyo hutvā bahū rājakumāre ca brāhmaṇakumāre ca sippaṁ vācesi. Bārāṇasirañño pi putto soḷasavassakāle tassa santikaṁ gantvā tayo vede ca sabbasippāni ca uggaṇhitvā paripuṇṇasippo ācariyaṁ āpucchi. Ācariyo aṅgavijjāvasena taṁ olokento: “Imassa puttaṁ nissāya antarāyo paññāyati, tamahaṁ attano ānubhāvena harissāmī” ti cintetvā catasso gāthā bandhitvā rājakumārassa adāsi, evañca pana taṁ vadesi: “Tāta, paṭhamaṁ gāthaṁ rajje patiṭṭhāya tava puttassa soḷasavassakāle bhattaṁ bhuñjanto vadeyyāsi, dutiyaṁ mahāupaṭṭhānakāle, tatiyaṁ pāsādaṁ abhiruhamāno sopānasīse ṭhatvā, catutthaṁ sayanasirigabbhaṁ {3.123} pavisanto ummāre ṭhatvā” ti. So: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā ācariyaṁ vanditvā gato oparajje patiṭṭhāya pitu accayena rajje patiṭṭhāsi. Tassa putto soḷasavassakāle rañño uyyānakīḷādīnaṁ atthāya nikkhamantassa sirivibhavaṁ disvā pitaraṁ māretvā rajjaṁ gahetukāmo hutvā attano upaṭṭhākānaṁ kathesi. Te: “Sādhu deva, mahallakakāle laddhena issariyena ko attho, yena kenaci upāyena rājānaṁ māretvā rajjaṁ gaṇhituṁ vaṭṭatī” ti vadiṁsu. Kumāro: “Visaṁ khādāpetvā māressāmī” ti pitarā saddhiṁ sāyamāsaṁ bhuñjanto visaṁ gahetvā nisīdi. Rājā bhattapātiyaṁ bhatte acchupante yeva paṭhamaṁ gāthamāha.

1. Viditaṁ thusaṁ undurānaṁ, viditaṁ pana taṇḍulaṁ,
Thusaṁ thusaṁ vivajjetvā, taṇḍulaṁ pana khādare ti.

Tattha viditan-ti kāḷavaddale pi andhakāre undurānaṁ thuso thusabhāvena taṇḍulo ca taṇḍulabhāvena vidito pākaṭo yeva. Idha pana liṅgavipallāsavasena: “Thusaṁ taṇḍulan”-ti vuttaṁ. Khādare ti thusaṁ thusaṁ vajjetvā taṇḍulam-eva khādanti. Idaṁ vuttaṁ hoti: tāta kumāra, yathā undurānaṁ andhakāre pi thuso thusabhāvena taṇḍulo ca taṇḍulabhāvena pākaṭo, te thusaṁ vajjetvā taṇḍulam-eva khādanti, evam-eva mama pi tava visaṁ gahetvā nisinnabhāvo pākaṭoti.

Kumāro: “Ñātomhī” ti bhīto bhattapātiyaṁ visaṁ pātetuṁ avisahitvā uṭṭhāya rājānaṁ vanditvā gato. So tamatthaṁ attano upaṭṭhākānaṁ ārocetvā: “Ajja tāvamhi ñāto, idāni kathaṁ māressāmī” ti pucchi. Te tato paṭṭhāya uyyāne paṭicchannā hutvā nikaṇṇikavasena mantayamānā: “Attheko upāyo, khaggaṁ sannayhitvā mahāupaṭṭhānaṁ gatakāle amaccānaṁ antare ṭhatvā rañño pamattabhāvaṁ ñatvā khaggena paharitvā māretuṁ vaṭṭatī” ti vavatthapesuṁ. Kumāro: “Sādhū” ti sampaṭicchitvā mahāupaṭṭhānakāle sannaddhakhaggo {3.124} hutvā gantvā ito cito ca rañño paharaṇokāsaṁ upadhāreti. Tasmiṁ khaṇe rājā dutiyaṁ gāthamāha.

2. Yā mantanā araññasmiṁ, yā ca gāme nikaṇṇikā,
Yañcetaṁ iti cīti ca, etam-pi viditaṁ mayā ti.

Tattha araññasmin-ti uyyāne. Nikaṇṇikā ti kaṇṇamūle mantanā. Yañcetaṁ iti cī ti ti yañca etaṁ idāni mama paharaṇokāsapariyesanaṁ. Idaṁ vuttaṁ hoti: tāta kumāra, yā esā tava attano upaṭṭhākehi saddhiṁ uyyāne ca gāme ca nikaṇṇikā mantanā, yañcetaṁ idāni mama māraṇatthāya iti cīti ca karaṇaṁ, etam-pi sabbaṁ mayā ñātanti.

Kumāro: “Jānāti me veribhāvaṁ pitā” ti tato palāyitvā upaṭṭhākānaṁ ārocesi. Te sattaṭṭha divase atikkamitvā: “Kumāra, na te pitā, veribhāvaṁ jānāti, takkamattena tvaṁ evaṁsaññī ahosi, mārehi nan”-ti vadiṁsu. So ekadivasaṁ khaggaṁ gahetvā sopānamatthake gabbhadvāre aṭṭhāsi. Rājā sopānamatthake ṭhito tatiyaṁ gāthamāha.

3. Dhammena kira jātassa, pitā puttasssa makkaṭo,
Daharasseva santassa, dantehi phalamacchidā ti.

Tattha dhammenā ti sabhāvena. Pitā puttassa makkaṭo ti pitā makkaṭo puttassa makkaṭapotakassa. Idaṁ vuttaṁ hoti: yathā araññe jāto makkaṭo attano yūthapariharaṇaṁ āsaṅkanto taruṇassa makkaṭapotakassa dantehi phalaṁ chinditvā purisabhāvaṁ nāseti, tathā tava atirajjakāmassa phalāni uppāṭāpetvā purisabhāvaṁ nāsessāmīti.

Kumāro: “Gaṇhāpetukāmo maṁ pitā” ti bhīto palāyitvā: “Pitarāmhi santajjito” ti upaṭṭhākānaṁ ārocesi. Te aḍḍhamāsamatte vītivatte: “Kumāra, sace rājā jāneyya, ettakaṁ kālaṁ nādhivāseyya, takkamattena tayā kathitaṁ, mārehi {3.125} nan”-ti vadiṁsu. So ekadivasaṁ khaggaṁ gahetvā uparipāsāde sirisayanaṁ pavisitvā: “Āgacchantam-eva naṁ māressāmī” ti heṭṭhāpallaṅke nisīdi. Rājā bhuttasāyamāso parijanaṁ uyyojetvā: “Nipajjissāmī” ti sirigabbhaṁ pavisanto ummāre ṭhatvā catutthaṁ gāthamāha.

4. Yametaṁ parisappasi, ajakāṇo va sāsape,
Yopāyaṁ heṭṭhato seti, etam-pi viditaṁ mayā ti.

Tattha parisappasī ti bhayena ito cito ca sappasi. Sāsape ti sāsapakhette. Yopāyan-ti yo pi ayaṁ. Idaṁ vuttaṁ hoti: yam-pi etaṁ tvaṁ sāsapavanaṁ paviṭṭhakāṇaeḷako viya bhayena ito cito ca saṁsappasi, paṭhamaṁ visaṁ gahetvā āgatosi, dutiyaṁ khaggena paharitukāmo hutvā āgatosi, tatiyaṁ khaggaṁ ādāya sopānamatthake aṭṭhāsi, idāni maṁ: “Māressāmī” ti heṭṭhāsayane nipannosi, sabbametaṁ jānāmi, na taṁ idāni vissajjemi, gahetvā rājāṇaṁ kārāpessāmīti. Evaṁ tassa ajānantasseva sā sā gāthā taṁ taṁ atthaṁ dīpeti.

Kumāro: “Ñātomhi pitarā, idāni maṁ nāssessatī” ti bhayappatto heṭṭhāsayanā nikkhamitvā khaggaṁ rañño pādamūle chaḍḍetvā: “Khamāhi me, devā” ti pādamūle urena nipajji. Rājā: “Na mayhaṁ koci kammaṁ jānātīti tvaṁ cintesī” ti taṁ tajjetvā saṅkhalikabandhanena bandhāpetvā bandhanāgāraṁ pavesāpetvā ārakkhaṁ ṭhapesi. Tadā rājā bodhisattassa guṇaṁ sallakkhesi. So aparabhāge kālamakāsi, tassa sarīrakiccaṁ katvā kumāraṁ bandhanāgārā nīharitvā rajje patiṭṭhāpesuṁ.

Satthā {3.126} imaṁ dhammadesanaṁ āharitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā takkasilāyaṁ disāpāmokkho ācariyo aham-eva ahosin”-ti.

Thusajātakavaṇṇanā aṭṭhamā