Ja 339: Bāverujātakavaṇṇanā

Adassanena morassā ti idaṁ satthā jetavane viharanto hatalābhasakkāre titthiye ārabbha kathesi. Titthiyā hi anuppanne buddhe lābhino ahesuṁ, uppanne pana buddhe hatalābhasakkārā sūriyuggamane khajjopanakā viya jātā. Tesaṁ taṁ pavattiṁ ārabbha bhikkhū dhammasabhāyaṁ kathaṁ samuṭṭhāpesuṁ. Satthā āgantvā: “Kāya nuttha, bhikkhave, etarahi kathāya sannisinnā” ti pucchitvā: “Imāya nāmā” ti vutte: “Na, bhikkhave, idāneva, pubbe pi yāva guṇavantā na uppajjanti, tāva nigguṇā lābhaggayasaggappattā ahesuṁ, guṇavantesu pana uppannesu nigguṇā hatalābhasakkārā jātā” ti vatvā atītaṁ āhari.

Atīte bārāṇasiyaṁ brahmadatte rajjaṁ kārente bodhisatto morayoniyaṁ nibbattitvā vuḍḍhimanvāya sobhaggappatto araññe vicari. Tadā ekacce vāṇijā disākākaṁ gahetvā nāvāya bāveruraṭṭhaṁ agamaṁsu. Tasmiṁ kira kāle bāveruraṭṭhe sakuṇā nāma natthi. Āgatāgatā raṭṭhavāsino taṁ pañjare nisinnaṁ disvā: “Passathimassa chavivaṇṇaṁ galapariyosānaṁ mukhatuṇḍakaṁ maṇiguḷasadisāni akkhīnī” ti kākam-eva pasaṁsitvā te vāṇijake āhaṁsu: “Imaṁ, ayyā, sakuṇaṁ amhākaṁ detha, amhākaṁ iminā attho, tumhe attano raṭṭhe aññaṁ labhissathā” ti. “Tena hi mūlena gaṇhathā” ti. “Kahāpaṇena no dethā” ti. “Na demā” ti {3.127}. Anupubbena vaḍḍhitvā: “Satena dethā” ti vutte: “Amhākaṁ esa bahūpakāro, tumhehi saddhiṁ metti hotū” ti kahāpaṇasataṁ gahetvā adaṁsu. Te taṁ netvā suvaṇṇapañjare pakkhipitvā nānappakārena macchamaṁsena ceva phalāphalena ca paṭijaggiṁsu. Aññesaṁ sakuṇānaṁ avijjamānaṭṭhāne dasahi asaddhammehi samannāgato kāko lābhaggayasaggappatto ahosi.

Punavāre te vāṇijā ekaṁ morarājānaṁ gahetvā yathā accharasaddena vassati, pāṇippaharaṇasaddena naccati, evaṁ sikkhāpetvā bāveruraṭṭhaṁ agamaṁsu. So mahājane sannipatite nāvāya dhure ṭhatvā pakkhe vidhunitvā madhurassaraṁ nicchāretvā nacci. Manussā taṁ disvā somanassajātā: “Etaṁ, ayyā, sobhaggappattaṁ susikkhitaṁ sakuṇarājānaṁ amhākaṁ dethā” ti āhaṁsu. Amhehi paṭhamaṁ kāko ānīto, taṁ gaṇhittha, idāni ekaṁ morarājānaṁ ānayimhā, etam-pi yācatha, tumhākaṁ raṭṭhe sakuṇaṁ nāma gahetvā āgantuṁ na sakkāti. “Hotu, ayyā, attano raṭṭhe aññaṁ labhissatha, imaṁ no dethā” ti mūlaṁ vaḍḍhetvā sahassena gaṇhiṁsu. Atha naṁ sattaratanavicitte pañjare ṭhapetvā macchamaṁsaphalāphalehi ceva madhulājasakkarapānakādīhi ca paṭijaggiṁsu, mayūrarājā lābhaggayasaggappatto jāto, tassāgatakālato paṭṭhāya kākassa lābhasakkāro parihāyi, koci naṁ oloketum-pi na icchi. Kāko khādanīyabhojanīyaṁ alabhamāno: “Kākā” ti vassanto gantvā ukkārabhūmiyaṁ otaritvā gocaraṁ gaṇhi.

Satthā dve vatthūni ghaṭetvā sambuddho hutvā imā gāthā abhāsi:

1. Adassanena {3.128} morassa, sikhino mañjubhāṇino,
Kākaṁ tattha apūjesuṁ, maṁsena ca phalena ca.

2. Yadā ca sarasampanno, moro bāverumāgamā,
Atha lābho ca sakkāro, vāyasassa ahāyatha.

3. Yāva nuppajjatī buddho, dhammarājā pabhaṅkaro,
Tāva aññe apūjesuṁ, puthū samaṇabrāhmaṇe.

4. Yadā ca sarasampanno, buddho dhammaṁ adesayi,
Atha lābho ca sakkāro, titthiyānaṁ ahāyathā ti.

Tattha sikhino ti sikhāya samannāgatassa. Mañjubhāṇino ti madhurassarassa. Apūjesun-ti apūjayiṁsu. Maṁsena ca phalena cā ti nānappakārena maṁsena phalāphalena ca. Bāverumāgamā ti bāveruraṭṭhaṁ āgato. “Bhāverū” ti pi pāṭho. Ahāyathā ti parihīno. Dhammarājā ti navahi lokuttaradhammehi parisaṁ rañjetīti dhammarājā. Pabhaṅkaro ti sattalokaokāsalokasaṅkhāralokesu ālokassa katattā pabhaṅkaro. Sarasampanno ti brahmassarena samannāgato. Dhammaṁ adesayī ti catusaccadhammaṁ pakāsesīti.

Iti imā catasso gāthā bhāsitvā jātakaṁ samodhānesi: “tadā kāko nigaṇṭho nāṭaputto ahosi, morarājā pana aham-eva ahosin”-ti.

Bāverujātakavaṇṇanā navamā